Agrotūrisms – vieta, kur baudīt tradicionālo Sardu virtuvi


Tur ir ap 120 cilvēkiem 🙂 Un visi sarunājas. Dzīve kūsā…

Sākšu šo rakstu ar vienkāršu jautājumu: “Tavuprāt, kādā veidā vislabāk var iepazīt un nobaudīt citas valsts nacionālo virtuvi?” Visticamāk Tava atbilde būs: “Tas nav tūristiem pārpildīts restorāns uz galvenās ielas. Visdrīzāk to var atrast kādā, varbūt pat necilā ēstuvītē, kur nāk ēst vietējie”, vai visticamāk teiksiet, ka nav nekā labāka, kā būt uzaicinātam uz pudienām vai vakariņām vietējā ģimenē, un es pilnībā piekrītu, jo īsto, bagātīgo un labāko ēdienu receptes glabājas pie ģimenes “nonnas” (vecmāmiņas) un saudzīgi no rokas rokā tiek nodots no paaudzes paaudzē. Itālija, Sardīnija tai skaitā, ir unikāla ar to, ka viņiem viens no izplatītākajiem ēdināšanas veidiem ir Agrotūrisms. Pēdējos gados tas kļūst ar vien populārāks, jo kurš gan tūrists negrib nogaršot ko ikdienā ēd paši sardi? Un kurš gan sards negrib aplaimot citus, liekot galdā pašmāju labumus un no sirds gatavotus ēdienus? Agrotūrisms ir vieta, kur no paaudzes paaudzē pārmanto ģimenes tradīcijas ēdiena gatavošanā. Visbiežāk tajos neatradīsiet zivs ēdienus, taču Sardīnijā ir agrotūrismi, kas atrodas tuvu jūrai un līdz ar to savā ēdienkartē iekļauj arī kaut ko no zivs ēdieniem.

Gatavojot latviešiem Ceļojuma maršrutu, vienmēr tajā iekļauju gan labākos restorānus, gan agrotūrismus konkrētajā zonā. Ne visur gatavo ļoti garšīgi, bet ir vietas, kur katrs kumosiņš izraisa sajūsmu un tiek nostiesāts viss, kas atrodas uz šķīvja. Es vairāk kā 7 gadu laikā esmu testējusi ēdienus vairākos agrotūrismos, bet neviens neizraisīja tādu sajūsmu, lai to aprakstītu. Šoreiz gan… nevaru Jums nepastāstīt kā ēd īstens sards.

Grilēts baklažāns, paprika, veigli marinēti artišoki, olīvas

Svētdiena Sardīnijā ir ģimenes diena. Tas nozīmē, ka ģimenes galva, zemē, kurā valda matriarhāts, protams, ir mamma, kas katru svētdienu uz pusdienām klāj lielu galdu un sasauc visu bērnus, mazbērnus un citus radus. Galda klāšana un ēst gatavošana ir ilgs process, bet vēl ilgāks ir ēšanas pasākums. Tie, kas negrib gatavot mājās, ik pa laikam jau laicīgi piesaka galdu kādā no Agrotūrismiem un pulcējas tur. Pusdienas sākas ap 13:00 un ilgst 3-4 stundas. Mēs vakar iebraucām vienā agrotūrismā ap plkst. 14:00 un tikai ap 17:00 pilniem vēderiem izvēlāmies laukā. Jūs jautāsiet: “Kā tas ir iespējams? Tik ilgi sēdēt pie galda un tik daudz apēst?” Bet ir! Šoreiz es ne vien pagaršoju visu, bet tiešām visu ēdu no sirds. Manā sarakstā šis ir agrotūrisms nr.1. Šajā agrotūrismā ir ļoti ģimeniska gaisotne. Te saimnieko vīrs ar sievu nedaudz virs 30, bet, protams, arī vecāki ir neiztrūkstoši dalībnieki. Mēs sēdējām telpas tālākajā stūrī, taču visu laiku bija sajūta, ka atrodos starp draugiem, kur visi viens ar otru sarunājas, bērni nāk klāt pie mūsu galdiņa, jautā kā sauc u.tml. Viss sākās tā…

Meitenīte no blakus galdiņa

1) Vispirms atnesa sarkanvīnu Cannonau  un 7 šķīvīšus ar pašu rokām gatavotām “antipasti” jeb uzkodām – 4 veidu vītināta gaļiņa, tradicionālais aitas siers, cepeškrāsnī viegli apceptas ļoti, ļoti sulīgas sēnītes (mmm, ņam, ņam), ko pats saimnieks no rīta salasīja mežā, grillēts baklažāns un paprika, viegli marinēti artišoki (mmm, ņam, ņam), olīvas un ēdiens, kas man ļoooti garšo – cūkas nervi sasautēti ar burkāniņiem, papriku, kaperiem un tml. (mmm, ņam, ņam). Man garšo viss skrimšļveidīgais, jo atgādina manu bērnību laukos pie vecmāmiņas. Tālāk, sautētas cūkas akniņas ar olīvām, kaperiem, selerijas sakni, smalkās šķēlītēs sagrieztu sautētu teļa gaļiņu ar rukolu un rīvētu sieru, tiko svaigi gatavotu, gandrīz vēl siltu “ricotta” sieru ar medu, cepeškrāsnī apceptu jaunpienu un maizītes ar baklažānu pastu un ar Casu Marzu sieru. Tuvākajās dienās sagatavošu rakstu par šo siera veidu, kas ir ļoti spēcīgas garšas siers ar baltiem tārpiem. Sardi to gatavojuši un ēduši visos gadsimtos.

Kad ir apēstas uzkodas bērni sāk skriet ārā, pīpētāji iet ievilkt lielo dūmu, visi tērzē, ļaujot nosēsties labumiem un gaida pirmos ēdienus.

Ravioli

2) Pirmajā ēdienā atnesta “Pasta Trofie” pagatavotu ar brokoļiem, tomātiņiem un sieru (mmm, ņam, ņam) un ravioli pildītus ar “ricotta” sieru un bagātīgi aplietus ar “sugo di pomodoro” jeb tomātu mērcīti. Te gribu nedaudz izskaidrot itāļu virtuvei raksturīgu iezīmi, ar ko saskaras visi, kas ceļo pa Itāliju. Ieejot ēstuvītēs un paņemot rokās ēdienkarti, redzot “Primi piatti” jeb daudzos pirmo ēdienu nosaukumus, parasti visi apjūk. Tur vienmēr ir sarakstīti dažādi nosaukumi – trofie, gnocchetti, spaghetti, linguine, tortellini, penette, farfalle, fregola, risotto, ravioli u.t.t. Un, lai nekļūdītos ēdiena izvēlē, visi parasti ņem vai nu Spaghetti, Risotto, Pasta Bolognese vai Ravioli. 🙂 Esmu to novērojusi simtiem reižu. Taču ziniet, ka visi augstākminētie nosaukumi tulkojumā uz parasto pasaules pilsoņu valodu nozīmē MAKARONI! Tikai itāļi katrai makarona formai var piešķirt jaunu nosaukumu. Tāpēc nākotnē ceļojot pa Itāliju, droši pasūtiet jebkuru no pirmajiem ēdieniem, un jums atnesīs makaronus papildinātus ar kaut ko… (atkarīgs ko izvēlēsieties).

Jēra gaļa

3) Otrajā ēdienā pasniedza sautētu teļa gaļu sagrieztu smalkās šķēlītēs, sutinātu jēra gaļu un piena cūciņu (mmm, ņam, ņam). Pirms vēl to visu atnesa, uz galda uzlika pilnu šķīvi ar dārzeņiem – seleriju, fenheli (tie visi patiesībā ir sardu virtuvē neiztrūkstoši zaļumi), redīsus un burkānus. Salātu gatavošana latviešu gaumē, viņiem nav saprotama. Viņi visus zaļumus grauž tieši tādā veidā, kā tie aug. Runājot par piena cūciņu, kas ir viens no maniem mīļākajiem ēdieniem, kas raksturo sardu virtuvi, tad ziniet, ka to ir ļoti grūti atrast restorānos, jo tā pagatavošana prasa 4 stundas laika un parasti ir jāpiesaka vismaz dienu iepriekš. Tāpēc visiem, kas grib nogaršot šo garšīgo “maialetto” jeb piena cūciņu, iesaku meklēt to Agrotūrismos. Tur tā vienmēr ir tiko pagatavota, iekšā mīksta un sulīga un no ārpuses ar kraukšķīgu ādiņu. Reizēm pārdodas arī lielveikalos, vitrīnā kur var iegādāties “silto ēdienu”, bet tas nekad nebūs tas, ko gatavo pēc īstajām metodēm un uz vietas, t.i. agrotūrismos.

4) Kad kārtīgi ir paēsts un visiem vēderi ir jau pilni, vēl uz galda tika likti sezonas augļi, šobrīd tie ir mandarīni un hurma. Bet te jūs var pārsteigt ar visu iespējamo – apelsīni, ķirši, zemenes, melone, arbūzs, persiki, plūmes, āboli, granātāboli, kivi…, atkarībā no gadalaika. Tad saldajā ēdienā atnesa sardu nacionālo ēdienu “seadas”. Tas ir karsts, eļļā cepts miltu izstrādājums, pildīts ar svaigu sieru un pārliets ar medu. To var nopirkt vienmēr un visos svētkos, kā arī lielvaikalu saldētavās vienmēr atradīsiet šo sardu iemīļoto saldo ēdienu. Visam beigās, protams, neiztikt bez kafijas un “digestivo” jeb vielmaiņu veicinošo grādīgo dzērienu mirto, limoncello vai grappu.

Cena no cilvēka par šo visu ir 28 eiro. Norēķināties var tikai skaidrā naudā! Sardīnijā joprojām ir daudzas vietas, kur nevar norēķināties ar karti, jo itāļi no laika gala ir pieraduši naudiņu taustīt ar rokām. 🙂

Seadas – saldais ēdiens

Ņemiet vērā vienu svarīgu ieteikumu gadījumā, ja agrotūrismā ierodaties vismaz 4 cilvēki. Par cik uz galda liek visu un daudz, tā, ka reāli to visu nav iespējams apēst, tad pasūtiet par vienu porciju mazāk. Ja esat 4-atā, tad pasūtiet 3 cilvēkiem u.t.t. Ja ir bērni, atsevišķi var neko nepasūtīt, jo pietiks ar to, kas ir. Ja kāds piemēram nemīl tomātu mērci, tad atliek jau sākumā saimniekam pateikt, ka grib balto mērci, un tas nozīmē, ka jums pasniegs tīrus makaronus un klāt pienesīs olīveļļu un rīvētu sieru. Ja kāds grib, piemēram, tikai un vienīgi ravioli, tad vajag uzreiz pateikt, ka viens no jums ēdīs tikai un vienīgi to. Var visu sarunāt, neskatoties uz to, ka agrotūrisma noteikumi paredz, ka visiem tiek piedāvāts viens un tas pats “Menu”.

Sardīnijā ir ļoti vienkārši, bet garšīgi ēdieni! Veselīgi, dabīgi, tepat uz vietas audzēti. Šajā rakstā vairāk sanāca runāt par gaļas ēdieniem, bet tieši tik pat bagātīga ir jūras velšu izvēle. Par to kādā no nākošajiem rakstiem!

Publicēts iekš AKTUĀLI SARDĪNIJĀ, DAŽĀDI, SARDU ĒDIENI | Birkas , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 5 komentāri

Iespaidīgais kanjons SU GORROPPU 


Viens no Eiropas lielākajiem kanjoniem atrodas Sardīnijā, Gennargenu Nacionālajā dabas parkā. Šī Austrumu piekrastes daļa ir alpīnistu paradīze un tā pilnīgi pamatoti ir viena no visskaistākajām un visvairāk apmeklētajām Sardīnijā. Simtiem tūkstošiem cilvēku katru gadu brauc uz Sardīnijas kalniem. Gennargentu Nacionālā parka daļa ir unikāla kalnu dēļ (visaugstākais punkts Punta La Marmora atrodas 1834 m augstumā), un arī katrs mazais kalnu ciematiņš ir ar savu rozīnīti. Kalnos dzīvo aitas, kazas, govis, buļļi un lielie ausainie, plankumainie savvaļas rukši, kas ir dikti draudzīgi un gluži kā Bastejkalna pīles nāk cilvēkam klāt prasīt kādu gabaliņu maizes. Sardīnijā dzīvnieki un cilvēki dzīvo harmonijā, te nav indīgu čūsku vai skorpionu, un arī neviens plēsoņa nav noslēpies kādā krūmu žuburā. Kalnu zonā atrodas daudzi naturāli veidojušies monumenti. Kā iespaidīgākais un galvenais ir kanjons Su Gorropu, kas ir laba vieta trekingam, vietām gan ir ko pasvīst, bet principā kalnu maršruts ir piemērots visiem. Pa ceļam sastapām arī ģimenes ar maziem bērniem, citi pat bērnus nesa speciālā ceļasomā uz muguras.

Trekingu uz kanjonu iekļauju praktiski visos ceļojuma maršrutos, ko gatavoju latviešiem. Tā ir vieta, ko noteikti ir vērts redzēt.  Šī gada (2017.g.) jūnijā arī mēs paši veltījām divas dienas dzīvei kalnos. 🙂 Jau iepriekšējā vakarā ieradāmies vienā no kalnu ciematiņiem kas atrodas dažus km. attālumā, kārtīgi izgulējāmies un no rīta kārtīgi paēduši devāmies ceļā. Naktsmājām iesaku šo agrotūrismu. 

Kopējais trekinga garums ir ap 10-12 km., atkarībā pa kuru no 3 ceļiem iet. Visskaistākais un daudzveidīgākais, ko iesaka arī eksperti, ir no sākumpunkta Hotel “Gorroppu”. Pirmā daļa liekas vienkārša. Lai tiktu līdz ieejai kanjonā, jāpieveic 700-800 m augsts kalns. Tā ir pastaiga 2-3 km garumā un aizņem aptuveni 2 stundas. Pa ceļam redzēsiet kādās zaru būdiņās daudzus gadsimtus atpakaļ dzīvoja aitu gani, sajutīsiet kalnu varenību un varēsiet pavērot tauriņu evolūcijas procesus.

Tauriņu evolūciju es redzēju pirmo reizi. Tā vienkārši – “še tev, pavēro kā viņi rodas”. 🙂 Tur var redzēt kāpurus, kas straujā tempā rāpo šurpu turpu, pilnus zarus ar pilnām un jau tukšām kūniņām. Ja uzmanīgi ieskatās, var pat redzēt, kā viņi lien no kūniņām laukā. Pēcpusdienā lidojošo tauriņu paliek kaitinoši daudz, tāpēc lielākā daļa cilvēku (praktiski pilnīgi visi) vai nu izskrien vai paiet mierīgi tiem garām. Es to atklāju nejauši. Kamēr sēdēju uz koka zara, vienlaicīgi novēroju 4 lietas – viens kāpurs skriešus metās manā virzienā, otrs kustīgi locījās un karājās mana deguna priekšā, trešie dusēja savās kūniņās iemitinājušies visos zaros un ceturtie lidoja apkārt (diemžēl tie skaistie dzeltenie, baltie un krāsainie bija nedaudzi, un 98% bija parastas brūnaļas). Kad citiem garāmgājējiem rādīju ka tie ir tauriņi, viņi palika ar vaļā mutēm. Jo visi bija pamanījuši gan kāpurus, gan tauriņus, bet neviens tos nesasaistīja savā starpā.

Nonākot pašā lejā, nesezonā redzēsiet daudzus mazus ezeriņus un strautiņus. Vasarā te ir gandrīz sauss, palicis ir tikai avots ar dzidru ūdeni, ar kuru piepildīt jau iztukšotās pudeles. Daudzi atnāk līdz šejienei, padzeras strauta ūdentiņu, nedaudz atpūšas, padomā, ka nekas īpašs šajā kanjonā nav un nezināšanas dēļ dodas atpakaļ, bet tieši šeit atrodas ieeja pašā kanjonā. Ieejas maksa ir 5 eiro. Tur ir 3 grūtību līmeņi – zaļais, dzeltenais un sarkanais, piemēroti katram pēc viņa iespējām. Tie, kas nodarbojas ar profesionālo alpīnismu var aiziet vēl pāris km tālāk, bet par to jāvienojas ar atbildīgo personālu.

Lielai daļai cilvēku nepietiek spēka pieveikt to pašu atpkaļceļu, pa kuru spēka pilni nonākuši lejā, tāpēc iesaku pie biļešu cilvēkiem pasūtīt vietu džipā (cena 15 eiro). Līdz džipam arī būs jāiet ap 1,5 km, bet pa līdzenu ceļu. Tie, kas grib redzēt tikai un vienīgi kanjonu, un neveikt garo priekšpastaigu kalnos, var pieteikt ekskursiju ar džipu abos virzienus. Tas nozīmē, ka jūs aizvedīs līdz vietai, no kuras jums būs jāiet 1,5 km līdz kanjonam un tad kalnos kāpšana jau iekš paša kanjona. Te ir izcenojums ekskursijai ar džipu http://gorropu.info/tour-in-fuoristrada-nel-supramonte

Ieteikumi:
* trekinga sākumpunkts ir pie Hotel “Gorropu” uz S.S 125 ceļa, Urzulei OG;
* vislabāk doties trekkingā no agra rīta, sākot no 8:00;
* līdzi ņemiet maizītes, kādu augli un ūdeni;
* kājās jābūt piemērotiem apaviem (kedas neder, jo slīd, sporta botes – jā);
* vasarā nodrošinieties ar cepuri un saulesbrillēm;
* ieeja pašā kanjonā maksā 5 eiro, tāpēc paņemiet līdzi naudiņu;
* ja jūtaties noguruši, atpakaļceļam var pasūtīt džipu, kas jūs nogādās līdz jūsu auto (to var izdarīt tur, kur tirgo ieejas biļetes kanjonā. Cena 15 eiro);
* trekkingā var doties jebkurā gadalaikā, galvenais, lai nelīst un nav slapjš, kā arī, ja esat jūtīgi pret karstumu – neiesaku jūliju un augusta mēnešus.

Canyon atpakaļceļš

Atpakaļceļš džipā. Iesaku – jo tas dod iespēju izbaudīt kalnu varenību no citiem rakursiem.

Te ir neliels ieskats fotogrāfijās kā mēs paši pieveicām kalnus:

P.S. Kāds, kas jau ir izbaudījis pastaigu Eiropas lielākajā kanjonā un gribētu kaut ko ieteikt citiem, lūdzu rakstiet komentāros!

 

Publicēts iekš AKTUĀLI SARDĪNIJĀ, DAŽĀDI, INTERESANTI PAR ITĀLIJU | Birkas , , , , , , , , , , , , , , | 1 komentārs

Vai Sardīnijā ir daudzi bēgļi?


Šo jautājumu man mēdz uzdot daudzi latvieši, tāpēc nolēmu nedaudz uzrakstīt par imigrantiem Sardīnijā.

Kad uz Sardīniju atbraucu 2010.gadā tumšādaino bija ļoti maz. Senegālieši jau gadu desmitiem ilgi pa kādam atbrauca uz Sardīniju, apguva kādu arodu un tad devās atpakaļ pie savējiem. Senegālieši bija un ir arī šodien darbīgi un čakli, un meklēja veidu kā nopelnīt. Viņu pelnīšanas veids, man latvietei, likās uzmācīgs, jo viņi staigāja pa pludmalēm ar saviem lielajiem groziem un tirgoja visu, ko var notirgot, vai arī automašīnu stāvvietās stāvēja nelielos bariņos, un kad es meklēju vietu kur apstāties, viņi tās pašas brīvās vietas, kuras savām acīm redzēju arī es, ierādīja un piedāvāja man kā savu īpašumu, kā arī viņiem bija atvērti nelieli veikaliņi, kuros pārdeva rotaslietas un āfrikāņu koka figūriņas. Sardi dalījās trīs grupās, vieni tie, kas viņus nicināja, otri tie, kas atbalstīja, nopirka no viņiem kaut ko un parunājās un trešie, kas pieņēma, ka viņi te ir un brīžos, kad kāds pie viņiem vērsās, pieklājīgi pateica: “No, grazie!” Toreiz sabiedriskajā transportā viņi vienmēr sēdēja pašā aizmugurē. Vienīgie starpgadījumi gadījās tad, kad viņi brauca starppilsētu autobusos pēc darba mājās (darbs nozīmē visu dienu staigāt pa pludmali lielā karstumā ar lielu paunu maisu, vai ar veselu piramīdu uz galvas ar salmu cepurēm) un negribēja pirkt biļetīti. Autobusi bija aizbāzti ar viņu paunām, tādējādi radot vietas trūkumu citiem, bet viņi par to nekad negribēja maksāt, un ja pie stūres gadījās šoferītis no pirmās kategorijas, viņš vienkārši apstājās un, ja kāds bija bez biļetes, nebrauca tālāk, kamēr tas ar savām paunām nebija izkāpis.

Atceros, ka strādājot Forte Village kūrortā, kas ir pasaulslavens kūrorts un kur atpūšas miljonāri un pasaules elite, arī tur, privātajā pludmalē, viņi mēģināja ielavīties, lai kaut ko notirgotu bagātniekiem. Mēs ap pusdienlaiku, ja bija brīvs brītiņš vai bija beigusies maiņa, gājām uz pludmali atpūsties un pasauļoties, gribējās mieru un relax, kura nekad nebija, ja uz pludmali gājām ap to laiku, kad zem koku ēnas sāka savākties arī senegālieši. Viņi bija pārguruši, nolika savus paunu maisus koku ēnā un gulās tiem virsū. Kad savācās 4-5 cilvēki sākās viens skaļs bla-bla-bla-bla. Viens vai vairāki vārījās un vārījās, kā buļbas (karsts kartupelis), jo viņu valoda tāda arī ir “kalla bolla i a kle ga, klua, plua, loke glaka”, un vārdi birst laukā neticamā ātrumā. Tas bija 2010.gadā.

Ejot laikam, sāku ievērot, ka tumšādainie parādās arvien vairāk. Autostāvvietās viņi sēž lielākos baros, autobusa pieturās dienas vidū, kad itāļiem ir siesta, man likās, ka atrodos Etiopijā, pludmalēs sāka parādīties visādi marokāņi, libāņi (kas ir daudz nepatīkamāki un uzbāzīgāki un absolūti nav tik draudzīgi kādi bija senegāļi), un uz ielu krustojumiem parādījās viltīgie čigāni (t.i. rumāņi), kuri ubagoja naudu. Brrr…, bet ok, pieņēmu to, kā daļu no karstās Itālijas, jo arī es šeit esmu viesis, tāpēc mācījos pieņemt jebkuru cilvēku, kurš šeit dzīvo… un iemācījos.

Šodien 2017.gadā Itālija atrodas neapskaužamā situācijā. Valsts ekonomikas lejupslīde un politiķu tuvredzība vai vienkārši vēlme iedzīvoties miljonos ir tik liela, ka ir atvērti visi vārti imigrantu ieplūdumam. Šie imigranti nav kara bēgļi no Sīrijas, kā labpatiktos domāt, tie nāk no Alžīrijas, Marokas, Rumānijas un citām valstīm. No 2014.gada jūnija līdz 2016.gada septembrim Itālija ir uzņēmusi 457.032 bēgļus, no kuriem 14 803 ir Sardīnijā. Mana draudzene, kas strādā pilsētas domē, man teica, ka dienā katram bēglim tiek piešķirti 38 eiro, no kuriem reāli iedod tikai 7 euro. Tātad pārējie paliek kam? Statistika saka, ka uz 5600 bēgļiem Sardīnijas reģionam piešķir 2 milj. 800 tūkstošus eiro + 100 milj. valstij izmaksā prēmiju par to, ka Itālija piekrita uzņemt šos bēgļus savās mājās.

Latvijā satraucās par tiem dažiem desmitiem vai simtiem bēgļu, kas bija jāuzņem, bet Itālijā viņi ieplūst masām un Itālijas tauta ir vairāk nekā izmisusi. Jo, šie bēgļi nav “senegālieši” par ko rakstīju pirmajā daļā, šie bēgļi negrib pelnīt, jo viņiem naudu dod valsts, viesnīcu piešķir kā dzīves vietu, katram izsniedz ļoti labus telefonus un visu nepieciešamo dzīvošanai, viņi ģērbjas stilīgi ar spīdīgām jostām, braucot sabiedriskajā šie bēgļi nesēdīsies aizmugurē, cienot vietējos, viņi apsēdīsies pašā priekšā un pat, ja gribēs sacels kājas uz brīvā krēsla blakus, noskatoties kā vietējie, kas ir labi audzināti, aizgriezuši galvas, stāv kājās. Itālija mainās un mainīsies. Tāda ir šodienas realitāte.

Es nezinu kāda situācija ir Itālijā kopumā, kā viņi uzvedas un ko viņi dara. Jau vairāk kā gadu katru dienu tiešraidē notiek viens raidījums, kurā sabiedrība (dažādu pilsētu mēri un iedzīvotāji) runā par šo tēmu. Visi ir izmisuši par politiķu tuvredzīgumu. Ja vēl gadu atpakaļ tajā raidījumā bija cilvēki, kas aizstāvēja šos bēgļus, jo ticēja, ka valsts dara labu darbu, tad tagad izņemot pašu politiķus vairs neviens tam netic, jo redz rezultātu.

Par Sardīniju man ir nedaudz skumji, jo kad atbraucu uz šejieni 2010.gadā, rakstīju, ka te nav imigrantu, ka 98 pretimnācēji no 100 ir sardi. Tagad es vairs tā nevaru teikt, jo tos 15 000 bēgļu nevar nepamanīt.

 Ko es jums varu ieteikt?

  1. Pludmalēs vasaras sezonā (patiesībā nu jau vienmēr, arī nesezonā) jums garām noies desmitiem tirgoņi. Daļa no tiem būs uzstājīgi, daži no karstuma un negulētām naktīm knapi vilks kājas, patrāpīsies arī pa kādam simpātiskam tirgonim, kas būs pozitīvs un smaidīs jums jau pa gabalu. Patiesībā no viņiem var nopirkt dažādas lietas par labāku cenu nekā veikalā. Piemēram viņi ir labs risinājums pludmales lietu iegādei – tenisa raķetes, piepūšamais matracis, pludmales segas vai pledi, skaistas kleitiņas, bižutērija, saulesbrilles. Atcerieties to visu kaulēt nost!!! Jo ārzemniekiem viņi vienmēr saka augstu cenu. Visvieglāk ‘dīlu’ ir noslēgt ar senegāliešiem. Daži ar savu uzvedību pārbauda jūsu pacietību, jo viņi savus saulesbriļļu stendus mēdz pielikt 10 cm attālumā no jūsu galvas un jūsu acis atduras pret viņu netīrajām pēdām.
  2. Ja neko no viņiem negribiet, jo viņi jums garām staigās viens pēc otra, vienkārši nereaģējiet, vai pasakiet “NO, GRAZIE!” Ja paņemsiet rokās kādu no viņu mantām vai uzmetīsiet kādai no tām kāru aci, ziniet, ka esat viņu “gūstā”.
  3. Visās vietās pilsētā, kur ir maksas stāvvietas ir daudzi senegālieši. Izmantojiet viņu pakalpojumu. Es to izmantoju vienmēr, kad grūti atrast vietu, kur novietot auto. Viņi jums jau pa gabalu mās ar roku, kur ir brīva stāvvieta, pluss viņiem rokā jau ir biļetīte, vai ja nav, viņi aizskries to paņemt no automāta (atcerieties Sardīnijā nevar norēķināties ar sms un maksas automāti dažkārt atrodas tālu), tāpēc viņi ir ļoti ērti. Viņi neprasa maksāt neko vairāk, bet grib notirgot kādu zeķi vai salvetītes no sava lielā paunu maisa. Es parasti neko nepērku, bet iedodu pa virsu 50 centus un viņi ir laimīgi. Ir gadījušās pāris reizes, kad skatos uz kādu no viņiem un jūtu, ka gribu atbalstīt viņa vēlmi strādāt, nevis slaistīties un bumbulēt pa pilsētu. Vienreiz nopirku smuku naudas maku pa 10 eiro un 500 metrus tālāk to uzdāvināju vienai sievietei, kas bija dikti priecīga. Šat tad nopērkam uz krustojumiem puķes, jo cenu jau tāpat nosakām mēs pircēji un tad veselu pušķi ar rozēm vedam uz mājām. Tāpat arī vakaros restorānā esmu visus draugus aplipinājusi ar ziedu kultūru, un mēs katru reizi no puķu tirgoņiem nopērkam pa ziedam.
  4. Ir attālās pludmales, kur nav daudz auto. Tādās vietās, esiet uzmanīgi un neatstājiet neko uz aizmugurējā sēdekļa. Kāpjot laukā, visu salieciet bagāžas nodalījumā un tad viss būs kārtībā.

Itālija un jo īpaši Sardīnija ir brīnišķīga! Te, tāpat kā lielākajās Eiropas un pasaules galvaspilsētās mājo multikultūrāla sabiedrība. Ir valstis, kuru pilsoņi prot respektēt un cienīt valsti, kuras ir izvēlējušies par savām mājām, bet ir tādi, kas nerespektē neko. Esot Sardīnijā baudiet šīs salas burvību, jauko itāļu viesmīlību, garšīgo ēdienu un daudz, daudz ko citu! Dzīve ir skaista vienmēr! Galvenais ir prast SKAISTUMU ieraudzīt !

Turpināt lasīt

Publicēts iekš AKTUĀLI SARDĪNIJĀ, DAŽĀDI, INTERESANTI PAR ITĀLIJU | Birkas , , , , , | 1 komentārs

Kāda ir atšķirība starp SAPNI un FANTĀZIJĀM


Ja tu esi mana draudzene, tad lieta, ko tev iesaku no sirds ir NEJAUKT SAPŅUS AR FANTĀZIJĀM! Tur ir ļoti smalka robeža, bet ļoti liela atšķirība. Sapņi ir mūsu dzinulis uz priekšu, tie ir tīri un lieli, bet fantāzijas ir mūsu iedomas, kas jaucas vienā mikslī ar realitāti un rada ilūzijas, aizņem mūsu prātu un ieved maldos (no sākuma tie var būt arī pozitīvi maldi). Kad ir īstenots sapnis var un vajag pieslēgt savu fantāziju, jo tas tikai bagātina dzīvi, bet, ja sāk no otras puses, nekas neizdodas.

Kāpēc es rakstu šo rakstu? Daudz par to esmu domājusi, jo bieži uzklausot draudzenītes, viņu problēmas un nerealizētas ilgas, skaidri redzu, ka daļa no viņām nerealizē savus sapņus, jo jau priekšlaicīgi savā fantāzijā viņas paredz rezultātu, vai pat daža laba iztēlē jau izdzīvo iespējamo nākotni, un gaida to pašu no dzīves. Jaunībā viņas darīja otrādi. Kad kaut ko ļoti vēlējās, bija atvērtas daudzām iespējām. Tagad savukārt jau zina, ko grib, un vairs neiet savas sirds ceļu, bet ar prātu cenšas iegūt to, kas pēc viņu prāta viņām pienāktos.

SAPNIS ir virziens, kurā doties. Sapnis ir būt laimīgam! Fantāzija ir iztēlē jau izdzīvota rītdiena, kas nekad nepienāk tāda, kādu to iztēlojies. Sapņo un ļauj, lai tava sirds pati rod ceļu, kā tur nokļūt. Ja pieslēgsi prātu un uzņemsies būvēt ceļu pats, tad noteikti nonāksi ilūziju varā.

Kolibri

Visi noteikti ir dzirdējuši par filmu “The Secret”. Lūk, tas ir perfekts piemērs, lai saprastu, ka viena daļa piepildās, bet otra galīgi nē. Piepildās tā, kas ir jūsu sapnis, bet nepiepildās tā, kas ir fantāzija jeb ilūzija.

Salīdzinājumam – tu ej pa svešu pilsētu. Tu zini, ko ieraudzīsi nākamajā šķērsieliņā? Nē! Tad kā tu vari zināt, kas notiks tavā dzīvē? Ja tu aiz stūra gaidīsi 1730.gada pili, kurai tur būtu jābūt, jo tā bija rakstīts ceļvedī, bet tur tā nestāvēs, jutīsies vīlies. Ieejot saldējuma bodītē, tu zini kādas garšas šodien piedāvā? Nē! Bet tu savā iztēlē jau no rīta sāki mieloties ar zemeņu saldējumu. Sapnis nozīmē vēlēties un teikt dzīves daudzveidībai JĀ, nevis gaidīt, kad dzīve teiks Jā tev! Tu sapņo par skaistu, dārgu “PRADA” kleitu? Jā, iespējams to kādreiz arī dabūsi un tavs sapnis būs piepildījies!

Kas ir sapnis?

Sākotnēji, visbiežāk tas ir kaut kas nezināms. Tu dzīvo savu dzīvi, gadiem strādā kādā noteiktā darbā, tev ir attiecības un it kā viss ir kārtībā, bet tu vairs nejūties piepildīta un ir kaut kas tāds, kas tevi vilina, bet īsti nezini kur. Sapnis ir ēterisks. Tam nav formas, tam ir virziens. Un ir mazie sapnīši, kas saucas ikdienas prieciņi vai iegribiņas. Tie vienmēr ir nekaitīgi un tie ir ļoti labi stimuliņi uz ko tiekties! Bet par tiem šajā rakstā nerunāšu – tas ir piemērs kā minēju par Prada kleitiņu vai kāda grib saņemt rožu pušķi no sava mīļotā. Tās ir pozitīvās lietiņas.

Runājot par lielajiem sapņiem. Ir tādi sapņi kā sportā kļūt par pasaules čempionu, uztaisīt lielu, veiksmīgu biznesu – tas arī ir savādāk – tā ir dzīves jēga. Manā gadījumā es sapņoju, ka kādreiz gribētu strādāt pati sev. Sapņoju rakstīt grāmatas vai savu blogu, ko lasīs cilvēki un priecāsies par to, ko rakstu, bet nekad nezināju konkrēDievīgs skaistumsti ko, kur un kā, zināju vien to, ka tam bija jābūt pie dievīgi skaistas jūras un siltā klimatā. Pienāca mirklis, kurā vadījos pēc sirds un gāju uz turieni, kur tā mani veda… un atveda uz Sardīniju! Tas mirklis, kurā pieņēmu lēmumu sekot sirdij, nedomājiet, nebija viegls, tas bija pārbaudījums manām bailēm un maniem aizspriedumiem, citu viedoklim par MANU nākotni un drosmei doties nezināmajā. Noteikti katrs no jums ir izjutis kaut uz mirkli spēcīgu vilkmi doties nezināmajā. Bet tas viss liekas tik dīvains, it kā tā būtu fantāzija. Un tu apstājies, lai neizskatītos traks… Tā tu noliedz savu sapni. Un savukārt vēlāk pieslēdzas fantāzija, kā būtu bijis, ja būtu darījis savādāk, ja būtu gājis tur, kur tevi aicināja sirds, bet tu atteicies? Sapnis ir ieeja nezināmajā, tur, kur ir bezgalīgi horizonti un bezgalīgas iespējas. Tev ir tikai jāatveras, ļaujot, lai tevi vada šī zemapziņas balss – tāpat kā nakts sapnis, ko mēs redzam, kad ir atslēgts mūsu prāts.

Vienmēr sapņoju par skaistu mīlestību, bet nekad neiztēlojos, ka vīrietim ir jābūt zilām acīm ar 42 pēdas izmēru (bet zināju, ko noteikti negribētu savā vīrietī, un manam Giovanni tas viss negribētais ir – ahahah). Es vienkārši tiecos pēc mīlestības. Un mīlestība vienmēr ir ar mani. Vienmēr esmu mīlēta. Un kad man sagribas problēmas, pietiek pieslēgt fantāziju, ka vajag būt tieši tā un ne citādāk un viss pagriežas pret straumi! Daudzos semināros iesaka uzrakstīt līdz pēdējam sīkumam kādam jābūt tavam sapņu vīrietim. Es smaidu. Tas līdzinās, kā veikalā nopirkt blūzīti, tieši tādu un ne citādu, un ja cita iepatiksies vairāk, nē, nedrīkst, jo tai iztrūkst viena mežģīnīte, kas bija manā fantāzijā. Beidziet, meitenes un zēni – īstie cilvēki atnāk tādi, kādi viņi ir. Īsti un mīlestības vērti!

Tev ir sapnis par skaistu automašīnu, par skaistu māju, par labu darbu, par laimīgas ģimenes modeli? Ja tik tālu, tad jā, tas ir sapnis un ļauj, lai tas īstenojas. SAPNIS, kam ir lemts piepildīties, ir vēlme vienkārši kļūt/būt par ārstu vai advokātu. Tu vēl neko nezini par rītdienu, bet jūti, ka tas ir TAVS aicinājums. Bet ja gribi tieši TO auto, tieši TO darbu, tieši TO meiteni par sievu, tad tas nav sapnis, tā ir vajadzību apmierināšana, dzīvojot šajā sabiedrībā. Jo, kas gan tu esi, ja tev nav labi apmaksāts darbs, nav skaists jauns auto, ja ģērbies kā losītis, nav talantīgi bērni u.tml. Tāpēc apkārt ir tik daudz ciešanu, ka mēs gribam būt starp tiem labākajiem, seksīgākajiem, bagātākajiem, veiksmīgākajiem un laužamies lauciņā, lai apmierinātu mūsu fantāzijas.

Praktizējot budismu vienmēr jāizvirza mērķis un tad uz to jākoncentrē sava enerģija un mantras spēks. No pieredzes varu pateikt, ka sapņi realizējas, bet ļoti grūti sasniegt mērķi, kas ir fantāzijas auglis. Piemērs: es vēlos dzīvot jaunā, skaistā, saulainā dzīvoklī – tas ir sapnis un tas piepildīsies. Savukārt: es vēlos dzīvot tādā pašā dzīvoklī kā draudzene Maija pašā Rīgas centrā, tā ir fantāzija. Jā, varbūt to dabūsi, bet tas tevi nepiepildīs, bet Maiju piepilda gan.

Kas ir fantāzija?

Fantāzija ir viss, ko tu iztēlojies detaļās, kustībā, sīkos solīšos. Fantāziju pasaule ir ļoti spēcīgi attīstīta uz visu kā mums pietrūkst. Ja gribas jaunu mašīnu, mēs to jau iztēlojamies (kā mācīja “The Secret”) turot rokā stūrī un tml., bet to auto gandrīz neviens nekad neiegūst, ja neskaita tie, kam ir brīvi naudas līdzekļi un kas var nopirkt visu, ko tīko. Kāpēc? Tāpēc, ka fantāzija ir vienkārši iztēles auglis, kas nepieslēdzas enerģētiskajam laukam. Tas ir gribulis, nevis patiesa vēlme.

SensualitaSekss ir spilgts piemērs tam, cik fantāzijai ir liels spēks. Mīlējoties ar partneri ar ko dzīvo kopā 10 gadus, vīrietis savā fantāzijā iztēlojas seksīgo kaimiņieni, viens, divi, trīs un kulminācija sasniegta. Fantāzijā viss notiek. Bet kas notiek ar realitāti? Ļoti izplatīta fantāzija sievietēm ir attiecības ar vīrieti. Viss jau tiek izdomāts galvā, kā būs, kāds būs, kur dzīvos, cik bērni būs, bet tā nenotiek…

Pietiek, ja ir sapnis par ģimeni, un ļaujies, lai tevi vada sirds, tad viss atnāks. Pieņem to, kas nāk, un plūsti tam līdzi. Patīk ņem, nepatīk neņem. Ja ir lemts sapnim piepildīties tagad, tas notiks tagad, ja lemts vēlāk – tad notiks vēlāk.

Fantāzija ir ļoti superīga padarīšana, ja to pielieto īstajā laikā un īstajā vietā. Fantāzija ir sava veida bagātība. Jo plašāka fantāzija, jo krāsaināka dzīve. Bet ne par daudz. Esiet saudzīgi pret to! Ne velti ir tādi cilvēki, kurus dēvē par “fantazjors”, “Minhauzens”, “Pasaciņu stāstītājs” arī “Sapņotājs” (tas ir cilvēks, kuram nekam nepietiek drosmes), jo viņi tik ļoti ieiet savā fantāzijā, pieņemot to kā realitāti, ka beigās attopas pie sasistas siles…

Lai tā nenotiktu, labāk SAPŅOJIET DAUDZ UN DIKTI, ĻAUJOT SAVIEM SAPŅIEM PIEPILDĪTIES! Bet lai tie piepildītos ir jāseko savai sirdij!

Publicēts iekš Aforismi un dzīves atziņas, GRĀMATAS FRAGMENTI, PERSONĪBAS IZAUGSMEI | Birkas , | 2 komentāri

Lāsti, ko esmu izjutusi uz savas ādas


Katrai kultūrai ir savi talismani un kā viens no būtiskākajiem visos gadsimtos ir bijis talismans, kas cilvēku aizsargā pret skaudību un “ļauno aci”. Kāpēc es par to rakstu? Lasot šo rakstu, visu sapratīsiet un visticamāk veltīsiet ieskatu arī savā pagātnē. Mani uz to pamudināja grāmatas “Latvietes karma” un “Ardievu karma” autore Inta Blūma. Es nekad neesmu gribējusi ticēt, ka lāstiem, skaudībai un negatīvām domām, ir liels spēks, katrā ziņā, nekad to negribēju asociēt uz sevi, taču patiesība ir cita. Un man ir pienācis laiks to pieņemt. Es vairs nevaru ignorēt faktu, ka, ir cilvēki, kuru ļaunajiem vārdiem un domām ir liels spēks.
P.S. Fotogrāfijās pie šī raksta jūs redzēsiet amuletu/kuloniņu pret “ļauno aci”, ko lieto Sardīnijā. Tos es šodien pagatavoju pati savām rokām, ieliekot tajos iekšā vienu no spēcīgākajām mantrām. Kad tos gatavoju, iedomājos, ka gribētu, lai katrai manai draudzenei ir tāds mazs aizsargmehānismiņš… gan jau laika gaitā katrai to uztaisīšu.

Kuloniņš pret "ļauno aci"

Kuloniņš pret “ļauno aci”

Un tagad par lāstiem. Šis raksts būs ļoti patiess. Interesanti, cik daudzi no jums uz savas ādas ir izjutuši kādu lāstu? Kā saka grāmatu autore Inta Blūma: “Ir jāsaprot, ka lāsti nav tāpat vien un visiem tie nav. Tie pieder pie Dvēseles kontraktiem un nes sevī mācību.” Es pati savu dzīvi vienmēr esmu uzskatījusi par vieglu, jautru, mīlestības pilnu, un tā tas arī ir. Ar tādu attieksmi es vienmēr dzīvoju, kā laimes luteklīte. Man tādu ikdienišķu problēmu īsti nav, bet man ir tādas lielas un pamatīgas, kuras es pat neuztvēru kā problēmas, bet gan pielāgojos visam, kā zivs ūdenī, nezaudējot optimismu un vieglumu, ejot pa dzīvi.

Uzrakstīšu savu pieredzi par 3 lāstiem, kas ietekmēja visu manu dzīvi.

1) sievietes vārdā Nadja lāsts, ko viņa izkliedza manam tētim, vienā no tiesām, kur viņš kā jurists pārstāvēja vienu uzņēmumu: “Es nolādu tavu meitu, kaut ar viņu notiktu liela nelaime” un pēc 2 nedēļām, 16 gadu vecumā, es cietu ļoti smagā avārijā, pēc tam uz gultas pavadot pus gadu un pavadot vairākus gadus, lai atsāktu normāli staigāt. Viņai tas viss atgriezās atpakaļ 10 gadus vēlāk, kad vēl smagākā avārijā cieta viņas dēls. Cik es zinu, tā sieviete nekad nav bijusi laimīga.

2) sievietes vārdā Ilze lāsts, ko viņa veltīja savam bijušajam vīram un man 19 gadu vecai meitenei, kas iemīlējās viņas vīrā, nemaz nezinot, ka viņam jau ir sieva: “Nolādu, lai ne tev, ne Olitai nekad nebūtu bērnu!” Neko nezinu par viņas dzīvi šodienā, bet skaidrs ir viens, vai nu viņa pati vai viņas bērni noteikti par to maksās. Un jā, man bērnu nav, un bērnu nav arī viņam ar viņa otro sievu. Vai esmu tos īsti gribējusi – nezinu, bet runājot ar Intu, atmiņā atausa šis gadījums.

3) pirms 8-9 mēnešiem ājūrvēdas masāžas meistare, strādājot ar manu bioenerģētisko lauku, man teica, ka man ir jābūt ļoti uzmanīgai, jo viņa redz, ka virs manas galvas ir sastājies liels, tumšs mākonis, ko provocējusi cilvēku skaudība un teica, ka visticamāk tas drīz plīsīs. Es tam nepievērsu uzmanību, jo kāds gan iemesls ir, lai mani skaustu? Es neiedomājos, ka cilvēki redz tikai ārējo veidolu, un tā jau ir, ka Liktenis nevienam uz pieres neraksta – “Es smaidu, jo smaids ir efektīvākās zāles pret visām kaitēm”! Nepāgāja ne divi mēneši un es piedzīvoju otro smago avāriju savā dzīvē.

Pirmā avārija man pilnībā izmainīja skatījumu uz dzīvi. Man bija 16 gadi. Pirms avārijas uzskatīju, ka skaistums ir lielākā vērtība. Kad, pēc avārijas, nākošajā rītā pamodos slimnīcas gultā, mammai prasīju: “Mammīt, kas noticis?” Viņa nevarēja pateikt nevienu vārdu, tikai cieši, ar asarām acīs, turēja manu roku, un es turpināju: “Pasaki man!? Bet, ja kaut kas ir noticis ar manām skaistajām kājām, es labāk mirstu…” Mamma turpināja klusēt, es pacēlu galvu un ieraudzīju, ka viena kāja ir ģipsī, bet otrai pie papēža karājas atsvari! Man bija lauztas abas kājas un katra divās vietās. Viena no tām vairs nekad neatguva savu formu un kopš tās dienas man vairs nav bijusi neviena dzīves diena bez muguras sāpēm. Kurš no jums to redz? Neviens, visi tikai redz manu prieku, skaistumu, optimismu. Pēc pirmās avārijas, mans galvenais atklājums, kas atnāca ar gadiem, ir, ka mūsu vērtība nav skaistās kājas, un ka patiesa mīlestība nerodas tāpēc, ka esi konkursa “Miss Legs” dalībniece. Skaistums atrodas nekur citur, kā mūsu dvēselēs, mūsu smaidā, mūsu skatījumā uz dzīvi, mūsu mīlestībā pret pasauli. Mūsu lielākā bagātība ir dvēseles skaistums!

Bērni. Es ar savu ex-vīru skaistā mīlestībā nodzīvoju 12 gadus, bet bērni tā arī nepieteicās. Bija laiks, kurā sabiedrības spiediena dēļ, es par to pārdzīvoju, taču tagad es par to esmu pateicīga. Ja man būtu bērni, es nekad nebūtu nokļuvusi Sardīnijā, vietā, ko mīlu tikpat stipri kā mātes mīl savus bērnus, t.i. ar beznosacījumu mīlestību, un man nekad nebūtu dota iespēja laiku pavadīt vientulībā – pašai ar sevi! Esmu izgājusi cauri visam ciklam, kas ir jānoiet, lai iemīlētu vientulību (ticiet man, tas ir ļoti smags ceļš), lai atrastu laimi sevī, lai mierīgi bez sirdsapziņas pārmetumiem būtu tālu no visām ikdienas problēmām, kas saistītas ar cilvēkiem mums apkārt. Tas ir brīnišķīgi – valdīt pār savu būtību, teikt jā, kad gribi, un teikt nē, kad gribi. Visus šos gadus, es pārvaldu savu laiku, nevis laiks valda pār mani. To nevar saprast neviena māte, jo, dzemdējot bērnus, katra māte rada otru Sevi, rada dubulto atbildību!
Uz savas dzīves traģēdijām es skatos ar optimismu, ar lielu iekšējo spēku un apziņu, ka tas ir mans izredzētais ceļš bagāts ar vērtīgām atklāsmēm.

Costa Rei

Man ir 4 dzīves! Esmu kā kaķis, kas krīt uz kājām.

Pirmā dzīve – mana piedzimšana! Es piedzimu mīlestībā un mans bērnības laiks ir ļoti skaists. Mammīte mūs mīlēja, daudz kūtrāk gan nekā tētis un viņai ļoti gribējās, lai sabiedrības acīs mēs būtu apzinīgas, ko es viņai diemžēl nevarēju sniegt, jo vienmēr esmu bijusi ar savu redzējumu. Tētis mīlēja mammīti. Mammīte mīlēja tēti. Tētītis mīlēja mani un es mīlēju viņu. Viņš bija manas dzīves lielā mīlestība. Mans drošais balsts, mana iedvesma, mans spēks, mans optimisms, vīrietis, kas sākot ar manas dzīves pirmajām dienām, mani veda pa mīlestības ceļu. Par to es esmu pateicīga Visumam!

Otrā dzīve – izdzīvošana pēc pirmās avārijas un satikšanās ar Augstākajiem spēkiem (tie, kas ir bijuši komā vai soli no nāves, mani ļoti labi saprot). Es sevi uz mirkli redzēju no augšas un tā nav fantāzija. Pēc šīs avārijas sāku saņemt dažāda veida informāciju un zināšanas no augšas, sāku lasīt cilvēku dvēseles un gadiem ejot pilnībā mainījos. Par to es esmu pateicīga Visumam!

Trešā dzīve – 2010.g. satikšanās ar Sardīniju. Te man bija paredzēti 3 mēneši Erasmus prakses ietvaros un tad ceļš tālāk. Atbraucot uz šejieni, man nebija atbalsta pleca, neviens latvietis mani te nesagaidīja un es nerunāju itāļu valodā. Bet ziniet, es nejutos kā izsviesta no laivas, drīzāk jutos kā iesēdināta dārgā jahtā, kur kapteinis bija nejauši izkritis aiz borta, un es esmu palikusi uz klaja viena un man ir jāsaprot, kurā virzienā stūrēt un kā vispār to jahtu iedarbināt. Es dzīvoju klausot savai sirdsbalsij. Par Sardīniju vienmēr runāju kā par dzīvu būtni. Es tajā iemīlējos no pirmās sekundes. Pirmo reizi dzīvē sajutu, ka mana enerģija vibrē vienā ritmā ar zemi. Es zināju, ka esmu atgriezusies Mājās! Te mani gaidīja jauns Dvēseles ceļojums. Nākošie gadi, kuru laikā, es visu sasniedzu pati. Dzīvot zemē, kur nav neviena, kas tevi pazīst ir nenovērtāja laime un ļoti liela drosme, paļaušanās uz Visumu. Latvijā es biju Olita, un, lai kur es ietu un, lai ko darītu, man bija uzspiesti daudzi zīmogi – vecāki, dzimtā pilsēta, sekmes un uzvedība skolā, bērnībā piedēvēti talanti, raksturs u.t.t. Un tikai šeit es beidzot biju tīra lapa, ES PATI! Tīra personība, un es varēju būt un biju tā, kas gribēju būt! Man tika dota iespēja nomest pie kājām visus iepriekšējās dzīves kompleksus un sākt dzīves skolu no jauna starp pilnīgi cita temperamenta cilvēkiem. Latvijā vai vietā, kur ir kaut viens cits cilvēks, kas tevi pazīst – tas nav iespējams. Par šo iespēju es esmu pateicīga Visumam!

Ceturtā dzīve sākās tagad, pēc manas otrās avārijas, kurā es izdzīvoju un kurā es 7 dienas dzīvoju tiešā saskarsmē ar debesu enģeļiem, ar dvēseli, ar Garu, Visumu… Ja, kāds kas lasa, ir cietis divās ļoti smagās avārijās ar vienādu scenāriju un nozīmīgās dienās (kas nav nejaušība), un ir palicis dzīvs, es ceru mani sapratīs. Pēc šīs avārijas es ar pilnu pārliecību varu apstiprināt, ka mēs esam Dvēseles un, ka dvēselēm nav tēvzemes, tā ir tikai mūsu ķermeņiem. Dvēseles ir mūžīgas un tās nepiedzimst vienmēr vienā un tajā pašā zemē. Bieži vien cilvēks laimīgs jūtas citā vietā, un tas visticamāk ir tāpēc, ka tās ir viņa mājas vairāk nekā zeme, uz kuras dzimis. Katrai dvēselei ir noteikts laika periods, un tā neaizies prom no zemes ātrāk, kā ir nolemts. Katrai dvēselei ir misija, kas jārealizē. Obligāti. Katra avārija ir LIKTENIS, ko nav iespējams ietekmēt pat ne par pus minūti. Avāriju nevar paredzēt, jo mēs stāvējām, kad mūsos ietriecās cita mašīna ar ātrumu 160 km/h. Jūs zinājāt, ka pēc avārijas līdzcilvēki un tuvinieki cieš vairāk, nekā pats cietušais? Cietušais atrodas citā dimensijā. Cik ilgi?, tas ir atkarīgs no katra indivīda. Ārsti saka, ka krīze iestājas pēc 2-3 dienām. Nezinu, iespējams, ka man pēc pirmās avārijas bija līdzīgi, bet šoreiz es eiforijā dzīvoju 7 dienas. Un arī par šo avāriju es esmu pateicīga Visumam, jo tas mani nevis ir attālinājis, bet gluži otrādi, pietuvinājis tuvāk Laimei!

Ziediņš

Izlasot šo visu, vai tiešām ir vērts skaust, kādu kurš izskatās laimīgs un veiksmīgs? Noteikti nē! Neskaudiet nevienu, jo tas vairo jau tā pasaulē esošo ļaunumu. Uz visiem skaudīgo un ļauno domu pārņemtajiem cilvēkiem, es patiešām skatos ar skumjām un nožēlu. Man ir ļoti, ļoti žēl, ka viņi savu dzīvi nevis mīl, bet skauž tos, kam dzīve izskatās skaistāka.

Jā, mūsdienu virtuālajā pasaulē var atrast daudzas fotogrāfijas un informāciju par gandrīz jebkuru. Kāds teiks, ka publicējot savu dzīvi sociālajos tīklos, mēs kā ar ēsmu pievilinām skauģus, jo īpaši, ja paši esam smaidīgi, priecīgi un veiksmīgi… Tā ir. Bet es negribu savu prieku turēt sevī, savu laimi turēt aiz atsēdziņas, jo paralēli skauģiem ir arī miljoniem cilvēku, kas skatoties uz citiem ķer iedvesmu, gūst pozitīvās emocijas, dzīvo līdzi citu dzīves pieredzei un ir gatavi gan sniegt, gan saņemt palīdzības roku. Katrs vārds, ko es rakstu savā mājas lapā tiek rakstīts no sirds. Ik vienam cilvēkam uz pasaule novēlu būt laimīgam. It sevišķi mums latviešiem, jo ļoti smagnēju atceros mūsu zemes enerģētiku. Tur ir daudz skumju, maz optimisma, daudz pienākuma un vainas sajūtas. Un, ak, daudz “skaudīgu acu”. Mūsos, latviešos, ir izteikta tieksme uz garīgumu, mēs esam stipri un spēcīgi, bet lai to visu vilktu gadu desmitiem ilgi, ir jāatrod kāda vieta, kas dziedē dvēseli! Un ir jāatrod veidi, kā piepieldīt savu sirdi ar vieglumu. Es atradu tādu vietu uz zemes, tāpēc izveidoju savu mājas lapu un, lai iepriecinātu citus, es rakstu par skaistajām, nevis drūmajām lietām. Sardīnija IR Paradīze zemes virsū ar ļoti īpašu enerģētiku! Novēlu jums sajust, saņemt un uzsūkt šo enerģētiku sevī!

Ko par lāstu spēku un par “ļauno aci” saka sardi?

Daudzi tic lāstu varai, kā tas ir bijis gadsimtiem ilgi. Viņi uzskata, ka lāstu raidītājas un saņēmējas ir tikai sievietes. Itālietes var kļūt ļoti agresīvas un iznīcīnāt ar skatienu vien (un es tam piekrītu, jo esmu redzējusi, par kādu naidpilnu zvēru kļūst sieviete, ja tiek aizskarti viņu bērni, ģimene vai vīrs). Sardīnijā ir viens amulets, kas aizsargā pret “ļauno aci”, sauc “Sabegia” vai “Su Coccu”. Tam ir liels aizsargājošs spēks. To iesaka nēsāt gadījumos, kad strauji pasliktinās veselība, sākas galvas sāpes, ir bezspēks, iekšējs satraukums, depresija, ja notiek avārija, ja sākas konflikti ģimenē, un ir būtiski šo amuletu turēt pie sirds visu grūtniecības laiku, kā arī kad piedzimst mazais, to jātur iekšā ratiņos, lai bērniņš netiek noskausts.

Man dzimšanas dienā uzdāvināja šādu amuletu ar vārdiem: “Nēsā to vienmēs sev līdzi, tam ir jābūt vai nu uz miesas, kas ir visefektīvāk, vai nu kabatā, somiņā, un katru reizi, kad sajūti pret sevi vērstu “ļaunu aci” parīvē un uzkarsē to labi, lai ļaunās domas atgriežas atpakaļ pie to īpašnieka.” Nēsāju to savā rokas somiņā, bet amuletu, ko nēsāšu uz kakla, kā jau minēju sākumā, nolēmu pagatavot pati savām rokām un to gatavojot, ieliku iekšā vienas matras spēku. Ja kāda no jums arī savā īpašumā grib šādu amuletu pret “ļauno aci”, rakstiet man – sarunāsim! Es ar lielāko prieku to pagatavošu un piepildīšu ar labām domām, ar Sardīnijas sauli, ar optimismu, ar mantras spēku, ar mīlestību.

Amuletiņš pret ļauno aci, gatavots ar manām rokām.

Amuletiņš pret ļauno aci, gatavots ar manām rokām.

Man priekšā stāv liels darbs ar sevi. Jāattīra mans bioenerģētiskais lauks, jāatbrīvojas no negatīvajām enerģijām, kas skārušas mani daudzu gadu garumā un jāturpina dzīvot ar vieglumu sirdī un smaidu!

Publicēts iekš DAŽĀDI | 20 komentāri

Piedzīvojums baseinā!


Dzīve ir jautra! Ik pa laikam piedzīvoju smieklīgus atgadījumus “iz dzīves”. Gribas par tiem uzrakstīt, bet bieži vien laika trūkums, citreiz slinkums, ņem virsroku. Taču to, kā man gāja baseinā, uz kuru devos fizioterapeita norīkojumā, nevaru neuzrakstīt. Pasmiesimies kopā! Kad ienācu pirmo reizi baseinā, uz manis ar ieinteresētu skatienu noraudzījās visi, jo itāļiem ļoti patīk nopētīt jaunpienācējus un Sardīnijā nav daudz slaidu, zilacainu blondīņu, kas vasarā nāk uz baseinu, jo pa vasaru visi zvilnē pie jūras.  Un pēc sava “uzgājiena uz skatuves” es pilnīgi noteikti kļuvu par staigājošu anekdoti. Tik izcila prasme kā man pārvietoties no peldceliņa uz peldceliņa, ir dota retajam. Hahahaha.  Ceru, ka neviens mani neuzfilmēja un Youtube neielika.

Viss jau sagatavots manam ienācienam baseinā uz celiņa nr. 5 :)

Viss jau sagatavots manam ienācienam baseinā uz celiņa nr. 5 🙂

Tātad:
1) Ierašanās baseinā ar mēneša abonamentu kabatā. Ak, kā man patīk peldēt. Ļoooooti! Šoreiz gan tas ir ne vien manam priekam, bet galvenokārt manai dārgajai veslībai!
2) Es neesmu sardu meitene, kas ar tirkīzzilo jūru iepazinās vēl skraidot autiņbiksītēs, bet gan esmu meitene, kas nāk no briežu, asteru un baraviku zemes.
3) Protu peldēt, bet neprotu ielekt ūdenī no baseina malas un nirt zem ūdens.  
4) Tajā un visās pārējās dienās vienīgais peldēšanai paredzētais celiņš ir nr.5, tātad pašā centrā.
5) Stundu stāvu domādama, kā lai tieku līdz savam liktenīgajam celiņam, kur mani jau gaida dažādi putoplasta gabali, noteiktu muskuļu grupu vingrināšanai.
6) Lēmums pieņemts. Zem ūdnes peldēt neprotu! Tātad paliek tikai pārvietošanās pa gaisu. Izdomāju, ka rāpšos uz katras sarkanās, resnās plastmasas virtenes, tāpat kā jātnieks rāptos mugurā zirgam, un tad slaidi norāpšos jau nākošajā celiņā.
7) Domāts – darīts. Eleganti pa trepītēm iekāpju ūdenī un dodos sarkanās virtenes nr.1 virzienā. Nu tik būs būs kāpšana “zirga” mugurā… ‘Banino’ (slīcēju glābējs) aizdomīgi uz manis skatās. Es pasmaidu un uztaisu tādu sejas izteiksmi, it kā dodos savās ierastajās gaitās! Piepeldu pie virtenes un ceļu tai virsū savu labo kāju… Viss kārtībā. Nu esmu zirgā, bet tad “zirgs” nogrīļojās un es ar blīkšķi iekritu otrajā celiņā, uztaisot zem ūdens pāris neveiklas vertuškas. Noteikti izskatījos pēc slīkoņa, kas ķepurojas lai deguns paliek virs ūdnes. Un tā tas atkārtojas no celiņa uz celiņu. Ar acs kaktiņu redzu, ka ‘banino’ man tā kā grib nākt palīgā, bet es esmu tā aizrāvusies ar savu dīvaino nodarbošanos, ka viņš man liek mieru.
8) Tā ar pūlēm tiku uz celiņa nr.5. Pirmajā reizē vingrošanai ūdenī ar 20 minūtēm pietiek, un atkārtojot to pašu scenāriju, drillēju arī atpakaļ.
……………
Nākošā reizē ierodoties baseinā, biļešu tante mani steidz uzrunāt vārdā un sasveicinās kā ar draudzeni. Es vēl tā nobrīnījos, kā viņa var atcerēties manu vārdu. Tikusi līdz ieejai baseinā ar šausmām skatos cik reizes man atkal ūdenī būs jākāpj uz “zirga” un jātaisa vertuškas zem ūdens. Taču nepaspēju ne nomirkšķināt acis, kā man klāt pieskrien divi   ‘banino’ un saka: “Tikai lūdzu neatkārtojiet to pašu, ko pagājušo reizi. Tā mūsu visu acīm bija visnebaudāmākā un neveiklākā aina ko nācies redzēt 20 gadu laikā.” Ahahahaha… sapratu, kāpēc biļešu tante mani zināja kādā vārdā saukt. Kamēr es tur žonglēju starp sarkanajām virtenēm, viņi pilnīgi noteikti domāja: “Kas tā tāda, kas nevis peld pa ūdeni, bet veļas pāri katrai virtenei un ar blīkšķi krīt ūdenī.”

9) Tā es tiku pie īpašas apkalpošanas. Tagad kad ierodos baseinā, mani jau sagaida ar atplestām rokām un ieslidina pa tiešo celiņā nr. 5 un beigās viens, divi trīs izceļ laukā!
10) Esmu priecīga un apmierināta! Baseins rullllē!

Uztveriet arī jūs dzīvi ar smaidu un, ja kaut ko neziniet kā izdarīt, bet kautrējieties prasīt padomu citiem (pirmajā reizē tas ir piedodams), tad dariet tā kā variet to izdarīt! Kuru gan interesē veids kā jūs tiekat uz mērķi, galvenais, ka jūs līdz tam tiekat!

Publicēts iekš DAŽĀDI, GRĀMATAS FRAGMENTI, PERSONĪBAS IZAUGSMEI | Birkas , , , , , | 1 komentārs

Organizētas ekskursijas pa Sardīniju no Cagliari


Ja Sardīnijā vēlies izbraukt kādā ekskursijā, lūk, ir vairākas iespējas!
Starta vieta: Cagliari.
Valoda: angļu.
Cilvēku skaits: no 2 līdz 8
Cenā ir iekļautas ekskursijas un transporta izmaksas.

Vēstures un kultūras mantojums, atklājot un piedzīvojiet Sardīnijas senatnes šarmu.
Senās feniķiešu pilsētas un romiešu drupas, cena 40.00 EUR no personas
Ekskursijas ilgums 1:30h
Laiks ceļā 1:00h

Nora, Feniķiešu pilsētas drupas

Nora, Feniķiešu pilsētas drupas

– Ekskursija uz lielāko Nuragi kompleksu, cena 50.00 EUR no personas
Ekskursijas ilgums 1:30h
Laiks ceļā 2:00h

Stalaktītu alas, cena 60.00 EUR no personas
Ekskursijas ilgums 1:30h
Laiks ceļā 2:00h

Gardēžu vizītes un degustācijas, kuru laikā baudīsiet unikālas smaržas un garšas.
– Vīna darītavas apmeklējums, cena 45.00 EUR no personas
Ekskursijas ilgums 2:00h
Laiks ceļā 1:00h

– Ekskursija uz Siera fabriku, cena 45.00 EUR no personas
Ekskursijas ilgums 2:00h
Laiks ceļā 1:00h

Relax baltajās smiltīs un tirkīzzilajā ūdenī.
Ekskursija uz Villasimius pludmalēm, cena 50.00 EUR no personas
Ekskursijas ilgums 5:00h
Laiks ceļā 2:00h

Ekskursija uz Chia pludmalēm, cena 50.00 EUR no personas
Ekskursijas ilgums 5:00h
Laiks ceļā 2:00h

Aktīvā atpūta ietver izklaides un piedzīvojumus visai ģimenei.
Izjāde ar zirgiem, cena 60.00 EUR no personas
Izjādes ilgums 2:00h
Laiks ceļā 2:00h

Veikbords, cena 40.00 EUR no personas
Ilgums no 10 min… (pēc izvēles)
Laiks ceļā 1:00hFootGolf

Futgolfs (golfs ar futbolbumbu), cena 45.00 EUR no personas
Ilgums 2:00h
Laiks ceļā 1:00h

Transfēra pakalpojumi:
Ideāls veids ceļošanai pa visu Sardīniju!
Transfērs no/uz lidostu!
Taxis 24h/7 dienas nedēļā!

Lai pieteiktu jebkuru no šīm ekskursijām vai pasūtītu transfēru, rakstiet man uz e-pastu: bellasardinija@gmail.com ar norādi EKSKURSIJA JOSEPH

Pludmale

Publicēts iekš AKTUĀLI SARDĪNIJĀ | Birkas , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | Komentēt