Sākot ar 5.februāri, katru rītu plkst. 7:30 tiksimies grupā, lai kopā skandētu Brīnumu mantru Nam Myoho Renge Kyo. Meditācija ilgst 20 min.

Pateikšu jums tikai to, ka 2014.gada beigās to sāku prakatizēt un jau 2015.gada janvārī sāka notikt neticamas lietas, kurām ilgstoši nevarēju atrast risinājumu. 2015.gads bija manas dzīves jaudīgākais un brīnumiem bagātākais gads. Manā vēlmju lapā pie sienas, kas stāvēja acu priekšā kad skandēju mantru, vēlēšanās atķekēsējās “Izdarīts” tik ātri, ka nespēju radīt jaunas vēlmes. Arī šodienā, katru reizi, kad man vajag jaudīgu rezultātu, apvienoju Kundalini jogas praksi ar Nichiren Daishonim un pārmaiņas notiek Gaismas ātrumā.

Dalība izaicinājumā

Pēc apmaksas veikšanās, lūdzu pievienojies Telegram grupai https://t.me/+NTNRz3owHXZhMDU0 , kur sekos tālāka informācija. Viss palios ierakstos uz gadu!

55,00 €

2015.gadā es rakstīju…..

“Budisma praktizēšana ir viena no skaistākajām, mērķtiecīgākajām un skaidrākajām manas ikdienas nodarbēm. 20-30 minūtes no rīta un 20-30 minūtes vakarā.  Praktizēt budismu (Nichiren Daishonin virzienu) es sāku 2014.gada decembra sākumā. Kāpēc? Tāpēc, ka es nevarēju atrast ceļu atpakaļ pie sevis, pie tās smejošās un jautrās Olita, ko es un visi apkārtējie pazina, kamēr dzīvoju Latvijā. Man bija ļoti daudz jautājumi, kurus pēdējo gadu laikā uzdevu katram ceļā sastaptajam viedajam cilvēkam, un nekādi nevarēju nonākt pie atbildēm – kur es esmu palikusi? Jo, dzīvojot svešā zemē, un ejot cauri visām tām grūtībām, kam es izgāju, lai radītu to, ko esmu radījusi, es patērēju milzīgu enerģiju. Atbraucot uz šejieni manī bija ļoti lielas rezerves, bet ja nav avota, kur tās smelties, tās ātrāk vai vēlāk izbeigsies, un manējās bija izbeigušās, jo man nebija īsta avota.

Un tad 2013.gada oktobrī nomira mans mīļais tētis. Līdz ar viņa nāvi, iekšēji nomiru arī es, tikai es to vēl nezināju. Es cietu. Ļoti. Tik ļoti, kā nenovēlētu nevienam. Viena mana brazīliešu draudzenīte, redzot manas asaras, izmisumu, fiziskas sāpes un dažāda rakstura problēmas (visas izrietēja no emocionālām ciešanām), man vairākkārt teica: “Oli, kāpēc tev nepamēģināt atnākt uz budistu tikšanos?” Par cik man vārds “Budisms” asociējās tikai ar aforismiem un ar dzīves filozofiju, un neko vairāk par to nezināju, tad es neredzēju nekādu sakaru tam, kā man budisms var palīdzēt? Un mums bija tāda neefektīva komunikācija, katru reizi kā viņa man saka: “Oli, varbūt tu gribi ar mani atnākt uz budistu centru?”, “Oli, kāpēc tev nesākt praktizēt budismu?” un tml., vienmēr palika bez atsaucības no manas puses. Pa miglu kaut ko atcerējos no viņas stāstītā, ka viņa praktizē budismu 7 gadus, un ka kopā Itālijā jau dzīvo 14 gadus, un ka ir divas Ingrīdas – viena tā, kas bija pirmos 7 gadus un iepriekšējā posmā Brazīlijā un otrā tā, kas ir tagad, pēdējos 7 gadus kopš satikās ar budisma pieredzi. “Šī ir tā īstā mana patības daļa”, viņa vienmēr man teica, un neko daudz nesaprasdama, es domāju, ka man viņa patīk tāda, kāda ir – sirsnīga, mērķtiecīga, apņēmīga, izpalīdzīga, pozitīva, palīdzoša…

Tieši apaļu gadu pēc mana tēta nāves, nakts vidū, ne no šā ne no tā mani piemeklēja panikas lēkme. Reāla panikas lēkme, un mani aizveda uz slimnīcu, lai saprastu, kas notiek. Paprasīju, lai man uztaisa analīzes galvai, sirdij, redzei (jo kad mira tētis, man uz nervu pamata bija visas iespējamās kaites – tirpa kreisā galvas puse gan no ārpuses, gan smadzenes, neredzēju labi, nespēju koncentrēties, man bieži sāpēja galva, likās, ka man ir vēzis), bet visas analīzes bija labas, un ārsti man pateica vienkārši nesatraukties. Nedēļu vēlāk panikas lēkme atkārtojās, tad atkārtojās atkal un atkal, tik tālu, ka es biju kļuvusi par vienu lielu paniku. Pa dienu nē, tās mani piemeklēja tikai naktī, tiklīdz aizmigu. Bija tik traki, ka man vienkārši bija bail iet gulēt. Vienu rītu decembra rītā pamodos un sapratu, ka man nav ko zaudēt. Piezvanīju brazīļu draudznei Ingrīdai un teicu: “EJAM!” Tā sākās manas dzīves neticani straujais pārmaiņu posms!”

Par daudz ko citu uzzināsi Izaicinājumā!

TIEKAMIES!