Sardīnijas itāļi manā redzējumā


Kā jau jebkuras nācijas cilvēki arī itāļi katrs ir savādāks, un katru itāli nebūtu iespējams nemaz aprakstīt, taču itāļu/sardu mentalitāti kopumā gan. Katrai mentalitātei ir savas īpatnības, kuras mēs iepazīstam tikai dzīvojot starp šiem cilvēkiem.

Sasveicināšanās

Sardi ir ļoti jauki un viesmīlīgi. Kā jau visi itāļi viņi vienmēr ir smaidīgi pret jebkuru pretimnācēju. Vienmēr sveicinās, ir ārkārtīgi laipni iepērkoties, vienmēr un visur izskan “per favore”, “per cortesia”, “per piacere”, “grazie” – t.i. lūdzu, vai tu nebūtu tik laipns un…, varu jūs palūgt, paldies un tml. Satiekoties ar saviem draugiem viņi skaļi sveicinās, izskan ovācijas un uzriez sākas čalošana. Itāļi ir ļoti atklāti, viņiem nav noslēpumu, un ja ir, tad to zina visi draugi. Viņi nekautrējas runāt ne par vienu tematu. Gandrīz nekad nemēdz būt, ka itālis paceļot telefonu saka: „Es pašlaik nevaru runāt, jo apkārt cilvēki klausās.” Viņi absolūti brīvi runā par visu un ar visiem. Ja cilvēks ir slims ar vēzi, satiekoties ar citiem, viņš par to mierīgi pastāstīs, pastāstīs kā ar to cīnījies, cik tas izmaksājis, kādas prognozes. Ja kāds ir saslimis ar dzimumorgānu problēmām, arī to pastāstīs tikpat dabiski, kā stāstītu par ceļojumu. Itāļi nespēj nerunāt. Viņi runā ļoti daudz un vienlaicīgi, ļoti daudz joko, zina, kurā mirklī jāiesmejas un kurā mirklī nē. Lamu vārdu krājums itāļiem ir milzīgs, mūsu latviešu valodas – cūka tu tāds kretīns, kroplis, dirsa ir puķītes rožu dārziņā. Vēl viņi lieto daudzas skaņas, kas neveido vārdus. Vai arī burtus pa vienam vai diviem kopā, piemēram Bu, E… Sasitot mazo pirkstiņu mēs sakām „Au”, viņi „Aijā”. Viņi nesaprot skaņu Fuj vai Fūūū.

Pret tūristiem tiešajā kontaktā viņi vienmēr ir ļoti saulaini un silti. Ja esiet Sardīnijā un Itālijā kā tūrists, jūs visapkārt redzēsiet un dzirdēsiet laipnību, atvērtus smaidus, draudzīgus vārdus, jūsu bērneļi tiks apčubināti un nobērti komplimentiem. Tā ir viņu ārējā uzvedība, kas veidojas ļoti dabiski, jo no maza bērna kājas katrs mazais itālēns redz šīs ārējās izpausmes formas. Taču, strādājot tūrisma jomā redzu daudzus aizkadrus, kā viņi izlādējas, kad jūtas iztraucēti vai kad, piemēram, grib beigt darbu, bet uzrodas vēl pēdējie klienti ar savām prasībām. Tajā brīdī nobirst konkrēts lamu vārdu birums (nezinu vai viņi to domā patiešām vai vienkārši runā runāšanas pēc), bet izejot pie klienta itāļa sejā rotājas laipns smaids.

Iepazīšanās

Itālijā katrs cilvēks visbiežāk tiek stādīts priekšā kā kaut kas īpašs, izceļot viņa labās īpašības, panākumus, sakarus, sociālo stāvokli, draugu loku. Pēc tam, ja nākas sadarboties ar noteiktiem cilvēkiem, sāc saprast, cik daudz no pirmās „vizītkartes” ir patiesība. Iepazīstoties ar cilvēkiem pirmajā brīdī te nekad neko nevar saprast, jo bieži cilvēks patiesībā dara kaut ko citu, vai ir tikai otrās pakāpes brālēnam kādam, kam pieder bizness, kas tika piedēvēts viņam.

Piemērs: Mani iepazīstina ar Lux Auto nomas īpašnieku, kas beigās izrādās 50 gadīgs sapņotājs, kuram nepieder nekas vairāk par diviem Fiat, un kas ir piesavinājies savu titulu, kā zivs piesavinās uz makšķeres āķa uzkārtu tārpu, no sava brālēna, kurš ar šo biznesu nodarbojas salas otrā galā.

Tādas profesijas kā skolotājs, ārsts, advokāts, žurnālists vai aktieris, protams ir patiesas, bet Itālija ir pilna ar privātā biznesa censoņiem, kas dara visu un neko.

Ļoti bieži Itālijā, par katru lietu, kas tiek darīta, vidū vienmēr būs kāds starpnieks. Piemēram, ja man vajag saorganizēt vakariņas labā restorānā, un, ja es to palūgšu izdarīt kādam itālim, viņš to izdarīs, un no restorāna īpašnieka par to paprasīs 10% peļņu. Par katru klientu, ko piespēlē itālis, viņš pamanīsies paprasīt kādu samaksu. Itālija ir pārpilna ar starpniekiem, nebaidos pat teikt, ka katrs itālis ir starpnieks vismaz kaut kur, kur apgrozās nauda. Tāpēc te ir ļoti svarīgi sakari, lai var uziet pa tiešo īsto cilvēku, īstajam „dīlam”. Citādi, lai kur tu grieztos tu pārmaksā tikai tāpēc, ka tur noteikti ir kāds starpnieks. Neiet runa par veikaliem ar fiksētā cenām, bet par pakalpojumiem. Un vēl, ja tu esi ārzemnieks, un ja pērc kaut ko vai izmanto kādu pakalpojumu bez noteikta cenrāža, visticamāk, ka no tevis tiks paņemta vairāk naudiņa. Katrs itālis savā ziņā ir veikalnieks, arī tie, kas nenodarbojas ar biznesu. Ir, protams, arī izņēmumi, bet principā tāds ir viņu modelis

Itāļi tic veiksmei. Daudzi katru dienu pērk loterijas biļetes, piedalās visādās derībās (liek naudu uz futbola mačiem), min loto ciparus un tml.

Bērni

Bērni itāļiem ir dieva vietā. Tas, kā meitas mīl savus tētus, mīļi uzrunājot tos papī, un tas, kā tēti izturas pret savām meitām – izpildot visas viņu prasības, ir kaut kas fantastisks. Nereti meitenes ir iemīlējušas savos tētos vairāk par visu pasaulē, visu laiku staigā apkampušies, arī pieaugušas meitenes bieži apskaujas un čubinās ar tētiem. Par cik itāļu sievietes ļoti, ļoti lutina savus dēlus, tad lielākā daļa vīriešu ir pieraduši pie maigiem glāstiem, pie ķermeniskā kontakta un šo ķermeņa tuvību vēlāk pārnes uz savām meitām. Itāļiem ļoti svarīgs ir ķermeniskais kontakts, pieskārieni, apskāvieni, glāsti. No sākuma man tas likās jocīgi, bet pēc kāda laika pieradu pie tā, un ja man kādreiz būs meita, gribētu, ka viņai ar savu tēti būtu tieši tādas pašas attiecības – mīlestības un glāstu pilnas.

Kopumā itāļu bērni ir visai izlutināti, prasa ārkārtīgu uzmanību no vecākiem, bieži lieto pavēles, nevis pieklājības formu, ir kaprīzi un viņiem liekas, ka viņiem pieder visa pasaule. Vecāki ar bērniem laiku ārpus mājas pavada līdz pat vieniem naktī. Tas ir normāli, pa vasaru bērni neiet gulēt ātrāk par pusnakti.

Bērni nav pieķērušies tikai vecākiem, viņi draudzējas ar visu apkārtējo pasauli. Mazajiem itāļu knīpām nav nekādu problēmu iet, prasīt un dabūt. Viņi visu laiku ir bariņā ar citiem bērniem, daudz smejas, dzied, dejo, dauzās, ir diezgan skaļi un laimīgi. Būt bērnam Itālijā ir debešķīgi – jo kā jau minēju iepriekš, tieši ap viņiem rotē pasaule.

Attiecību statuss

Itālijā ir 4 veidu statusi – brīvs, fidanzato, dzīvesbiedrs un precējies. Brīvs, tātad nozīmē brīvs visās izpausmēs, kad cilvēks var veidot attiecības ar ko, kad un kā grib, kad nav saistīts ne ar vienu nopietni. Bieži vien Itālijā „brīvie” ir aizņemti ar vairākiem nenopietniem romāniņiem, taču tik ilgi, kamēr viens no partneriem sevi uzskata par brīvu, šis pāris nav uzskatāms par pāri.

Vārda „fidanzato” burtiskā nozīme ir līgavainis/līgava. Pēc idejas fidanzati ir divi saderinājušies cilvēki, taču mūsdienās šis vārds tiek lietots visos gadījumos, kad divi cilvēki ir kopā un tas nebūt nenozīmē, ka šie cilvēki apprecēsies. Vecumam nav nozīmes „fidanzati” var būt 15 gadīgi jaunieši un tāpat 60 gadīgi sinjori. Tā ir nākošā stadija aiz „brīvs”. Tā var būt gan mutiska vienošanās, gan draugiem tiek paziņots, ka no šodienas mēs ar.. esam fidanzati. Bieži vien fidanzati uzliek pirkstā gredzenu, un visiem ir skaidrs, ka viņi ir aizņemti.

Man patīk kā sardi respektē attiecību statusu „fidanzati”. Tik ilgi, kamēr es teikšu, ka esmu brīva, man apkārt lidos bars ar pielūdzējiem, bet atliek pateikt, ka man ir „fidanzato” un attieksme momentāli mainās. Vārds „fidanzato” ievieš respektu. Tomēr daudzi jo daudzi itāļi un arī itālietes būdami „fidanzati”, bet nedzīvojot kopā paralēli izklaidējas ar citiem. Fidanzati bieži nedzīvo kopā. Šis attiecību statuss var ilgt 10 gadu garumā, kad abi dzīvo atsevišķi un satiekas vienu reizi nedēļā (darba dēļ daudzi itāļi atrodas tālu no savām mājām), un nereti ir, ka pēc šiem daudzajiem gadiem, kad viņi sāk domāt, vai precēties vai nē, cilvēki saprot, ka patiesībā viņiem nav nekā kopīga.

Bez „precējies” ir vēl viens termins „compagnia”, tas nozīmē dzīvesbiedrs, tie ir cilvēki, kuri bijuši fidanzati, tad sākuši dzīvot kopā, radījuši bērnus, bet nav precējušies. Attiecības, kurās ir bērni, ir ļoti stabilas merkantilu apsvērumu dēļ. Pat ja partneri viens otru nemīl un kādam no viņiem ir mīļākais, viņi visbiežāk nekad neizšķirsies, jo jebkurā šķiršanās gadījumā, kur pa vidu ir bērns, pie šķiršanās vīrietis paliek puspliks kā baznīcas žurkulēns. Itāļu sievietes pretendē un visu iespējamo, lai nodrošinātu sevi un bērnu. Un ja sieviete dzīvo mājā, kas ir partnera mantojums no viņa vecākiem vai vecvecākiem, pie šķiršanās arī paliek sievietei.

Nu un precējies ir precējies. Mūsdienās itāļi vairs nesteidz precēties, jo šķiršanās process ir pārāk sarežģīts. Šķiršanās gadījumā vīrietis sievai atstāj gan māju, gan daļu no kopīpašumiem, pluss vēl maksā uzturlīdzekļus. Šķiršanās prāva maksā sākot no 2000 līdz 5000 euro, tā ilgst veselu mūžību, un beigās ex-sieva vienmēr iegūst visu. Tāpēc, Itālijā ir tik daudz neuzticīgu vīriešu, ja viņiem būtu vienkāršāk izšķirties, varbūt viņi to darītu un dzīvotu kopā ar savu mīlestību, nevis apstākļu spiesti, tikai tāpēc, ka kādreiz šo cilvēku mīlēja un viņus vieno bērns.

Mīļvārdiņu teikšana

Visi itāļi lieto mīļāvārdiņus. Visi bērni tiek saukti „amore”, kas tiešajā tulkojumā nozīmē mīlestība, bet vārda lietojums ir vairāk vērsts uz kaut ko tādu, kas ir mīlestības pārpilns, mīlēts un dievināts. Tāpat suņi tiek saukti „amore”, īsāk – viss, ko viņi mīl viņi sauc par „amore”.

Vēl ļoti plaši lieto vārdu „tesoro”, kas nozīmē dārgais, „mio caro” – mans mīļais, „princi”, kas ir atvasinājums no vārda „principessa” – princese, „piccola” – mazā, „topolina” – pelīte un daudzi citi. Bet šie ir izplatītākie, vismaz šeit Sardīnijā. Ja šo rakstu lasa kāda meitene, kas ir itāļa mīļotā sieviete – uzraksti apakšā pie komentāriem, kādos mīļvārdiņos tiec saukta tu.

Vecāku loma

Bērni ar vecākiem ir saistīti visa mūža garumā. Gandrīz visi itāļi (varbūt mazāk uz Ziemeļiem) sazvanās ar vecākiem katru dienu, jo īpaši tas ir raksturīgs Dienvidu reģionos. Sardīnija ir tai skaitā. Man joprojām ir jocīgi dzirdēt, kā 40 gadīgi vīrieši sauc mammu maza bērna intonācijā. Mammas ziedo visu savu mūžu bērniem. Pieaugušie bērni ar visu ģimeni vairākas reizes nedēļā noteikti kopā vakariņo, mamma bieži vien mazgā viņu veļu un tml.

Strādājot viesnīcu biznesā esmu redzējusi daudzas nācijas, un jāatzīst, ka neviena nācija nav tik ļoti saistīta ar ģimeni kā itāļi. Viņiem ir interesantas tradīcijas, kas paliek nemainīgas arī ceļojot – kopīgas izklaides, tad kopīgas pusdienas, vakariņas, tad sarunas, tad visa ģimene līdz vēlaj naktij spēlē kārtis. Visu dara kopā. Sievietes ģimenē ir noteicošās, lai arī vīriešiem liekas, ka viņi ir tie, kas valda. Itāļu sievietes bieži vien atbild par finansēm, plāno ģimenes budžetu, bet vīrietis kā mazs bērns ir ar to mierā. Neskatoties uz to, kā jau minēju iepriekš, daudziem itāļu vīriešiem ir mīļākās, ar kurām viņi izpaužas kā vīrieši vārdu tiešajā nozīmē.

Itāļu vīrietis dara visu, ko liek sieviete, un sieviete savukārt dara visu, kas viņas prāt ir jādara viņai. Modernā sieviete paralēli ģimenei atrod nodarbošanos sev (tikšanās ar draudzenēm, aerobikas nodarbība u.tml.), t.i. – izrīko, kas jādara vīrietim, vīrietis to paklausīgi dara, pat neizdomājoties, ka bieži vien lielākā nasta un atbildība ir tieši uz viņa pleciem. Savukārt otrs tips sievietes, kas ir vērsta vairāk uz ģimeni un antīka savā domāšanā dara visus mājas darbus un aptekalē bērnus, vēlāk mazbērnus un bieži vien tā pavada visu savu dzīvi – veltot to mātes lomai.

Kā bieži esmu rakstījusi, Itālijā ir normāli, ja 40 gadīgs vīrietis vēl dzīvo ar vecākiem, jo, ja viņš nav fidanzato vai precējies, tad, lai ekonomētu izdevumus viņi nedodas dzīvot atsevišķi. Dzīvot kopā ar vecākiem ir ļoti ērti – viss tiek izdarīts viņu vietā. Liela daļa itāļu vīriešu visu savu dzīvi paliek „mammoni” – memmes dēliņi, neatkarīgi vai ir precējušies vai ir vieni.

Sievietes savukārt pārņem valdošo mātes lomu savās nākamajās attiecībās. Attiecībā starp vīrieti un sievieti pārsvarā dominē sievietes. Kā man teica viens sardu advokāts: „Sardīnijā visas sievietes grib valdīt, bet visi vīrieši grib „laist pa kreisi”.”

Piemērs – īrēju dzīvokli. Tiku iemaksājusi īres naudu arī mēnesim uz priekšu, kuru parastā situācijā būtu atstājusi kā pēdējā mēneša īres maksu, taču man bija steidzami jābrauc dēļ darba prom, un es gribēju aprunāties ar dzīvokļa īpašnieku vai varu saņemt savu naudu atpakaļ (kontraktu viņi 3 mēnešu laikā neuztaisīja, jo tad viņiem būtu jāmaksā nodokļi). Pēc naudas parasti brauca dzīvokļa sainiekS. Šajā situācijā viņi ieradās abi ar savu sievu, kura ir ļoti jauka (ja neņem vērā faktu, ka visu diktē un vada viņa) un kad bija jārunā par naudas atgriešanu viņš vienkārši aizbēga uz blakus istabu, sieva sauca, sauca viņu atpakaļ, bet viņš tikai noteica, lai viņa man vispirms izstāsta viņu versiju. Kad sieva izstāstīja viņu versiju, kurā man pienācās 3 daļa no manas samaksātās naudas, atgriezās arī sirmais kungs, apsēdās blakus un drosmīgi māja ar galvu visam, ko teica sieva…

Otrs gadījums – nopirku veikalā kurpes. Tajā pat dienā saplīsa slēdzis. Aiznesu atpakaļ uz veikalu un sarunājām ar veikala īpašniekU, ka viņš man atvedīs jaunu kurpju pāri, jo es teicu, ka šo neņemšu, jo pat ja tiks salabots, neuzticos, ka atkal nesaplīsīs. Viņš man izsniedz kvīti, ka nauda samaksāta un sola piezvanīt, tiklīdz būs jaunās kurpes klāt. Nākošā dienā pienāk sms, ka jaunās kurpes esot klāt, lai ejot pakaļ. Aizeju uz veikalu, priekšā stāv viņa sieva un sniedz man jauno kurpju kasti. Atveru, un redzu tās pašas kurpes, un nekas cits nav izdarīts, kā vien tas, ko kungs vakar darīja manā acu priekšā, t.i. sažmiedza ar škērītēm sprādzīti. Es kundzei saku, ka tās ir vakardienas kurpes, un ka ar viņas vīru sarunāju, ka ja nebūs jaunu, man tiks atgriezta nauda. Viņa nav pārliecināma, saka nē un viss, lai izvēlos citas, uz ko es atbildu, ka neizvēlēšos citas tikai tāpēc, ka viņa grib, lai es izvēlos citas. Tannte nikna, es nikna, saku, lai atgriež naudu, kā bija vakar runāts… šī nē un nē. Ņemu rokās telefonu un zvanu Giovanni (vienmēr, kad redzu, ka mani grib apšmaukt es uzreiz zvanu savai uzticības personai un sāku viņam sūdzēties. Tas iedarbojas vienmēr, jo viņi redz, ka neesmu tūriste un ka šajā pilsētā kopā būs jādzīvo arī turpmāk – visi itāļi baidās no sliktas reputācijas). Tannte izdzirdot, ka es viņai ceļu neslavu, ķer rokās telefonu un zvana savam vīram, vai viņš tiešām gatavs man atdot naudu. Sapratusi, ka esmu tikpat kā vietējā, viņa kļūst laipnāka un nauda tiek atgriezta.

Iespējams mani šādos gadījumos uzskata par psiho ārzemnieci, bet man vienalga, mana pacietība nav kā itāļiem, ka viņi 30 min pieklājīgi var runāt par to, ko normāli var sarunāt 4 minūtēs. Itāļu vistipiskākā īpašība – divdesmit reizes atkārtot vienu un to pašu. Ufff…

Kopsavilkums – tas, ko nolemj darīt vīrietis, pilnīgi noteikti mainīsies, ja tiks iesaistīta sieva. Sievas maina visus vīriešu plānus. Tas ir kaut kas itāļu sieviešu gēnos, ka viņām noteikti vajag iejaukties un visu sarežģīt, un itāļu vīrieši to savukārt respektē. Tās ir sava veida bailes, tikai nesaprotu no kā. Itāļu vīrietis kā personība izpaužas tikai klāt neesot sievai vai draudzenei.

Iedzimtā viltība jeb darījumu itālis

Cik es esmu saskārusies ar itāļiem, gribētos teikt, ka ik viens itālis ir “furbo” – t.i. viltīgs un visu dara sava labuma dēļ – labumi var būt gan materiāli, gan miesaskāri, gan vērsti uz savas reputācijas veidošanu, kas noderēs kaut kad vēlāk. Katrs itālis uz jautājumu – kā iet, vienmēr atbildēs, ka labi un ka pašlaik ir ļoti aizņemts ar darbiem (par to rakstīju arī rakstā par Itāliju šodien un vakar). Ir aizņemti itāļi, protams, taču vairums no viņiem absolūti tādi nav, taču itālim tā ir kauna lieta atzīt, ka viņš laiskojas bezdarbībā un ka viņam nav nekādu darīšanu. Ļoti, ļoti, ļoti bieži bezdarbnieks itālis pa ielām staigā lietišķi saģērbies, soma plecā un tēlo, ka iet darīšanās. Vai arī tipa biznesmenis dienu var ārpus mājas pavadīt “darīšanās”, no kurām nav un nebūs nekādas peļņas.

Meli

Es nezinu vai itāļu melus var nosaukt par meliem. Jā, viņi ir viltīgi, jā – viņi runā aplinkus, daudz lišķo teikdami komplimentus, viņi daudz apsola, bet maz izpilda… ļaujiet man padomāt. Nē, tomēr viņi melo un gana daudz. Jau no domas vien, ko saka mājās vīrietis dodoties pie savas mīļākās, ir skaidrs, ka dzīve rit melu buķetē (bet, ok, tā tas ir visā pasaulē – atliksim neuzticības melus maliņā).

Itāļi melo, lai saglabātu savu gadiem ilgi veidoto reputāciju un ārējo tēlu, ko pasniedz sabiedrībā. Viņiem ir ļoti svarīgi, ko par viņiem domā citi. Bet visumā itāļi ir ļoti atklāti. Arī es meloju, bet kā latviete par pavisam citām lietām. Kopumā sardi nav krāpnieki, blēži vai meļi, kā tiek runāts par itāļiem kopumā.

Itāļu sievietes kādā noteiktā vecumā sāk melot par savu vecumu.

Šopavasar mani liktenis bija savedis kopā ar vienu brīnišķīgu sievieti. Viņa ir sieviete, kurai pēc viena gada apritēs piecdesmit. Viņa visiem jau 5 gadus pēc kārtas saka, ka viņai ir 44 gadi. Es nebiju izņēmums Un katru reizi, kad viņai kaut ko jautāju par pirmo un otro vīru, viņai misējās skaitļi. Beigās vieglāk bija pateikt patiesību. To viņa izdarīja kādā vēlā nakts stundā, kad divatā braucām mašīnā. Viņa sāka raudāt, tvēra manu roku un lūdza piedošanu par to, ka man melojusi. Līdz tam es viņu ļoti apjūsmoju par viņas brīnišķīgo, trauslo un labo sirdi, bieži no visas sirds viņai teicu labus vārdus, jo viņu sajutu, ka savu pirmo īsto draudzeni Itālijā. Taču tajā mirklī, kad mašīnas salons mirka viltus asarās manī kaut kas salūza. Es zināju, ka viņai nav 44, to man pie pirmās izdevības bija pateikusi viņas draudzene ar piebildi “Tikai nesaki viņai!”. Taču mani absolūti nepārliecināja viņas asaras. Viņa ir ļoti jauka, stipra, skaista un seksīga sieviete ar ķermeni kā 25 gadīgai meitenei un brīnišķīgām silikona krūtīm un lūpām. Viņa mani veda sabiedrībā ar domu iepazīstināt ar saviem ietekmīgajiem draugiem (no kuriem patiešām ietekmīgi izrādījās varbūt 3 cilvēki), lai palīdzētu man atrast darbu un lai neliktu man justies vientuļai.

Interesantus melus nākas noklausīties veikalos, kad pārdevēja cenšas pārliecināt klientu nopirkt lietu, kura klientam absolūti nav vajadzīga. Cik reizes esmu apstājusies un puspavērtu muti klausījusies šos monologus. Vienmēr smaidu… Mūsu tirgus tantēm jāatbrauc uz Itāliju pamācīties šo apvārdošanas mākslu. Interesanti, bet Sardīnijas veikalos netiek apvārdoti tūristi, vairāk paši itāļi, jo tā ir sava veida runas māksla, ko piekopj pārdevējas un reti kura no viņām runām angliski vai citā valodā. Īstenībā ir baigi viegli ko iesmērēt itāļiem. Viņiem pie kasēm bieži vien stāv visādi sīkumi un jaunumi, pārdevēja (līdzīgi kā to dara Statoil pārdevēji Latvijā) piedāvā vienu, otru, trešo un klients pilnīgi noteikti kaut ko paņem.

Kopsavilkums – sardi melo maz, ja man vajag piedēvēt viņiem raksturīgās īpašības, tad sirsnība, atklātība, godīgums un draudzīgums ir dominējošās īpašības.

Novecošana

Itālijā cilvēki noveco ar glanci. Gadiem ejot un kļūstot vecākiem viņiem nekas daudz nemainās – nedz uzvedība, nedz ģērbšanās stils, nedz sarunu temati. Vienīgais laikrādis ir rievas viņu sejā. Viņiem ir divi mentālie vecumi. Pirmais, kas ilgst no bērnības līdz 30 gadiem un otrs, kurs sakas pēc 30! Iespējams trešais sākas kaut kur pēc 70. Ja gribat novecot skaisti – brauciet to darīt uz Itāliju! Var gadīties, ka godātais vecums aizķersies kādā starpposmā un atnāks pie jums kādu desmitgadi vēlāk.  Pa vasaru arī sievietes pēc 60 (ne jau visas protams) staigā īsās mini kleitās, matus sataisa divās astītēs. Skatoties uz to man nenāk prātā teikt, ka viņas ir infantilas, vienkārši Itālija ļauj novecot cilvēkiem tā, kā viņi to vēlas. Un cilvēki arī pēc 50-60 gadiem ir enerģiski, jauneklīgi un skaisti.

Kopsavilkums – kopumā lielākā daļa itāļu uzskata, ka dzīve ir grūta, un ir ka smagi jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu. Itāļi smagi strādā un labi atpūšas, viņiem šīs divas lietas ir balansā. Itāļi daudz naudas tērē tieši izklaidei.

Visiem itāļiem ir lērums ar draugiem un ar visiem viņi komunicē vienlīdzīgi. Pluss katram itālim ir vismaz viens draugs, kas pēc tuvības pakāpes ir pielīdzināms māsai vai brālim.

Visiem itāļiem ir svarīgs mantojums, un ja tas ir jādala ar kādu neplānoti, gandrīz 100% gadījumos process notiek naidīgi. Brāļu un māsu attiecības bieži nav draudzīgas, iespējams tāpēc, ka viņi savā starpā vienmēr paliek konkurenti, bērnībā konkurē par vecāku uzmanību un mīlestību, bet pieaugot par mantojumu. Godīgi sakot nezinu, tā ir tikai mana versija.

Itāļi ir dzīves baudītāji, jau no agras bērnības viņos atmostas seksuālie instinkti, kas vispirms tiek sajusti pret kādu no n-tajām māsīcām vai brālēniem, pusaudži un jaunieši līdz 20 gadiem, esot prom no mājām, bieži nakšņo visi kopā, vienā gultā guļ vairāki puiši un meitenes – nezinu gan, ko viņi tur dara, bet visticamāk nobauda viens otru dažādos veidots.

Seksuālajā ziņā itāļi ir diezgan izvirtuši, bet ja viņiem tas ir normāli, tad ne jau nu man viņiem lasīt sprediķi. :))) Taču, ak kā varētu gan nolasīt viņiem morāli latvietes stilā. Ahahaha…

Līdz nākošai reizei! Ciao.

Olita

Šis ieraksts tika publicēts INTERESANTI PAR ITĀLIJU ar birkām , , , , , , , , , , , , , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

10 Responses to Sardīnijas itāļi manā redzējumā

  1. Anit saka:

    Es gan gribetu braukt uz Sardiniju atkal….pirmo reizi 2010 gada mums visi likas tik labi un viesmiligi, tik laiks bija slikts laikam labak braukt septembri neka maRTa

    Like

  2. Iveta saka:

    Patiesa un skaidra valoda un izraisa vienu vienigu veleshanos …to Italiju nobaudit…
    Labi, ka piedzimat ar spalvu roka!

    Like

  3. Janis saka:

    Tiešām interesanti palasīt! 🙂

    Like

  4. roma saka:

    labs rakstiņš, paldies autorei! vēl jāpiebilst, ka itāļu auto braukšanas maniere ir tracinoša, lai arī pie tās var pierast un sākt to piekopt, lai varētu izdzīvot. bet vienmēr gadās kāds un diezgan bieži, kas izdara pilnīgi idiotisku braukšanas manevru, izdomā parkoties no vairāku joslu aktīvas satiksmes vidus un nobloķē 3 visu satiksmi, pēkšņi nobremzē tavā malējā joslā un apstājas pilnībā, lai ilgstoši un emocionāli atvadoties izlastu kādu pasažieri, vai arī noparkojas tā, ka cits auto nevar pabraukt garām… Rīgā kaut kas tāds nebūtu iedomājams 🙂 Vismaz Romā tā notiek. Arī uz ietvēm romiešiem liekas, ka viņi ir vienīgie. kad citās valstīs būtu normāli palaist cilvēkus garām, tad Romā ir jālūdz vai jābūt bezkaunīgam 🙂 kā jau autore teica, kopš bērnības viņi ir visuma centrs, man liekas tas arī vēlāk 😉 un vispār, viņi (romieši) dzīvē redz tikai 1 metru uz priekšu un tikai savas intereses. rēķināties ar otru cilvēku nav paredzēts. bet no pozitīvās puses, viņi ir ļoti emocionāli, tieši, atsaucīgi, draudzigi, un garlaicīgi nebūs nekad! 🙂

    Like

  5. Nu,jaa,ta jau aptuveni es ari vinjus esmu iepazinusi,bet,lai vai ka,shi mentalitate man ir tikama un vairak saprotama,ka ari pienjemama.

    Like

  6. vita saka:

    Interesanti un labi aprakstīts. Man liekas, ka vismaz ziemeļitālijā ir vēl viena itāliska īpatnība/ īpašība: visu dara skaļi un ar pilnu atdevi – gan mīlējas, gan ķīvējas.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s