Tur ir ap 120 cilvēkiem 🙂 Un visi sarunājas. Dzīve kūsā…

Sākšu šo rakstu ar vienkāršu jautājumu: “Tavuprāt, kādā veidā vislabāk var iepazīt un nobaudīt citas valsts nacionālo virtuvi?” Visticamāk Tava atbilde būs: “Tas nav tūristiem pārpildīts restorāns uz galvenās ielas. Visdrīzāk to var atrast kādā, varbūt pat necilā ēstuvītē, kur nāk ēst vietējie”, vai visticamāk teiksiet, ka nav nekā labāka, kā būt uzaicinātam uz pudienām vai vakariņām vietējā ģimenē, un es pilnībā piekrītu, jo īsto, bagātīgo un labāko ēdienu receptes glabājas pie ģimenes “nonnas” (vecmāmiņas) un saudzīgi no rokas rokā tiek nodots no paaudzes paaudzē. Itālija, Sardīnija tai skaitā, ir unikāla ar to, ka viņiem viens no izplatītākajiem ēdināšanas veidiem ir Agrotūrisms. Pēdējos gados tas kļūst ar vien populārāks, jo kurš gan tūrists negrib nogaršot ko ikdienā ēd paši sardi? Un kurš gan sards negrib aplaimot citus, liekot galdā pašmāju labumus un no sirds gatavotus ēdienus? Agrotūrisms ir vieta, kur no paaudzes paaudzē pārmanto ģimenes tradīcijas ēdiena gatavošanā. Visbiežāk tajos neatradīsiet zivs ēdienus, taču Sardīnijā ir agrotūrismi, kas atrodas tuvu jūrai un līdz ar to savā ēdienkartē iekļauj arī kaut ko no zivs ēdieniem.

Gatavojot latviešiem Ceļojuma maršrutu, vienmēr tajā iekļauju gan labākos restorānus, gan agrotūrismus konkrētajā zonā. Ne visur gatavo ļoti garšīgi, bet ir vietas, kur katrs kumosiņš izraisa sajūsmu un tiek nostiesāts viss, kas atrodas uz šķīvja. Es vairāk kā 7 gadu laikā esmu testējusi ēdienus vairākos agrotūrismos, bet neviens neizraisīja tādu sajūsmu, lai to aprakstītu. Šoreiz gan… nevaru Jums nepastāstīt kā ēd īstens sards.

Grilēts baklažāns, paprika, veigli marinēti artišoki, olīvas

Svētdiena Sardīnijā ir ģimenes diena. Tas nozīmē, ka ģimenes galva, zemē, kurā valda matriarhāts, protams, ir mamma, kas katru svētdienu uz pusdienām klāj lielu galdu un sasauc visu bērnus, mazbērnus un citus radus. Galda klāšana un ēst gatavošana ir ilgs process, bet vēl ilgāks ir ēšanas pasākums. Tie, kas negrib gatavot mājās, ik pa laikam jau laicīgi piesaka galdu kādā no Agrotūrismiem un pulcējas tur. Pusdienas sākas ap 13:00 un ilgst 3-4 stundas. Mēs vakar iebraucām vienā agrotūrismā ap plkst. 14:00 un tikai ap 17:00 pilniem vēderiem izvēlāmies laukā. Jūs jautāsiet: “Kā tas ir iespējams? Tik ilgi sēdēt pie galda un tik daudz apēst?” Bet ir! Šoreiz es ne vien pagaršoju visu, bet tiešām visu ēdu no sirds. Manā sarakstā šis ir agrotūrisms nr.1. Šajā agrotūrismā ir ļoti ģimeniska gaisotne. Te saimnieko vīrs ar sievu nedaudz virs 30, bet, protams, arī vecāki ir neiztrūkstoši dalībnieki. Mēs sēdējām telpas tālākajā stūrī, taču visu laiku bija sajūta, ka atrodos starp draugiem, kur visi viens ar otru sarunājas, bērni nāk klāt pie mūsu galdiņa, jautā kā sauc u.tml. Viss sākās tā…

Meitenīte no blakus galdiņa

1) Vispirms atnesa sarkanvīnu Cannonau  un 7 šķīvīšus ar pašu rokām gatavotām “antipasti” jeb uzkodām – 4 veidu vītināta gaļiņa, tradicionālais aitas siers, cepeškrāsnī viegli apceptas ļoti, ļoti sulīgas sēnītes (mmm, ņam, ņam), ko pats saimnieks no rīta salasīja mežā, grillēts baklažāns un paprika, viegli marinēti artišoki (mmm, ņam, ņam), olīvas un ēdiens, kas man ļoooti garšo – cūkas nervi sasautēti ar burkāniņiem, papriku, kaperiem un tml. (mmm, ņam, ņam). Man garšo viss skrimšļveidīgais, jo atgādina manu bērnību laukos pie vecmāmiņas. Tālāk, sautētas cūkas akniņas ar olīvām, kaperiem, selerijas sakni, smalkās šķēlītēs sagrieztu sautētu teļa gaļiņu ar rukolu un rīvētu sieru, tiko svaigi gatavotu, gandrīz vēl siltu “ricotta” sieru ar medu, cepeškrāsnī apceptu jaunpienu un maizītes ar baklažānu pastu un ar Casu Marzu sieru. Tuvākajās dienās sagatavošu rakstu par šo siera veidu, kas ir ļoti spēcīgas garšas siers ar baltiem tārpiem. Sardi to gatavojuši un ēduši visos gadsimtos.

Kad ir apēstas uzkodas bērni sāk skriet ārā, pīpētāji iet ievilkt lielo dūmu, visi tērzē, ļaujot nosēsties labumiem un gaida pirmos ēdienus.

Ravioli

2) Pirmajā ēdienā atnesta “Pasta Trofie” pagatavotu ar brokoļiem, tomātiņiem un sieru (mmm, ņam, ņam) un ravioli pildītus ar “ricotta” sieru un bagātīgi aplietus ar “sugo di pomodoro” jeb tomātu mērcīti. Te gribu nedaudz izskaidrot itāļu virtuvei raksturīgu iezīmi, ar ko saskaras visi, kas ceļo pa Itāliju. Ieejot ēstuvītēs un paņemot rokās ēdienkarti, redzot “Primi piatti” jeb daudzos pirmo ēdienu nosaukumus, parasti visi apjūk. Tur vienmēr ir sarakstīti dažādi nosaukumi – trofie, gnocchetti, spaghetti, linguine, tortellini, penette, farfalle, fregola, risotto, ravioli u.t.t. Un, lai nekļūdītos ēdiena izvēlē, visi parasti ņem vai nu Spaghetti, Risotto, Pasta Bolognese vai Ravioli. 🙂 Esmu to novērojusi simtiem reižu. Taču ziniet, ka visi augstākminētie nosaukumi tulkojumā uz parasto pasaules pilsoņu valodu nozīmē MAKARONI! Tikai itāļi katrai makarona formai var piešķirt jaunu nosaukumu. Tāpēc nākotnē ceļojot pa Itāliju, droši pasūtiet jebkuru no pirmajiem ēdieniem, un jums atnesīs makaronus papildinātus ar kaut ko… (atkarīgs ko izvēlēsieties).

Jēra gaļa

3) Otrajā ēdienā pasniedza sautētu teļa gaļu sagrieztu smalkās šķēlītēs, sutinātu jēra gaļu un piena cūciņu (mmm, ņam, ņam). Pirms vēl to visu atnesa, uz galda uzlika pilnu šķīvi ar dārzeņiem – seleriju, fenheli (tie visi patiesībā ir sardu virtuvē neiztrūkstoši zaļumi), redīsus un burkānus. Salātu gatavošana latviešu gaumē, viņiem nav saprotama. Viņi visus zaļumus grauž tieši tādā veidā, kā tie aug. Runājot par piena cūciņu, kas ir viens no maniem mīļākajiem ēdieniem, kas raksturo sardu virtuvi, tad ziniet, ka to ir ļoti grūti atrast restorānos, jo tā pagatavošana prasa 4 stundas laika un parasti ir jāpiesaka vismaz dienu iepriekš. Tāpēc visiem, kas grib nogaršot šo garšīgo “maialetto” jeb piena cūciņu, iesaku meklēt to Agrotūrismos. Tur tā vienmēr ir tiko pagatavota, iekšā mīksta un sulīga un no ārpuses ar kraukšķīgu ādiņu. Reizēm pārdodas arī lielveikalos, vitrīnā kur var iegādāties “silto ēdienu”, bet tas nekad nebūs tas, ko gatavo pēc īstajām metodēm un uz vietas, t.i. agrotūrismos.

4) Kad kārtīgi ir paēsts un visiem vēderi ir jau pilni, vēl uz galda tika likti sezonas augļi, šobrīd tie ir mandarīni un hurma. Bet te jūs var pārsteigt ar visu iespējamo – apelsīni, ķirši, zemenes, melone, arbūzs, persiki, plūmes, āboli, granātāboli, kivi…, atkarībā no gadalaika. Tad saldajā ēdienā atnesa sardu nacionālo ēdienu “seadas”. Tas ir karsts, eļļā cepts miltu izstrādājums, pildīts ar svaigu sieru un pārliets ar medu. To var nopirkt vienmēr un visos svētkos, kā arī lielvaikalu saldētavās vienmēr atradīsiet šo sardu iemīļoto saldo ēdienu. Visam beigās, protams, neiztikt bez kafijas un “digestivo” jeb vielmaiņu veicinošo grādīgo dzērienu mirto, limoncello vai grappu.

Cena no cilvēka par šo visu ir 28 eiro. Norēķināties var tikai skaidrā naudā! Sardīnijā joprojām ir daudzas vietas, kur nevar norēķināties ar karti, jo itāļi no laika gala ir pieraduši naudiņu taustīt ar rokām. 🙂

Seadas – saldais ēdiens

Ņemiet vērā vienu svarīgu ieteikumu gadījumā, ja agrotūrismā ierodaties vismaz 4 cilvēki. Par cik uz galda liek visu un daudz, tā, ka reāli to visu nav iespējams apēst, tad pasūtiet par vienu porciju mazāk. Ja esat 4-atā, tad pasūtiet 3 cilvēkiem u.t.t. Ja ir bērni, atsevišķi var neko nepasūtīt, jo pietiks ar to, kas ir. Ja kāds piemēram nemīl tomātu mērci, tad atliek jau sākumā saimniekam pateikt, ka grib balto mērci, un tas nozīmē, ka jums pasniegs tīrus makaronus un klāt pienesīs olīveļļu un rīvētu sieru. Ja kāds grib, piemēram, tikai un vienīgi ravioli, tad vajag uzreiz pateikt, ka viens no jums ēdīs tikai un vienīgi to. Var visu sarunāt, neskatoties uz to, ka agrotūrisma noteikumi paredz, ka visiem tiek piedāvāts viens un tas pats “Menu”.

Sardīnijā ir ļoti vienkārši, bet garšīgi ēdieni! Veselīgi, dabīgi, tepat uz vietas audzēti. Šajā rakstā vairāk sanāca runāt par gaļas ēdieniem, bet tieši tik pat bagātīga ir jūras velšu izvēle. Par to kādā no nākošajiem rakstiem!