Kāpēc ir svarīga piedošana?


Prasme piedot

Dzīve ir skaista, neskatoties uz to, ka ne visi ceļi iet gludi. Bieži mums jāpaņem arī kāds straujāks līkums un varbūt pat nākas pārvarēt kādu bīstamu, šauru aizas ieleju, lai nokļūtu nākamajā punktā. Dzīve sastāv arī no daudziem asiem pagriezieniem. Nu gluži kā sirds kardiogramma – te augšā, te lejā. Cik grumbuļains vai gluds ir šis ceļš, to nevar zināt, līdz neesam veikuši katru nākamo pagriezienu. Ne vienmēr spīd tikai saule, līst arī lietus, kad mūsu skaistie mati izjūk, un tuša tek melnā straumē no dvēseles asarām, bet dzīve ir skaista. Vienmēr!

Ir laba teorija, kas ļauj salīdzināt dzīvi ar braucienu naktī. Mēs priekšā redzam tikai noteiktu ceļa posmu (apgaismoto), un tikai nobraucot noteiktu gabalu, mēs redzam kas notiek tālāk. Vai cilvēks var ietekmēt šo ceļu? Atbilde ir Jā un nē. Ar labiem darbiem un pozitīvām domām, mēs varam pagriezt savu dzīves ceļvedi veiksmes virzienā, neaizmirstot, ka Dievam attiecībā uz katru no mums ir savi plāni. Interesanti, kāpēc sirdī labi cilvēki tik daudz cieš, ja reiz pastāv dabas likums, dots devējam atdodas? Kāpēc šķietami labajiem tik daudz tiek darīts pāri, bet sliktajiem veicas? Izrādās, ka ne jau tas ir labs cilvēks, kurš visiem cenšas darīt labu (to viņi dara alkdami mīlestības), bet gan tas, kas spēj sevi un pasauli pieņemt tādu kāda tā ir. Liela daļa cilvēku neprot otru pieņemt tādu, kāds tas ir un tāpēc sakostiem zobiem cieš, cenzdamies mainīt apkārtējos un aizmirstot, ka katram ir sava dzīves patiesība.

Labs piemērs. Kad mēs iemīlamies, mums šis cilvēks liekas pats labākais visā pasaulē. Tad pēc laika, mēs pēkšņi sākam vēlēties šo otru cilvēku mainīt. Stop! Tieši šajā vietā apstājieties un padomājiet. Vai jūs būtu šo cilvēku iemīlējuši, ja viņš būtu cits?! Nē! Tieši tas, lai kalpo ikkatram no mums par argumentu – nevēlēties audzināt otru pēc savas „šnites”, jo tās ir mīlestības beigas. Mīliet šo cilvēku un piedodiet viņam visas viņa kļūdas. Ticiet, ka Viņš tikpat ļoti kā Jūs cenšas dzīvot pareizi un laimīgi, tikai pēc savas izpratnes. Nav liela māksla pagriezt otru vaigu, un demonstratīvi parādīt, ka viss ir kārtībā. Vislielākā māksla ir prasme PIEDOT!

 Piedošana

Piedošana visiem, visu, par visu, uz visiem laikiem un it visā cilvēkā rada neizsakāmu mieru. Vislabākā atriebība ir piedošana. Vislabākās zāles ir piedošana. Piedošana atbrīvo no stresiem, no liekām negatīvām domām un no tā, ka mēs vēlamies uzņemties atbildību par citu dzīvēm. Ir tāds teiciens – nesodi un netapsi sodīts! Pārfrāzējot to, nonākam pie visiem zināmās patiesības, ka tikai katrs pats ir atbildīgs par savu dzīvi, lai arī ļoti bieži vislabprātāk atbildību savās neveiksmēs vēlamies „nogrūst” uz citiem, un tieši tāpat vēlamies uzņemties atbildību par savām māsām, brāļiem, mammām un vēl visu citu lielo radu saimi. Dzīvojot ar piedošanu sirdī pie Cilvēka nonāk apziņa, ka pasaule ir skaista tikai tad, kad to necenšas mainīt, kad sirdī mājo prieks, brīvība un laime.

Iemācoties piedot mainās visa pasaule. Lietas, kas agrāk likās traucējošas ar laiku izzudis, cilvēki, kas jums blakus traucēja mierīgi dzīvot, strādāt vai atpūsties pavisam nemanāmi pārtrauks to darīt. Kā? Pavisam vienkārši. Jūsu sirdī būs piedošana, bet piedošana ir brīvība. Un jūs vairs nevērtēsiet citus pēc savas vērtību skalas! Jūsu vērtību skala NAV vienīgā pareizā! Tāpat kā nepastāv labais un sliktais.

 Piedod saviem vecākiem

Pastāv teorija, un kam var piekrist gandrīz katra māmiņa, ka katrs bērns pats izvēlas savus vecākus. Bērna ieņemšana ir kā brīnums, un katrai sievietei šis brīnums ir savs. Ir pieņemts domāt, ka bērnam jāatnāk mīlestībā, taču gadās, ka tur kur ir liela mīlestība viņam vienkārši nepietiek vietas. Tāpat atliek tikai nobrīnīties, kāpēc bērniņš reizēm piesaka sevi pasaulei jau pirmajā naktī kad mamma un tētis tikai iepazinās, vai kāpēc bērniņš pieteicās, un pēc tam tētis mammu pameta, kāpēc bērns pieteicās alkoholiķu ģimenē? Un atbilde tam visam ir viena – bērns pats izvēlas savus vecākus, un izvēlas ar vienu konkrētu mērķi – nākt šai pasaulē, tieši tādam, kāds viņš IR, lai mācītos būt laimīgs!

Saites ar vecākiem ir visciešākās saites. Katra māte mīl savu bērnu pa savam, un katra māte grib, lai viņa bērns aug laimīgs, kļūstot par krietnu, strādīgu un godīgu cilvēku. Taču nereti vecāki caur bērniem mēģina īstenot savas ambīcijas vai izdzīvot savus nepiepildītos sapņus. Arī katrs no mums ir bijis bērns, un mūsu sirdīs joprojām smeldz nepiepildītās ilgas pēc vecāku mīlestības – varbūt tu tiki vairāk kritizēts nekā slavēts, varbūt joprojām no vecākiem gaidi vārdus es mīlu tevi, varbūt atceries sajūtas, kā tu gadiem ilgi pie loga gaidīji atgriežamies tēti…

Bērns netop bez diviem. Tāpēc arī tēvam mūsu dzīvēs ir īpaša loma, ja viņš ir pametis ģimeni, tātad viņam ir savs dzīves uzdevums – cits, ko viņam jāpilda citu dzīves ceļu ejot. Nevienam nedrīkst uzspiest atbildību, jo tas ar gadiem salauž cilvēka garu. Tāpēc piedodiet tētim, ka viņš nav bijis kopā ar Jums. Tam noteikti ir svarīgi iemesli, un tikai atklāti izrunājoties ar viņu, Jūs sapratīsiet, ka tas ir bijis viņa dzīves ceļš. Jums nav neviena iemesla viņu vainot, jo tieši tu pats biji tas, ka izvēlējās abus vacākus par vienīgajiem un īstajiem. Mīliet savus vecākus par to, ka viņi ir jūs radījuši. Piedodiet saviem vecākiem, ka viņi ir tādi, kādi viņi ir, ka viņiem ir cita pasaules uztvere, citas vērtības, ka viņi grib jūs pamācīt u.tml. Piedodiet viņiem pagātni, ja tā ir bijusi skumja, bet ja tā ir bijusi laimīga domās katru dienu sakiet Paldies viņiem par mīlestību un brīvību, ko viņi Jums ir devuši.

Beidzot, 21 gadsimtā ir pienācis laiks atzīt, ka teiciens „Vecākus neizvēlas!” ir norakstīts! Vecākus izvēlas un kā vēl – atrod pašus labākos no miljoniem! Toties bērnus gan nē! Tāpēc respektējiet to, un esiet pateicīgi viņiem, ka viņi izvēlējās tieši Jūs!

 Piedod saviem bērniem

 Bērns Jūs neklausa? Vienalga cik tas ir liels. Kā? Bērns rāda savu raksturiņu, apsaukā Jūs, ignorē, vēl trakāk iet prom no mājām? Un pareizi! Tas viss tikai tāpēc, ka viņš ir personība. Un jūs esiet tie, kas deva dzīvību šai personībai, kas iespējams nākotnē darīs lielas lietas. Ir teorija, ka bērns nav nepaklausīgs, viņš tikai mēģina Jums parādīt, ka viņš pats saprot savu dzīvi un ka viņam ir cits skatījums uz lietām. Un jūsu aizliegumi, kam seko vārds nedrīkst, viņam ir skaidri jau no pirmās reizes. Kā justos pieaudzis cilvēks, ja viņš kaut ko gribētu darīt, bet kāds blakus nepārtraukti atkārtotu nedrīkst, nedrīkst… Jūs taču pasūtītu to cilvēku piecas mājas tālāk. Tieši to pašu dara Jūsu bērns, tikai pa savam. Bērns nemācās no tā, ka viņam saka Dari vai nedari tā!? Viņš mācās no tā ko redz savos vecākos. Vislabākais piemērs vienmēr būs Jūsu uzvedība un Jūsu pašu tikumi vai netikumi.

Pusaudzis?! Protestē, iet prom no mājas, kļūst par klaidoni, nemācās? Jā. Tas viss, ko jūs nosaucāt viņu raksturo, bet visvairāk tas raksturo protestu pret to, ko viņš redz ar sirdi savās mājās – t.i. ģimenē. Jo mazāka harmonija mājās (mīlestība starp vecākiem), jo lielāka vēlme pusaudzim ir aiziet šo harmoniju meklēt ārpusē. Bērnam ir vajadzīga mīlestība un harmonija. Ja jums vienmēr sirdī būs patiesā mīlestība, nevis tikai pret bērnu, bet pret sevi, savu otru pusīti un pasauli kopumā, bērns augs laimīgs un harmonisks. Tas pats attiecas uz slimībām, kā saka V.Siņeļņikovs “Bērnu slimības neeksistē, bērna veselības stāvoklis atspoguļo attiecības starp vecākiem.”

Piedodiet saviem bērniem, ka viņi jūs neklausa, ka viņi ir savādāki, ka viņi neīsteno jūsu sapņus, bet ja īsteno, tad tieši pretēji, slavējiet viņus par to, un vienmēr atcerieties, ka viņi Jūs mīl. Ļoti! No visas sirds. Tikai bieži vien viņi to nevar pateikt, jo neprot izteikt šos vārdus, vai varbūt viņos ir dziļš aizvainojums, ka ir bijuši pamesti, jo vecākiem nekad nepietiek laika, nodoti vecmāmiņām uz audzināšanu, vai stingri rāti par katru sīkumu.

Piedod saviem tuvajiem draugiem

Nereti, it īpaši jaunībā, draugi tiek mainīti regulāri, un tas ir normāli, jo cilvēks dabiskā veidā meklē sev domubiedrus. Tas ir vecums, kad vērtības stabilizējas, hobiji sāk ieņemt nozīmīgu vietu dzīvē un tiek meklēta sabiedrība visai turpmākajai dzīvei. Patiesībā tā notiek arī visu turpmāko dzīvi, taču dzīves laikā gandrīz katram no mums ir nācies vilties savā tuvākajā un uzticamākajā draugā. Dažbrīd tas ir bijis tik spēcīgi, ka labākie draugi ir pašķīrušies. It kā uzlikts pelnīts sods, bet sirdī sūrst sāpe pēc draudzības. Draudzība ir viena no siltākajām jūtām, tāpēc piedodiet saviem draugiem viņu kļūdas, piedodiet nejauši izteiktus skarbus vārdus, piedodiet patiesību (vai zinājāt, ka visvērtīgākais draugs ir tieši tas, kas nebaidās pateikt jūsu sliktās īpašības), jo tikai caur patiesību aug cilvēks!

Tuvākie draugi ir zelta vērtība, tie, kas ir pārbaudīti ilgu gadu pieredzē. Dzīves ceļi iet līkloču ne tikai tev, bet arī tam otram, mainās situācijas, katrs iegūst savu dzīves pieredzi un kļūst par to, par ko prata kļūt. Noteikti visiem ir pazīstama situācija, kad mēs pēc ilgāka laika satiekamies ar cilvēku, kas kādreiz ir bijis labs draugs, un saprotam, ka mums ar viņu vairs nav par ko runāt. Par to nav jājūtas vainīgam, dzīve iet uz priekšu un mēs visi maināmies. Katram dzīves posmam ir savi draugi, savas intereses un savas vērtības. Tāpat kā tev apkārt veidojas cita vide, tāpat arī taviem senajiem draugiem. Visums parūpējas par katru. Mūsu uzdevums savukārt ir prast uzsmaidīt sirdī ik vienam un vēlēt laba vārdus.

 Piedod ienaidniekiem un pāridarītājam

Šī piedošana no vienas puses ir visvienkāršākā, bet no otras puses visgrūtākā. Ienaidnieks. Kas vispār ir ienaidnieks? Jau vārdā ienaidnieks ir ielikta visa naida sakne, tāpēc šo vārdu labāk vispār nevajag izmantot savā leksikā, arī tad, ja jūs to attiecināt uz citiem.

Neviens nav ienaidnieks. Visi ir cilvēki – tādi paši kā tu, es vai kāds cits. Tas var būt gan kolēģis, kurš jūs ir nodevis, tas var būt vīrs, kurš Jūs pameta vai sieva, kura aizgāja pie cita, tas var būt kāds, kas uzbruka uz ielas un ievainoja, tas var būt krāpnieks, kurš no Jums izkrāpa naudu. Bet vai jūs zināt, kāpēc viņš tā darīja? Tāpēc, ka Jūs to atļāvāt. Nē, tas nav aplam. Un runa neiet par to, ka šī „atļaušana” notiek vārdu līmenī, tas notiek sirdī. Paskatieties apkārt, katram no jums noteikti draugu lokā ir kāds cilvēks, ko pārējie vienmēr izāzē (kāpēc tieši viņu, nevis kādu citu?), kāpēc ir sievietes, kuras visu laiku pamet vīrieši? Vai tiešām jūs uzskatāt, ka vaina vīriešos? Kāpēc ir cilvēki, kurus visu laiku krāpj? Vai tiešām pasaulē nav uzticīgu un godīgu partneru? Kāpēc kāds cits nopelna vairāk neko nedarot, bet otrs strādājot melnu muti knapi savelk galus kopā? Un tā mēs domājam un uzdodam jautājumus, nemaz neaizdomājoties par to, ka iemesls, lai arī cik tas kādam nepatīkami vai absurdi skan, tam visam esi tikai tu pats.

Pavisam skumji ir tad, ja jūs par ienaidnieku uzskatāt cilvēku, ar kuru Jums nav bijusi nekāda darīšana. Piemēram, ļoti tradicionāls piemērs ir, ka pamesta sieva ienīst vīra mīļoto sievieti. Viņu neinteresē nekas vairāk, kā vien tas, ka viņa jūtas pamesta un tāpēc ienīst šo sievieti. Bet varbūt daudz, daudz, daudz prātīgāk būtu padomāt – kāpēc vīrs ir aizgājis? Un nevajag ieciklēties uz pāridarījumu, jo patiesībā jau tas nav ienaidnieks. Senā dzīves patiesība vēsta „Viss, kas notiek – notiek uz labu!”, un ja atlaidīsi savu naidu un piedosi savām dusmām, kuras grauj tikai tevi pašu, viss mainīsies, un tavs ienaidnieks kļūs par tavu draugu vai vismaz skolotāju, kurš tev kaut ko būs iemācījis.

Gadās, kad tiekam piekrāpti vai apzagti uz ielas, kad mūsu neapmaksātā telefona rēķinam soda naudas % liekas aug ātrāk nekā sēnes pēc lietus, vai internetā tiek pasūtīta kāda prece, kas atnāk brāķēta un neizdodas to samainīt. Nedusmojieties. Visticamāk tieši tādu pašu zaudējumu jūs reiz esat nodarījuši kādam citam. Dzīve ir ķēdes reakcija – viss, ko kādreiz darāt, pēc laika atnāk atpakaļ pie jums, tikai citā veidolā un to ir grūti atpazīt, kā rezultātā jūtamies vīlušies – par ko mums kāds pāridarījums?

Piedod savam ienaidniekam. Piedod viņam un atstāj viņa pāri darījumus augstāko spēku varā. Pat bērns saprot, ka par visiem sliktajiem darbiem pienāk atmaksas stunda. Tad kāpēc, lai to vienmēr neatcerētos mēs – pieaugušie? Tas, ka mēs dusmojamies vai kaļam atriebības plānu nemainīs neko, ja nu vienīgi pavisam īslaicīgu gandarījumu – re, viņam arī sāp! Bet vai tas būs gandarījums? Nebaidos apgalvot, ka nē. Tas būs tas pats, kas cīnīties ar cūku dubļu peļķē. Atšķirība būs viena, cūkai tas patiks, bet Jūs pats pēc tam vēl ilgi nevarēsiet atmazgāt sevi no šīs „saldās” atriebības.

Un pats galvenais – piedod SEV!

Piedodiet savam naidam un dusmām, bailēm un gļēvulībai, skaudībai un kārei pēc atriebības, savai neuzticībai cilvēkiem, savtībai, tieksmei pēc varas, lepnībai, savai asajai mēlei, piedodiet visām savām cilvēciskajām īpašībām, kas rada jūsos spriedzi. Piedodiet sev, ka Jūsos šīs negatīvās emocijas ir iemitinājušās un nedod jums mieru. Paskatieties uz pasauli un līdzcilvēkiem ar prieku sirdī. Smaidiet! Un ticiet, ka uz šo patieso smaidu pasaule atsmaidīs pretī. Bet ja kāds tomēr rāda Jums zobus – piedodiet viņam. Ar gudru ziņu saprotot, ka viņa sirdī pašlaik ir skumjas. Bet tā vairs nav tava darīšana. Tās sāpes pieder tikai viņam, un Jūsu abu dzīves kardiogrammas ir pavisam citos līmeņos.

Ja ir smaga dzīves situācija ar Jūsu bērniem, vecākiem un tuvākajiem draugiem, un jūsu sirds no sāpes vai lūzt, atcerieties, ka vislielākā palīdzība ir tava mīlestība! Jo mēs nevaram izoperēt savu tuvinieku sāpošos orgānus, nespējam viņu vietā iemīlēties un ciest mīlestības mokas, mēs nevaram izlemt, kas viņam ir labs, jo to zina tikai viņš pats. Pasaulē, kurā valda Visuma mīlestība tiek dziedēta katra dvēsele, un piedošana ir tiešākais ceļš uz katra cilvēka laimi!

P.S.  Šim rakstam ir viens vēstījums, ko vēlos nodot cilvēkiem – NEDUSMOJIETIES ne uz vienu ilgāk par 5 minūtēm! Jūs varat sadusmoties uz brīdi, jo tās ir dabiskas emocijas (kā saka Ošo – cilvēks, kurš nav spējīgs sadusmoties, nav spējīgs arī patiesi mīlēt), bet atlaidiet visas dusmas pēc iespējas ātrāk, saspringta enerģētika ik vienā telpā rada spriedzi. Un kuram no mums gan tā ir vajadzīga?!

Šis ieraksts tika publicēts PERSONĪBAS IZAUGSMEI ar birkām , , , , , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Kāpēc ir svarīga piedošana?

  1. Atpakaļ ziņojums: Dienas atziņas no Vilmas Lūles | Bella Sardīnija

  2. Inese saka:

    Jā, lasu, domāju – vienkārši nevar nepiekrist! Bet man vienmēr paliek atklāts jautājums uz visām mācībām – KĀ? Kā to izdarīt? Kā ir jārīkojas? Kas ir JĀSAJŪT? Kā??? Es vairs negribu domāt, ka esmu pārāk jauna, lai to saprastu 😉 Es gribu saprast TAGAD, lai neturpinātu bojāt dienu, sadzīvi un dzīvi kopumā – ne sev, ne citiem, bet nezinu KĀ….. Pavisam nopietni – vai vari atbildēt uz šo jautājumu?

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.