Kad līdz manai prombraukšanai uz Itāliju palicis precīzi mēnesis, sēžot frizētavas krēslā, kreisajā acī sajūtu tādu kā bites dzēlienu: “Čau, esmu bite, gribējās kādam iedzelt nervā!”. Vakarā es pēkšņi saprotu, ka ar „sadzelto” aci es visu redzu vieglā vibrācijā. No rīta tas pats. Mans draugs, kuram mamma ir acu ārste iesaka nomierināties un papilināt acī pilieniņus. „Tas vienkārši ir stress!” viņš savā ārkārtīgi nosvērtajā intonācijā novelk. Jā, stress, es viņam piekrītu, tomēr pārāk labi sevi pazīstu, lai piekristu, ka ar pilieniņiem manas vibrācijas izgaisīs.

Divas dienas vēlāk acu ārsts pēc nopietnas vizītes man paziņo: „Jūsu redze ir perfekta!” Nesaprotu! Kā tas var būt, ja es ar šo aci redzu visu miglainu? Un vai vispār kāds saprot, ka man pēc dažām nedēļām jābrauc uz Itāliju? Man vajag atrast atbildi, kas iedzēla manā acī?! Pat, ja to kretīnu sauc stress, man viņu vajag atrast, lai kādā formā viņš būtu manī ielīdis! Pa naktīm es pati sev izdomāju visādus mistiskus cēloņus, ka varbūt manā acī pārplīsis kāds nervs, vai varbūt tās ir glaukomas pazīmes. Neko no sliktās redzes ābeces es nesaprotu, jo līdz šim mana redze bija tik pat asa kā vanagam.

Pa dienu jūtos nedaudz labāk, jo blakus ir tik daudz labu padomdevēju, un visi kā viens skandina vienu atbildi, ka viss būs labi. Tas ir tikai stress! Un, ka tiklīdz aizbraukšu uz Itāliju, kad iepazīšu to vidi viss būs labi. Kad jau gandrīz sāku aprast ar domu, ka viss būs labi, aizeju pie savas zobārstes un sarunas gaitā ieminos par savu aci. Uz ko viņa gandrīz vai ķerdama ar roku pie sirds, izdveš, ka īsti gan nezina vai man stāstīt, bet tomēr pastāstīšot. „Tieši tāds pats gadījums bija ar vienu dakteri. Arī jaunu. Ļoti gudru, kas vienmēr uzpasēja savu veselību. Jā, arī viņai vienā dienā sāka dubultoties redze. Un viņa aizgāja uz magnētisko rezonansi, kur viņai atklāja audzēju un jau pēc mēneša viņa bija beigta!” Nu vai ziniet?!?! Tā tik vēl trūka! Man līdz Itālijai ir palikušas tikai 2 nedēļas!

Jau pēc pusstundas viesuļvētras ātrumā ieradusies tuvējā poliklīnikā, es stāvu aci pret aci ar ārstu, kuram izmisīgi cenšos iestāstīt, ka esmu briesmās. Viņš daudz nedomājot liek man gulties lielā, manā skatījumā, aizvēsturiskā rentgena mašīnā, un pēc mirkļa jau rokās tur mana galvaskausa foto vismaz 20 rakursos, ko ar dedzību metas pētīt. „Viss kārtībā! Smadzenēs nekādus traucējumus neredz. Jums noteikti ir stress. Atslābinies un ne par ko nedomā!”

Nākošā rītā atkal esmu pie viņa klāt: „Dakter, es zinu, ka jūs man likāt nedomāt, bet es tā domāju, domāju un pa nakti izdomāju, ka ja man nekas nav galvā, varbūt problēma ir asinsvados vai kakla skriemeļos?” Viņu tas nemaz nepārsteidz, gan jau vienas dienas laikā viņš tamlīdzīgas, pacientu izdomātas pašdiagnozes dzird ne reizi vien. Viņš mani mierīgi iesēdina atkal tajā pašā aizvēsturiskajā aparātā, tad aizved uz modernāku telpu, un izpēta visu, ko lūdzu. Kamēr esmu viņa drošajās rokās, metos viņam stāstīt, ka esmu ļoti satraukta, jo man jābrauc uz Itāliju, bet es neprotu runāt ne angliski, ne itāliski. Arī viņš savos secinājumos daudz neatšķiras no mana nosvērtā drauga un paziņo: „A par ko tev uztraukties? Pietiks, ja pratīsi pateikt Buongiorno signora! Ar tavu galvu, Olita, viss kārtībā!”

Taču, lai es justos mierīga, viņš sarunā man ārpuskārtas vizīti ar sev tuvu draugu neirologu, ja nu manas problēmas ir meklējamas neiroloģijas virzienā?! Iet pie neirologa vairs negribas, bet es aizeju un piedzīvoju otru smieklīgāko vizīti manā dzīvē. Ārste superīga, jauna sieviete, bet tās metodes? Ak, Dievs, kā kaut kas tāds ir iespējams medicīnā? Mani noguldīja uz kušetes, padauzīja ar āmurīti pa vienu celi, pa otru, ar to pašu āmurīti lēnām kustībām pavicinājās tuvāk un tālāk no deguna, tad ar to pašu āmurīti paglaudīja manas kājas, ar jautājumu, vai viena kāja nav nedaudz mazjūtīgāka. No manas puses sekoja diezgan loģiska atbilde: „Dakterīt, ja jau jūs tā prasāt, iesējams ka ir, jo kamēr jūs glaudiet vienu kāju, es vairs neatceros, kā bija kad glaudījāt otru.”

Ziniet, mani nepamet aizdomas, ka katram ārstam ir savs trumpja jautājums, ar kuru tiek noteikta diagnoze atšķirībā no simpātijām. Ja es viņam patīku, viņš pēc sava trumpja jautājuma pasaka, ka esmu vesela, bet ja nē, tad pasaka, ka esmu slima! Viņai es patiku, un vēl mirkli pirms tiek noteikta diagnoze, ka esmu pilnīgi vesela, viņa man uzdod neiroloģijas trumpja jautājumu: „Vai jums kādreiz ir urīna nesaturēšana?” Ak, Dievs, kas par jautājumu, es pie sevis nodomāju, un vai es tiešām izskatos pēc tādas, kas čurātu biksēs?, un es viņai nepakautrējos pārprasīt: „Ar to jūs domājat, vai es čurāju biksēs?”

„Nu, jā!” viņa man atbild. Es saku: „Ja mani atmiņa neviļ, tad kopš bērnības vairs nečurāju, bet vai vajadzētu atsākt?” Viņa pasmejas un man saka: „Jūs esat interesanta. Izskatās, ka dzīvojat vieglā eiforijā!?” „Tas ir kā?” es pārprasu. „Izskatās, ka jūs nekas nesatrauc, jūs daudz smaidāt, un esat laimīga.” „Jums tiešām tā izskatās!?” es nespēju ticēt tam, ko dzirdu, jo man liekas, tik nopietna un satraukta, kā pēdējās divās nedēļās es sen neesmu bijusi. „Jā!” viņa mierīgi atbild „Jūs ļoti viegli uztveriet dzīvi!”

Ja mani nenomocītu jautājums Kas notiek ar manu aci un kreiso smadzeņu puslodi?, es noteiktu viņai smaidot pateiktu pretī: „Jā, jums ir taisnība!” Taču nu man sāk likties, ka varbūt es izskatos pēc plānprātes? Turpmākās naktis man sāk likties, ka man tirpst visas malas, ko ar savu āmurīti pirms pāris dienām glaudīja neiroloģe. Man likties, ka ne vien tirpst kājas, bet arī rokas, un ka tirpst arī galva un mugura, un ka es tirpstu visa. Man no uztraukuma sāk likties, ka audzēja šūna manā galvā ir noslēpusies pārāk dziļi, tāpēc vecmodīgā rentgena mašīna to nevarēja noskenēt. Man sāk likties, ka es tūlīt sajukšu prātā, ja kāds man nepateiks, kas ar mani notiek?

Un tad pavisam nejauši es nokļūstu pie kinezeologa Sergeja Gončarova (kinezeoloģija ir kaut kas starp manuālo un fizioterapiju, kas ārstē visa veida traumas, arī tās, kuras ārsti saka ir bezcerīgi izārstēt). Kā izrādās kinezeoloģija dara BRĪNUMUS! Visam punktu pielika tas, ka Sergejs pāris sekunžu laikā man noņēma muguras sāpes ar kurām, pēc smagās avārijas, es diendienā dzīvoju no 17 gadu vecuma.

Pēc trīs apmeklējumiem pie Sergeja esmu gatava ceļam. Esmu pilnībā izmainījusies. Divas nedēļas vēlāk es jau sēžu Milānas lidostā. Pēc pāris stundām būšu Sardīnijā! Laimīgāka kā jebkad agrāk, piepildīta, mierīga, rāma un harmoniska! Dzīve, ja vien tu zinātu, cik ļoti es tevi mīlu! Ja vien tu zinātu! Mana sirds ir mīlestības pilna, manī nav ne mazākā satraukuma par to, kas būs. Pēdējās divas nedēļas es neesmu atvērusi vaļā savu itāļu valodas grāmatu, jo zinu, ka labākie paragrāfi man vēl ir priekšā! Itāļu valoda nekur nepazudīs! Tūlīt es peldēšos ne vien jūrā Sardīnijas krastos, bet arī itāļu valodā!