Katrai kultūrai ir savi talismani un kā viens no būtiskākajiem visos gadsimtos ir bijis talismans, kas cilvēku aizsargā pret skaudību un “ļauno aci”. Kāpēc es par to rakstu? Lasot šo rakstu, visu sapratīsiet un visticamāk veltīsiet ieskatu arī savā pagātnē. Mani uz to pamudināja grāmatas “Latvietes karma” un “Ardievu karma” autore Inta Blūma. Es nekad neesmu gribējusi ticēt, ka lāstiem, skaudībai un negatīvām domām, ir liels spēks, katrā ziņā, nekad to negribēju asociēt uz sevi, taču patiesība ir cita. Un man ir pienācis laiks to pieņemt. Es vairs nevaru ignorēt faktu, ka, ir cilvēki, kuru ļaunajiem vārdiem un domām ir liels spēks.
P.S. Fotogrāfijās pie šī raksta jūs redzēsiet amuletu/kuloniņu pret “ļauno aci”, ko lieto Sardīnijā. Tos es šodien pagatavoju pati savām rokām, ieliekot tajos iekšā vienu no spēcīgākajām mantrām. Kad tos gatavoju, iedomājos, ka gribētu, lai katrai manai draudzenei ir tāds mazs aizsargmehānismiņš… gan jau laika gaitā katrai to uztaisīšu.

Kuloniņš pret “ļauno aci”

Un tagad par lāstiem. Šis raksts būs ļoti patiess. Interesanti, cik daudzi no jums uz savas ādas ir izjutuši kādu lāstu? Kā saka grāmatu autore Inta Blūma: “Ir jāsaprot, ka lāsti nav tāpat vien un visiem tie nav. Tie pieder pie Dvēseles kontraktiem un nes sevī mācību.” Es pati savu dzīvi vienmēr esmu uzskatījusi par vieglu, jautru, mīlestības pilnu, un tā tas arī ir. Ar tādu attieksmi es vienmēr dzīvoju, kā laimes luteklīte. Man tādu ikdienišķu problēmu īsti nav, bet man ir tādas lielas un pamatīgas, kuras es pat neuztvēru kā problēmas, bet gan pielāgojos visam, kā zivs ūdenī, nezaudējot optimismu un vieglumu, ejot pa dzīvi.

Uzrakstīšu savu pieredzi par 3 lāstiem, kas ietekmēja visu manu dzīvi.

1) sievietes vārdā Nadja lāsts, ko viņa izkliedza manam tētim, vienā no tiesām, kur viņš kā jurists pārstāvēja vienu uzņēmumu: “Es nolādu tavu meitu, kaut ar viņu notiktu liela nelaime” un pēc 2 nedēļām, 16 gadu vecumā, es cietu ļoti smagā avārijā, pēc tam uz gultas pavadot pus gadu un pavadot vairākus gadus, lai atsāktu normāli staigāt. Viņai tas viss atgriezās atpakaļ 10 gadus vēlāk, kad vēl smagākā avārijā cieta viņas dēls. Cik es zinu, tā sieviete nekad nav bijusi laimīga.

2) sievietes vārdā Ilze lāsts, ko viņa veltīja savam bijušajam vīram un man 19 gadu vecai meitenei, kas iemīlējās viņas vīrā, nemaz nezinot, ka viņam jau ir sieva: “Nolādu, lai ne tev, ne Olitai nekad nebūtu bērnu!” Neko nezinu par viņas dzīvi šodienā, bet skaidrs ir viens, vai nu viņa pati vai viņas bērni noteikti par to maksās. Un jā, man bērnu nav, un bērnu nav arī viņam ar viņa otro sievu. Vai esmu tos īsti gribējusi – nezinu, bet runājot ar Intu, atmiņā atausa šis gadījums.

3) pirms 8-9 mēnešiem ājūrvēdas masāžas meistare, strādājot ar manu bioenerģētisko lauku, man teica, ka man ir jābūt ļoti uzmanīgai, jo viņa redz, ka virs manas galvas ir sastājies liels, tumšs mākonis, ko provocējusi cilvēku skaudība un teica, ka visticamāk tas drīz plīsīs. Es tam nepievērsu uzmanību, jo kāds gan iemesls ir, lai mani skaustu? Es neiedomājos, ka cilvēki redz tikai ārējo veidolu, un tā jau ir, ka Liktenis nevienam uz pieres neraksta – “Es smaidu, jo smaids ir efektīvākās zāles pret visām kaitēm”! Nepāgāja ne divi mēneši un es piedzīvoju otro smago avāriju savā dzīvē.

Pirmā avārija man pilnībā izmainīja skatījumu uz dzīvi. Man bija 16 gadi. Pirms avārijas uzskatīju, ka skaistums ir lielākā vērtība. Kad, pēc avārijas, nākošajā rītā pamodos slimnīcas gultā, mammai prasīju: “Mammīt, kas noticis?” Viņa nevarēja pateikt nevienu vārdu, tikai cieši, ar asarām acīs, turēja manu roku, un es turpināju: “Pasaki man!? Bet, ja kaut kas ir noticis ar manām skaistajām kājām, es labāk mirstu…” Mamma turpināja klusēt, es pacēlu galvu un ieraudzīju, ka viena kāja ir ģipsī, bet otrai pie papēža karājas atsvari! Man bija lauztas abas kājas un katra divās vietās. Viena no tām vairs nekad neatguva savu formu un kopš tās dienas man vairs nav bijusi neviena dzīves diena bez muguras sāpēm. Kurš no jums to redz? Neviens, visi tikai redz manu prieku, skaistumu, optimismu. Pēc pirmās avārijas, mans galvenais atklājums, kas atnāca ar gadiem, ir, ka mūsu vērtība nav skaistās kājas, un ka patiesa mīlestība nerodas tāpēc, ka esi konkursa “Miss Legs” dalībniece. Skaistums atrodas nekur citur, kā mūsu dvēselēs, mūsu smaidā, mūsu skatījumā uz dzīvi, mūsu mīlestībā pret pasauli. Mūsu lielākā bagātība ir dvēseles skaistums!

Bērni. Es ar savu ex-vīru skaistā mīlestībā nodzīvoju 12 gadus, bet bērni tā arī nepieteicās. Bija laiks, kurā sabiedrības spiediena dēļ, es par to pārdzīvoju, taču tagad es par to esmu pateicīga. Ja man būtu bērni, es nekad nebūtu nokļuvusi Sardīnijā, vietā, ko mīlu tikpat stipri kā mātes mīl savus bērnus, t.i. ar beznosacījumu mīlestību, un man nekad nebūtu dota iespēja laiku pavadīt vientulībā – pašai ar sevi! Esmu izgājusi cauri visam ciklam, kas ir jānoiet, lai iemīlētu vientulību (ticiet man, tas ir ļoti smags ceļš), lai atrastu laimi sevī, lai mierīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem būtu tālu no visām ikdienas problēmām, kas saistītas ar cilvēkiem mums apkārt. Tas ir brīnišķīgi – valdīt pār savu būtību, teikt jā, kad gribi, un teikt nē, kad gribi. Visus šos gadus, es pārvaldu savu laiku, nevis laiks valda pār mani. To nevar saprast neviena māte, jo, dzemdējot bērnus, katra māte rada otru Sevi, rada dubulto atbildību!
Uz savas dzīves traģēdijām es skatos ar optimismu, ar lielu iekšējo spēku un apziņu, ka tas ir mans izredzētais ceļš bagāts ar vērtīgām atklāsmēm.

Man ir 4 dzīves! Esmu kā kaķis, kas krīt uz kājām.

Pirmā dzīve – mana piedzimšana! Es piedzimu mīlestībā un mans bērnības laiks ir ļoti skaists. Mammīte mūs mīlēja, daudz kūtrāk gan nekā tētis un viņai ļoti gribējās, lai sabiedrības acīs mēs būtu apzinīgas, ko es viņai diemžēl nevarēju sniegt, jo vienmēr esmu bijusi ar savu redzējumu. Tētis mīlēja mammīti. Mammīte mīlēja tēti. Tētītis mīlēja mani un es mīlēju viņu. Viņš bija manas dzīves lielā mīlestība. Mans drošais balsts, mana iedvesma, mans spēks, mans optimisms, vīrietis, kas sākot ar manas dzīves pirmajām dienām, mani veda pa mīlestības ceļu. Par to es esmu pateicīga Visumam!

Otrā dzīve – izdzīvošana pēc pirmās avārijas un satikšanās ar Augstākajiem spēkiem (tie, kas ir bijuši komā vai soli no nāves, mani ļoti labi saprot). Es sevi uz mirkli redzēju no augšas un tā nav fantāzija. Pēc šīs avārijas sāku saņemt dažāda veida informāciju un zināšanas no augšas, sāku lasīt cilvēku dvēseles un gadiem ejot pilnībā mainījos. Par to es esmu pateicīga Visumam!

Trešā dzīve – 2010.g. satikšanās ar Sardīniju. Te man bija paredzēti 3 mēneši Erasmus prakses ietvaros un tad ceļš tālāk. Atbraucot uz šejieni, man nebija atbalsta pleca, neviens latvietis mani te nesagaidīja un es nerunāju itāļu valodā. Bet ziniet, es nejutos kā izsviesta no laivas, drīzāk jutos kā iesēdināta dārgā jahtā, kur kapteinis bija nejauši izkritis aiz borta, un es esmu palikusi uz klaja viena un man ir jāsaprot, kurā virzienā stūrēt un kā vispār to jahtu iedarbināt. Es dzīvoju klausot savai sirdsbalsij. Par Sardīniju vienmēr runāju kā par dzīvu būtni. Es tajā iemīlējos no pirmās sekundes. Pirmo reizi dzīvē sajutu, ka mana enerģija vibrē vienā ritmā ar zemi. Es zināju, ka esmu atgriezusies Mājās! Te mani gaidīja jauns Dvēseles ceļojums. Nākošie gadi, kuru laikā, es visu sasniedzu pati. Dzīvot zemē, kur nav neviena, kas tevi pazīst ir nenovērtāja laime un ļoti liela drosme, paļaušanās uz Visumu. Latvijā es biju Olita, un, lai kur es ietu un, lai ko darītu, man bija uzspiesti daudzi zīmogi – vecāki, dzimtā pilsēta, sekmes un uzvedība skolā, bērnībā piedēvēti talanti, raksturs u.t.t. Un tikai šeit es beidzot biju tīra lapa, ES PATI! Tīra personība, un es varēju būt un biju tā, kas gribēju būt! Man tika dota iespēja nomest pie kājām visus iepriekšējās dzīves kompleksus un sākt dzīves skolu no jauna starp pilnīgi cita temperamenta cilvēkiem. Latvijā vai vietā, kur ir kaut viens cits cilvēks, kas tevi pazīst – tas nav iespējams. Par šo iespēju es esmu pateicīga Visumam!

Ceturtā dzīve sākās tagad, pēc manas otrās avārijas, kurā es izdzīvoju un kurā es 7 dienas dzīvoju tiešā saskarsmē ar debesu enģeļiem, ar dvēseli, ar Garu, Visumu… Ja, kāds kas lasa, ir cietis divās ļoti smagās avārijās ar vienādu scenāriju un nozīmīgās dienās (kas nav nejaušība), un ir palicis dzīvs, es ceru mani sapratīs. Pēc šīs avārijas es ar pilnu pārliecību varu apstiprināt, ka mēs esam Dvēseles un, ka dvēselēm nav tēvzemes, tā ir tikai mūsu ķermeņiem. Dvēseles ir mūžīgas un tās nepiedzimst vienmēr vienā un tajā pašā zemē. Bieži vien cilvēks laimīgs jūtas citā vietā, un tas visticamāk ir tāpēc, ka tās ir viņa mājas vairāk nekā zeme, uz kuras dzimis. Katrai dvēselei ir noteikts laika periods, un tā neaizies prom no zemes ātrāk, kā ir nolemts. Katrai dvēselei ir misija, kas jārealizē. Obligāti. Katra avārija ir LIKTENIS, ko nav iespējams ietekmēt pat ne par pus minūti. Avāriju nevar paredzēt, jo mēs stāvējām, kad mūsos ietriecās cita mašīna ar ātrumu 160 km/h. Jūs zinājāt, ka pēc avārijas līdzcilvēki un tuvinieki cieš vairāk, nekā pats cietušais? Cietušais atrodas citā dimensijā. Cik ilgi?, tas ir atkarīgs no katra indivīda. Ārsti saka, ka krīze iestājas pēc 2-3 dienām. Nezinu, iespējams, ka man pēc pirmās avārijas bija līdzīgi, bet šoreiz es eiforijā dzīvoju 7 dienas. Un arī par šo avāriju es esmu pateicīga Visumam, jo tas mani nevis ir attālinājis, bet gluži otrādi, pietuvinājis tuvāk Laimei!

Izlasot šo visu, vai tiešām ir vērts skaust, kādu kurš izskatās laimīgs un veiksmīgs? Noteikti nē! Neskaudiet nevienu, jo tas vairo jau tā pasaulē esošo ļaunumu. Uz visiem skaudīgo un ļauno domu pārņemtajiem cilvēkiem, es patiešām skatos ar skumjām un nožēlu. Man ir ļoti, ļoti žēl, ka viņi savu dzīvi nevis mīl, bet skauž tos, kam dzīve izskatās skaistāka.

Jā, mūsdienu virtuālajā pasaulē var atrast daudzas fotogrāfijas un informāciju par gandrīz jebkuru. Kāds teiks, ka publicējot savu dzīvi sociālajos tīklos, mēs kā ar ēsmu pievilinām skauģus, jo īpaši, ja paši esam smaidīgi, priecīgi un veiksmīgi… Tā ir. Bet es negribu savu prieku turēt sevī, savu laimi turēt aiz atsēdziņas, jo paralēli skauģiem ir arī miljoniem cilvēku, kas skatoties uz citiem ķer iedvesmu, gūst pozitīvās emocijas, dzīvo līdzi citu dzīves pieredzei un ir gatavi gan sniegt, gan saņemt palīdzības roku. Katrs vārds, ko es rakstu savā mājas lapā tiek rakstīts no sirds. Ik vienam cilvēkam uz pasaule novēlu būt laimīgam. It sevišķi mums latviešiem, jo ļoti smagnēju atceros mūsu zemes enerģētiku. Tur ir daudz skumju, maz optimisma, daudz pienākuma un vainas sajūtas. Un, ak, daudz “skaudīgu acu”. Mūsos, latviešos, ir izteikta tieksme uz garīgumu, mēs esam stipri un spēcīgi, bet lai to visu vilktu gadu desmitiem ilgi, ir jāatrod kāda vieta, kas dziedē dvēseli! Un ir jāatrod veidi, kā piepieldīt savu sirdi ar vieglumu. Es atradu tādu vietu uz zemes, tāpēc izveidoju savu mājas lapu un, lai iepriecinātu citus, es rakstu par skaistajām, nevis drūmajām lietām. Sardīnija IR Paradīze zemes virsū ar ļoti īpašu enerģētiku! Novēlu jums sajust, saņemt un uzsūkt šo enerģētiku sevī!

Ko par lāstu spēku un par “ļauno aci” saka sardi?

Daudzi tic lāstu varai, kā tas ir bijis gadsimtiem ilgi. Viņi uzskata, ka lāstu raidītājas un saņēmējas ir tikai sievietes. Itālietes var kļūt ļoti agresīvas un iznīcīnāt ar skatienu vien (un es tam piekrītu, jo esmu redzējusi, par kādu naidpilnu zvēru kļūst sieviete, ja tiek aizskarti viņu bērni, ģimene vai vīrs). Sardīnijā ir viens amulets, kas aizsargā pret “ļauno aci”, sauc “Sabegia” vai “Su Coccu”. Tam ir liels aizsargājošs spēks. To iesaka nēsāt gadījumos, kad strauji pasliktinās veselība, sākas galvas sāpes, ir bezspēks, iekšējs satraukums, depresija, ja notiek avārija, ja sākas konflikti ģimenē, un ir būtiski šo amuletu turēt pie sirds visu grūtniecības laiku, kā arī kad piedzimst mazais, to jātur iekšā ratiņos, lai bērniņš netiek noskausts.

Man dzimšanas dienā uzdāvināja šādu amuletu ar vārdiem: “Nēsā to vienmēs sev līdzi, tam ir jābūt vai nu uz miesas, kas ir visefektīvāk, vai nu kabatā, somiņā, un katru reizi, kad sajūti pret sevi vērstu “ļaunu aci” parīvē un uzkarsē to labi, lai ļaunās domas atgriežas atpakaļ pie to īpašnieka.” Nēsāju to savā rokas somiņā, bet amuletu, ko nēsāšu uz kakla, kā jau minēju sākumā, nolēmu pagatavot pati savām rokām un to gatavojot, ieliku iekšā vienas matras spēku. Ja kāda no jums arī savā īpašumā grib šādu amuletu pret “ļauno aci”, rakstiet man – sarunāsim! Es ar lielāko prieku to pagatavošu un piepildīšu ar labām domām, ar Sardīnijas sauli, ar optimismu, ar mantras spēku, ar mīlestību.

Amuletiņš pret ļauno aci, gatavots ar manām rokām.

Man priekšā stāv liels darbs ar sevi. Jāattīra mans bioenerģētiskais lauks, jāatbrīvojas no negatīvajām enerģijām, kas skārušas mani daudzu gadu garumā un jāturpina dzīvot ar vieglumu sirdī un smaidu!