Šo jautājumu man mēdz uzdot daudzi latvieši, tāpēc nolēmu nedaudz uzrakstīt par imigrantiem Sardīnijā.

Kad uz Sardīniju atbraucu 2010.gadā tumšādaino bija ļoti maz. Senegālieši jau gadu desmitiem ilgi pa kādam atbrauca uz Sardīniju, apguva kādu arodu un tad devās atpakaļ pie savējiem. Senegālieši bija un ir arī šodien darbīgi un čakli, un meklēja veidu kā nopelnīt. Viņu pelnīšanas veids, man latvietei, likās uzmācīgs, jo viņi staigāja pa pludmalēm ar saviem lielajiem groziem un tirgoja visu, ko var notirgot, vai arī automašīnu stāvvietās stāvēja nelielos bariņos, un kad es meklēju vietu kur apstāties, viņi tās pašas brīvās vietas, kuras savām acīm redzēju arī es, ierādīja un piedāvāja man kā savu īpašumu, kā arī viņiem bija atvērti nelieli veikaliņi, kuros pārdeva rotaslietas un āfrikāņu koka figūriņas. Sardi dalījās trīs grupās, vieni tie, kas viņus nicināja, otri tie, kas atbalstīja, nopirka no viņiem kaut ko un parunājās un trešie, kas pieņēma, ka viņi te ir un brīžos, kad kāds pie viņiem vērsās, pieklājīgi pateica: “No, grazie!” Toreiz sabiedriskajā transportā viņi vienmēr sēdēja pašā aizmugurē. Vienīgie starpgadījumi gadījās tad, kad viņi brauca starppilsētu autobusos pēc darba mājās (darbs nozīmē visu dienu staigāt pa pludmali lielā karstumā ar lielu paunu maisu, vai ar veselu piramīdu uz galvas ar salmu cepurēm) un negribēja pirkt biļetīti. Autobusi bija aizbāzti ar viņu paunām, tādējādi radot vietas trūkumu citiem, bet viņi par to nekad negribēja maksāt, un ja pie stūres gadījās šoferītis no pirmās kategorijas, viņš vienkārši apstājās un, ja kāds bija bez biļetes, nebrauca tālāk, kamēr tas ar savām paunām nebija izkāpis.

Atceros, ka strādājot Forte Village kūrortā, kas ir pasaulslavens kūrorts un kur atpūšas miljonāri un pasaules elite, arī tur, privātajā pludmalē, viņi mēģināja ielavīties, lai kaut ko notirgotu bagātniekiem. Mēs ap pusdienlaiku, ja bija brīvs brītiņš vai bija beigusies maiņa, gājām uz pludmali atpūsties un pasauļoties, gribējās mieru un relax, kura nekad nebija, ja uz pludmali gājām ap to laiku, kad zem koku ēnas sāka savākties arī senegālieši. Viņi bija pārguruši, nolika savus paunu maisus koku ēnā un gulās tiem virsū. Kad savācās 4-5 cilvēki sākās viens skaļs bla-bla-bla-bla. Viens vai vairāki vārījās un vārījās, kā buļbas (karsts kartupelis), jo viņu valoda tāda arī ir “kalla bolla i a kle ga, klua, plua, loke glaka”, un vārdi birst laukā neticamā ātrumā. Tas bija 2010.gadā.

Ejot laikam, sāku ievērot, ka tumšādainie parādās arvien vairāk. Autostāvvietās viņi sēž lielākos baros, autobusa pieturās dienas vidū, kad itāļiem ir siesta, man likās, ka atrodos Etiopijā, pludmalēs sāka parādīties visādi marokāņi, libāņi (kas ir daudz nepatīkamāki un uzbāzīgāki un absolūti nav tik draudzīgi kādi bija senegāļi), un uz ielu krustojumiem parādījās viltīgie čigāni (t.i. rumāņi), kuri ubagoja naudu. Brrr…, bet ok, pieņēmu to, kā daļu no karstās Itālijas, jo arī es šeit esmu viesis, tāpēc mācījos pieņemt jebkuru cilvēku, kurš šeit dzīvo… un iemācījos.

Šodien 2017.gadā Itālija atrodas neapskaužamā situācijā. Valsts ekonomikas lejupslīde un politiķu tuvredzība vai vienkārši vēlme iedzīvoties miljonos ir tik liela, ka ir atvērti visi vārti imigrantu ieplūdumam. Šie imigranti nav kara bēgļi no Sīrijas, kā labpatiktos domāt, tie nāk no Alžīrijas, Marokas, Rumānijas un citām valstīm. No 2014.gada jūnija līdz 2016.gada septembrim Itālija ir uzņēmusi 457.032 bēgļus, no kuriem 14 803 ir Sardīnijā. Mana draudzene, kas strādā pilsētas domē, man teica, ka dienā katram bēglim tiek piešķirti 38 eiro, no kuriem reāli iedod tikai 7 euro. Tātad pārējie paliek kam? Statistika saka, ka uz 5600 bēgļiem Sardīnijas reģionam piešķir 2 milj. 800 tūkstošus eiro + 100 milj. valstij izmaksā prēmiju par to, ka Itālija piekrita uzņemt šos bēgļus savās mājās.

Latvijā satraucās par tiem dažiem desmitiem vai simtiem bēgļu, kas bija jāuzņem, bet Itālijā viņi ieplūst masām un Itālijas tauta ir vairāk nekā izmisusi. Jo, šie bēgļi nav “senegālieši” par ko rakstīju pirmajā daļā, šie bēgļi negrib pelnīt, jo viņiem naudu dod valsts, viesnīcu piešķir kā dzīves vietu, katram izsniedz ļoti labus telefonus un visu nepieciešamo dzīvošanai, viņi ģērbjas stilīgi ar spīdīgām jostām, braucot sabiedriskajā šie bēgļi nesēdīsies aizmugurē, cienot vietējos, viņi apsēdīsies pašā priekšā un pat, ja gribēs sacels kājas uz brīvā krēsla blakus, noskatoties kā vietējie, kas ir labi audzināti, aizgriezuši galvas, stāv kājās. Itālija mainās un mainīsies. Tāda ir šodienas realitāte.

Es nezinu kāda situācija ir Itālijā kopumā, kā viņi uzvedas un ko viņi dara. Jau vairāk kā gadu katru dienu tiešraidē notiek viens raidījums, kurā sabiedrība (dažādu pilsētu mēri un iedzīvotāji) runā par šo tēmu. Visi ir izmisuši par politiķu tuvredzīgumu. Ja vēl gadu atpakaļ tajā raidījumā bija cilvēki, kas aizstāvēja šos bēgļus, jo ticēja, ka valsts dara labu darbu, tad tagad izņemot pašu politiķus vairs neviens tam netic, jo redz rezultātu.

Par Sardīniju man ir nedaudz skumji, jo kad atbraucu uz šejieni 2010.gadā, rakstīju, ka te nav imigrantu, ka 98 pretimnācēji no 100 ir sardi. Tagad es vairs tā nevaru teikt, jo tos 15 000 bēgļu nevar nepamanīt.

 Ko es jums varu ieteikt?

1. Pludmalēs vasaras sezonā (patiesībā nu jau vienmēr, arī nesezonā) jums garām noies desmitiem tirgoņi. Daļa no tiem būs uzstājīgi, daži no karstuma un negulētām naktīm knapi vilks kājas, patrāpīsies arī pa kādam simpātiskam tirgonim, kas būs pozitīvs un smaidīs jums jau pa gabalu. Patiesībā no viņiem var nopirkt dažādas lietas par labāku cenu nekā veikalā. Piemēram viņi ir labs risinājums pludmales lietu iegādei – tenisa raķetes, piepūšamais matracis, pludmales segas vai pledi, skaistas kleitiņas, bižutērija, saulesbrilles. Atcerieties to visu kaulēt nost!!! Jo ārzemniekiem viņi vienmēr saka augstu cenu. Visvieglāk ‘dīlu’ ir noslēgt ar senegāliešiem. Daži ar savu uzvedību pārbauda jūsu pacietību, jo viņi savus saulesbriļļu stendus mēdz pielikt 10 cm attālumā no jūsu galvas un jūsu acis atduras pret viņu netīrajām pēdām.
2. Ja neko no viņiem negribiet, jo viņi jums garām staigās viens pēc otra, vienkārši nereaģējiet, vai pasakiet “NO, GRAZIE!” Ja paņemsiet rokās kādu no viņu mantām vai uzmetīsiet kādai no tām kāru aci, ziniet, ka esat viņu “gūstā”.
3. Visās vietās pilsētā, kur ir maksas stāvvietas ir daudzi senegālieši. Izmantojiet viņu pakalpojumu. Es to izmantoju vienmēr, kad grūti atrast vietu, kur novietot auto. Viņi jums jau pa gabalu mās ar roku, kur ir brīva stāvvieta, pluss viņiem rokā jau ir biļetīte, vai ja nav, viņi aizskries to paņemt no automāta (atcerieties Sardīnijā nevar norēķināties ar sms un maksas automāti dažkārt atrodas tālu), tāpēc viņi ir ļoti ērti. Viņi neprasa maksāt neko vairāk, bet grib notirgot kādu zeķi vai salvetītes no sava lielā paunu maisa. Es parasti neko nepērku, bet iedodu pa virsu 50 centus un viņi ir laimīgi. Ir gadījušās pāris reizes, kad skatos uz kādu no viņiem un jūtu, ka gribu atbalstīt viņa vēlmi strādāt, nevis slaistīties un bumbulēt pa pilsētu. Vienreiz nopirku smuku naudas maku pa 10 eiro un 500 metrus tālāk to uzdāvināju vienai sievietei, kas bija dikti priecīga. Šat tad nopērkam uz krustojumiem puķes, jo cenu jau tāpat nosakām mēs pircēji un tad veselu pušķi ar rozēm vedam uz mājām. Tāpat arī vakaros restorānā esmu visus draugus aplipinājusi ar ziedu kultūru, un mēs katru reizi no puķu tirgoņiem nopērkam pa ziedam.
4. Ir attālās pludmales, kur nav daudz auto. Tādās vietās, esiet uzmanīgi un neatstājiet neko uz aizmugurējā sēdekļa. Kāpjot laukā, visu salieciet bagāžas nodalījumā un tad viss būs kārtībā.

Itālija un jo īpaši Sardīnija ir brīnišķīga! Te, tāpat kā lielākajās Eiropas un pasaules galvaspilsētās mājo multikultūrāla sabiedrība. Ir valstis, kuru pilsoņi prot respektēt un cienīt valsti, kuras ir izvēlējušies par savām mājām, bet ir tādi, kas nerespektē neko. Esot Sardīnijā baudiet šīs salas burvību, jauko itāļu viesmīlību, garšīgo ēdienu un daudz, daudz ko citu! Dzīve ir skaista vienmēr! Galvenais ir prast SKAISTUMU ieraudzīt !