2011.gadā Itālija svinēja savu 150 dzimšanas dienu! 1861. gadā notika Itālijas apvienošanās, līdz tam katrs reģions bija ar savu valodu, savām tradīcijām, saviem likumiem, savu ES. Paši itāļi uzskata, ka viņiem ir kopīgs tikai valsts nosaukums, bet katrs reģions joprojām ir ar savu piederību. Itāļu gēnos tek grieķu, antīko ligūriešu, etrusku, sardu, ķeltu, venetu, albāņu, arābu un normāņu asinis. Ārēji itāļi izskatās dažādi, vairums itāļu ir tādi, kādus tos iztēlojamies mēs ārzemnieki, ar tumšām acīm, tumšu ādu, spalvainām krūtīm, taču neliela daļa itāļu ir līdzīgi kā mēs vairāk uz Ziemeļiem, ar skaistām zilām acīm, gaisiem matiem un bronzas krāsas iedegumu visa gada garumā.

Uz  2011.gadu iedzīvotāju skaits Itālijā ir pāri 60 milj. no kuriem aptuveni 4.milj. ir legālie

102 gadu vecumā ritenis ved ātrāk nekā kājās.

ārzemnieki (visvairāk rumāņi, albāņi un marokāņi). Pirms 150 gadiem Itālijā bija tikai aptuveni 22 milj. iedzīvotāji, no kā izriet, ka šo 150 gadu laikā iedzīvotāju pieaugums ir par 40 milj.

Itālija ir viena no Eiropas valstīm, kurā ir izteikts ilgdzīvotāju skaits. Īpašu uzmanību vēršu uz faktu, ka jau vairākus gadus pasaules mērogā notiek pētījumi, kas rastu atbildes par Ogliastras iedzīvotāju ilgo mūžu un garās dzīves eliksīra noslēpumu. Ogliastras reģions atrodas Sardīnijas salas austrumu daļā un ir viens no civilizācijas mazāk skartajiem reģioniem Sardīnijā. Ogliastras reģiona iedzīvotāji ir pasaules ilgāk dzīvojošo cilvēku skaitā. Vēlāk par to pārliecināšos pati, kad skatīšos uz 50 gadīgiem cilvēkiem un jautāšu – kā tas ir iespējams, ka šo cilvēku āda izskatās kā 25 gadīgiem jauniešiem.

Bet atgriežoties pie Itālijas kopumā. Vidējais dzīves ilgums itāļiem ir 81 gads. Pirms 150 gadiem itāļi vidēji dzīvoja līdz 33 gadiem. Tolaik bērnu skaits ģimenē bija vidēji 5 bērni, tagad 1 bērns. Ierodoties Itālijā es gaidīju, ka ģimenes būs daudz lielākas. Tas, ka itāļiem ir lielas ģimenes, ir tikai stereotips. Patiesībā Itālijā ir satraucoši daudz vientuļu cilvēku, kuri nekad nav bijuši precējušies un kuriem nav neviena bērna. Līdz ar to arī ir daudz sirmu kundzīšu un kungu, kurus apkopj un apčubina cilvēki par samaksu.

22% bērnu ir dzimuši ārlaulībā, t.i., un tos audzina tikai viens no vecākiem – māte vai arī vecvecāki. Itālijā ir daudz vientuļo mammu, jo vairums itāļu vīriešu nav raduši uzņemties atbildību, daudz labāk viņiem patīk vieglas attiecības. Itāļu sievietes ir ļoti valdonīgas, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tiek apslāpēta vīrieša spēcīgā daba. Iepazīstoties ar sievieti, sākot no 30 un uz augšu, viņi bieži jautājot, vai sievietei nav bērnu, ja ir, tad attiecībās īsti negrib iesaistīties. Tā man stāstīja mana 35 gadīgā itāļu paziņa.

Vidējais garums itāļu vīrietim ir 175 cm, kamēr pirms 150 gadiem bija tikai 163 cm., meitenēm 164 cm. 51,5% nav problēmu ar lieko svaru, jo īpaši vīriešiem. 61% itāļu nodarbojas ar kādu no sporta veidiem. No fiziskajām aktivitātēm priekšroku viņi dod – skriešanai, riteņbraukšanai, futbolam un peldēšanai.

94,3% itāļu savu brīvo laiku pavada pavada pie TV pults, 60% klausās mūziku, 45% pavada sērfojot internetā. Dienas avīzi itālis pārlapo vismaz reizi nedēļā, grāmatas lasa pārsvarā sabiedriskajā transportā. Ārpus mājas izklaidēm 50% mīl apmeklēt kino un sporta spēles, kā arī diskotēkas. 50 gadīgam itālim nav nekādu problēmu iet 4 reizes nedēļā uz diskotēku un izklaidēties līdz 3 rītā.

Vidējais laulību vecums ir 33 gadi vīriešiem un 30 gadi sievietēm. Chi crede nel matrimonio non ha paura del divorzio. / Tam, kas vēl tic laulībai, nav nekādu baiļu no šķiršanās. Man itāļi pamatoti liekas ļoti neuzticīgi, tomēr attiecības viņiem ir ļoti svarīgas. Ja nav ko mīlēt un apjūsmot, ir skumji. Ģimene viņiem ir svarīga! Jo īpaši bērni – tā ir gandrīz katra itāļa lielākā vērtība.

Itāļu vīrieši nemēdz meitenēm dāvināt ziedus, ja neskaita augstskolas izlaidumu un kāzas. Ziedu veikalu Itālijā nav daudz. Tie galvenokārt ir orientēti uz ziediem un augiem puķu podos, tur pārdodas apsveikumu kartiņas, mākslīgās puķes un dažādi dekoratīvie. Ir protams arī dažādi grieztie ziedi, bet salīdzinot ar to, cik ļoti daudz un brīnišķu ziedu ir puķu veikalos Latvijā, gribu teikt, ka te to tikpat kā nav.

Itālijā, ja vīrieties uzaicina sievieti uz pusdienām vai vakariņām, ir pilnīgi skaidrs, ka par visu maksā viņš. Itāļu vīrietim patīk būt galantam, laipnam un dāsnam.

73% itāļu nav nekādu veselības problēmu! Viņi savus stresus atbrīvo diskutējot, kas man kā latvietei no malas liekas strīds, viņiem ir tikai parasta diskusija. Strīdoties viņi izbļaustās, izplātās ar rokām, un beigu beigās, līdz nākošajai reizei, viss ir šķietami labi. Stress ir visasākais ierocis visām slimībām. Kopumā itāļi prot radīt iespaidu, ka viņi dzīvo viegli.

Visbiežāk lietotie pārtika produkti ir makaroni, maize (tikai un vienīgi baltā dažādos veidos), rīsi, olīveļļa, siers un dārzeņi. Jautāsiet, kur paliek pica? Liela daļa no maniem itāļu paziņām picu ēd labi ja reizi nedēļā, un arī tad, bieži vien viņi izvēlas visparastāko Margherita, tikai ar sieru un tomātu pastu.

1867.gadā, lai no Milānas nokļūtu līdz Romai vilciens brauca 38 stundas un 5 minūtes (paskatieties lūdzu uzmanīgi uz šo ciparu – 38 stundas), bet tā saucamais ātrvilciens ceļā toreiz pavadīja tikai 23 stundas un 5 min. Tagad lēnākais vilciens iet 9 stundas un ātrākais 3 stundas.

Nodarbinātība pirms 150 gadiem bija 59%, tagad 57%, no sievietēm strādā tikai katra otrā. Jūs jautāsiet kā tas ir iespējams? Ir! Itāļu ģimenēs ilgi jaunieši dzīvo kopā ar vecākiem, studē un nestrādā, sievas bieži vien pilda mātes pienākumus, audzina bērnus un pēc tam mazbērnus. Jāņem vērā, ka tā ir vidējā statistika. Ziemeļitālijā nodarbinātība ir augstāka, bet Dienviditālijā darbs galvenokārt ir vasaras sezonai. Sardīnijā tie ir 3-4 mēneši gadā. Atlikušo laiku cilvēki dzīvo saņemot bezdarbnieku pabalstu, kas ir tuvu algas apmēram, vai arī strādāt gribošākie, progresīvākie un mērķtiecīgākie sardi ziemas sezonā brauc strādāt uz ārzemēm vai centrālo un Ziemeļitāliju.

Visi itāļi ir viltīgi (it. furbi), tas viņos ir iedzimts, tāpēc viņi nevienam netic un neuzticas galēji. Viņi vienmēr tēlo, ka ir ļoti aizņemti, pat tad, ja guļ pludmalē saslējuši kājas gaisā, saņemot telefona zvanu (ja vien tas nav tuvs draugs vai mamma) pamanīsies pateikt, ka šodien ir dikti aizņemti ar darījumiem (arī tad, ja cilvēks jau 5 gadus sēž bez darba), ka tieši pašlaik risina kādu sarežģītu jautājumu un, ka labāk būtu pārcelt šo telefona sarunu uz vēlāku laiku. Itāļi visus darbus dara 10 reizes ilgāk, nekā tos reāli var izdarīt.

Itāļu vīrieši man bieži atgādina sievietes – kas īsti nezina ko grib, viņiem patīk būt apčubinātiem, patīk dzirdēt komplimentus, tai skaitā par viņu ārieni, lielākā daļa itāļu visu savu dzīvi paliek emocionāli atkarīgi no savām mammām un līdz ar to sieviete, kas kļūst par viņa sievu dala savu vīru arī ar mammu. Taču ir arī ļoti atbildīgi vīrieši, kas uzņemas visas rūpes gan par sievieti, gan māju, gan ģimeni. Māja kā īpašums katram itālim ir ļoti svarīga. Lielākajai daļai itāļu ģimeņu īpašumā ir vismaz divas mājas, viena no tām visticamāk atrodas kaut kur jūras tuvumā.

Katrā itāļu mājā ir bidē. Neviena māja nav iedomājama bez bidē. Itāļi frančus uzskata par netīreļiem, jo frančiem, redz, tualetēs neesot bidē. Un jāsaka, ka viņi bidē arī izmanto vairākas reizes dienā.

Itāļi ir ļoti laipni, vienmēr un visur sveicinās, viens ar otru aprunājas, sarunas ir ļoti viegli uzsākt, jo visi ir atsaucīgi un uzreiz iesaistās dialogā. Ieejot veikalā vienmēr tiksiet sveicināti un izejot no veikala Jums vienmēr pakaļ nosauks Arrivederci vai Buon giorno!

Es ar savu ideālistes un domātājas dabu ne reizi vien esmu likusi aizdomāties cilvēkiem par dzīvi, mūsu sūtību uz zemes un vērtībām, kas iesakņojušās katrā no mums snauž gadu desmitu garumā. Reiz notika ļoti interesanta saruna ar vienu inteliģentu 55-gadīgu itāļu kungu par itāļiem un viņu vērtībām. Saruna bija gara un interesanta, runājāmies gan par politiku, gan ekonomiku, gan vēsturi, taču, lai kādas sarunas notiktu ar itāļu vīriešiem, ja vien tā nav nopietna darba intervija, nereti tās visas skar tēmu par itāli kā vīrieti. Arī šī saruna nebija izņēmums, un kad jau gribēju atvadīties kungs manāmi steidza piebilst pašu svarīgāko:

„Lai nu ko, ko, bet mēs itāļi esam izdaudzināti, un tā arī ir, ar to, ka mākam aplidot sievieti tik labi, kā to neprot neviens!” viņam nepabeidzot sakāmo atļāvos viņu pārtraukt un būt ļoti tieša: „Jā, es piekrītu, ka jūs protat aplidot sievieti tā, kā to neprot neviens cits, bet ko tas dod? Ko tas dod, ja jūs protat aplidot, bet neprotat attiecības kopt un attīstīt, lai tās galu galā kļūst par vērtību? Ko tas dod, ja jūs kā tauriņi no viena zieda metaties pie otra, ka pēc tam sievietes paliek vienas ar jūsu bērniem? Ko tas dod, ja šajā valstī vārds uzticība vairs gandrīz neeksistē? Ko tas dod, ja visi ciešat aiz mīlas sāpēm un neviens nevienam neuzticas? Pasaki man lūdzu, ko tas dod….” Viņš klusēja. Pēc 2 dienām man uz telefonu pienāca sms: “Patiešām, ko tas dod? Es sapratu, ka NEKO… un tomēr tādi mēs itāļi esam!”

Informācijai izmantots žurnāls „Foxus Extra” itāļu valodā. Žurnāla tēma Gli Italiani. Ieri e Oggi. (tulk. Itāļi. Vakar un šodien.)