Perudža – sirmā kundzīte ar nobrāztajiem ceļgaliem


Benvenuti in Italia… il paese dove tutti amano tutti! (Esiet sveicināti Itālijā. Zemē, kur visi mīl visus!) Šis uzraksts kādu laiku bija lasāms uz tāfelītes mūsu izīrētajā dzīvoklītī – rakstīts ar manu roku. Man liekas šie vārdi visspilgtāk atspoguļo itāļu tautu. Itālija IR mīlestības zeme.

Šis ir stāsts par Perudžu (Perugia), Itālijas pilsētu Umbrijas reģionā, kur es 5 mēnešus kā Erasmus Change studente izglītojos Tūrisma menedžmentā. Perudža ir ļoti atšķirīga no Sardīnijas, un tikpat atšķirīgs būs šis stāsts!

Pirmo mēnesi pa Perudžu staigāju kā nedaudz nomaldījusies, meklējot sirsnīgo itāļu tautu, bet bija tik grūti šajā raibajā pilsētā kaut ko atrast. Perugia kā pilsēta ir ļoti skaista. Aizvērtām acīm atpazītu Perudžas baltās rītausmas un uguns liesmu krāsām gleznotos saulrietus. Mēs ar otru latviešu studenti īrējām dzīvoklīti pašā vecpilsētas sirdī, pēdējā stāvā, virs kura atradās plaša terase, no kuras mēs baudījām dievīgus skatus. Šo

Skats no mūsu terases

skatu dēļ vien ir vērts dzīvot pašā vecpilsētas sirdī. Liekas, mazliet, mazliet un Lielos greizos ratus zvaigžņotajās debesīs varēs aizsniegt ar roku – patiesi, tāpat kā liekas mazliet, mazliet un rīta miglā tītie mākoņi, kas pastaigājas zem tavām kājām, tavā priekšā izritinās baltu pēļu paklāju.

Pilsēta mākoņos. No visām Itālijas pilsētām Perudža atrodas visaugstāk virs jūras līmeņa, taču interesants fakts, ka ziemā sniega tur vispār nav. Zemāk visās citās pilsētās ir, bet te nav, un tai pat laikā skatoties uz kalniem tālumā redzi viss balts! Sniegs un mans kaķis Hercogs bija vienīgās lietas, kas man šoziem pietrūka.

Arī izejot laukā vecpilsētā, griezies uz kuru pusi gribi, visur tev pretī raugās gadsimtiem vecas ēkas, ziedošas terases un balzaka vecumu sasniegušas palmas. Izskrienot pēc silta kruasāna dzirdi kā savā starpā sačukstas šaurās ieliņas. Te ir fantastiskas ainavas, logi viens otram tik tuvi, ka neviļus ielūkojoties blakus mājas virtuvē, esmu gatava apzvērēt, ka dzirdu kā kastrolī vāras la pasta (makaroni). Te ir grandiozi mūri, daudzas arkas, pa kurām reiz ieceļojuši etruski un miljoniem mazu pakāpienu, jo Perudža ir nepārtraukta virzība augšup un lepuj, augšup un lejup.

Pieļauju, ka Perudžā ir viszemākais skaits sieviešu ar celulītu. Dabiskā fizkultūra notiek katru dienu. Nav iespējams pārvietoties no punkta uz punktu nepakāpelējot kādā vairāk vai mazā stāvā kalnā. Par augstpapēžu kurpēm te var aizmirst! Te viss ir tik varens un skaists!  Un tieši šajā vietā, aiz vārdiem Varens un Skaists sākas Perudžas patiesais stāsts!

MANA Perugia ir kā maza, sirma, aristokrātiska kundzīte. Sarkanas lūpas, melnas acis, smalks deguns un smagnēji kauli. Viņa sēž IV novembra laukumā uz Doma trepēm, un sarunājās ar katru ienācēju. No mūsu pirmās tikšanās es atceros viņas dobjos, sēcošos smieklus, kas man likās neiet kopā ar viņas eleganci. Man par brīnumu viņa nebija tērpta nevienā no itāļu brendiem, viņai mugurā bija pašas šūts mētelītis, galvā maza, melna cepurīte, kājās ļoti elegantas Pradas kurpes un cauras zeķubikses. Viņas ceļi bija nobrāzti un visu sarunas laiku, viņa rokām klāja ciet savus asiņainos ceļgalus. Par daudz redzēts, piedzīvots, izjusts un sāpēts, lai saglabātu vieglumu. Jā, arī statistiski Perugia ir viena pilsētām, kur notiek visvairāk slikti negadījumi… (neieslīgšu detaļās un nepieminēšu letālos vārdus). To godavārds var just, vismaz mana jūtīgā daba to juta no pirmā mirkļa.

Ierados Perudžā tiešā ceļā no Sardīnijas, kur pavadīju 3 pasakainus mēnešus. Sirmajai kundzītei Perudžai, liekas tas nemaz nepatika. Biju pārāk laimīga, pārāk atbrīvota, pārāk uzticējos cilvēkiem, pārāk smejoša un pārāk nesatricināma. Mans vieglums un gaisīgā sievišķība viņai dzēla acīs – pie mums tā nav pieņemts! Viņa mani izsmēja par manām augstpapēžu kurpēm, par maniem svārkiem, par manām gaišajām, Sardīnijai piemērotajām drēbēm, viņa pretī man sūtīja lietu un vējus, un lika saprast, ka nekas no tā, kas man pieder, nav pat plika graša vērts. Ne saskaitīt rijīgos vīriešu skatienus un saldo komplimentu lavīnas. Es nezinu, kas manī tāds ir, bet es pa šo pilsētu nevarēju normāli pārvietoties. Vīriešu kāros skatienus reizēm jutu tik spēcīgi, it kā pa manu miesu kāds velk asu dzeloņdrāti.

Stila pārvērtības. Visa melnā.

Vienā dienā viss mainījās. Nogurusi no izsaucieniem un skatieniem izmisusi ieskrēju veikalā un pārdevējai teicu – lūdzu, lūdzu palīdziet man! Apģērbiet mani tā, lai es būtu kā visas pārējās! Viņa uz manis skatās un saka: Tu esi pārāk atšķirīga no citām, lai tevi nepamanītu! Itāļi ir kā traki uz tādām meitenēm kā Tu! Tomēr mēs piemeklējām man melnas drēbes un tā lēnām, lēnām es nomainīju savu stilu! Piebildīšu, ka es biju apģērbusies pilnīgi normāli, kļūda bija, ka zem saviem šortiem, biju uzvilkusi ādas krāsas zeķubikses. Itālietes nēsā melnas zeķubikses. Ak… Latvijā tā ģērbjoties es nekad neesmu jutusies neērti, jo mēs esam pieraduši pie skaistām meitenēm!

Es ticu, ka katrai valstij, pilsētai, gluži tāpat kā cilvēkam, ir sava aura, kas ir veidojusies daudzu gadu, gadsimtu garumā. Perudža man liekas ir piesātināta ar neuzticību, mainību un kāri nobaudīt visu, kas atrodas tuvumā, un tas galu galā ir tikai loģiski, jo te tiešām visi nāk un aiziet. Perudža ir studentu pilsēta un līdz ar to lielākā daļa tās iedzīvotāju ir kādreizējie vai esošie studenti no visām pasaules malām, kā arī itāļi no dienvidu gala, kur ir liels bezdarbs un viņi sabrauc uz Itālijas vidieni strādāt, kā arī protams visādi libāņi, marokāņi, lērums albāņu, rumāņi, kas stutē Perudžas ēku sienas un vairojas vārtrūmēs kā sēnes pēc lietus. Tomēr tas viss Perudžai tīri labi piestāv. Katrus 5 mēnešus atbrauc jauna partija ar studentiem, un vai jūs varat iedomāties cik katra nācija ir atšķirīga? Amerikānietes, japānietes, meitenes no est. Visas jaunās meitenes, puišu uzmanībā ielenktas, katru vakaru drūzmējas klubiņos, un spīdošām acīm bārmenim sniedz kārtējos 5 eiro savam kokteilītim. Dzīve ir skaista! Sākumā.

Vai ziniet ko Erasmus studentu dienā savā uzrunā pateica galvenā universitātes vadība? Esiet sveicināti Perudžā. … Novēlam just labi izklaidēties, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, atrast draugus, izpriecāties no visas sirds, nu un neaizmirstiet kādreiz arī drusku, drusku pamācīties! Arī itāļu studenti mācās savādāk nekā mēs. Viņiem nenotiek semināri, nenotiek grupu darbi, ir tikai lekcijas uz kurām tu vari nākt un vari nenākt, galvenais beigās nokārtot pēc iespējas labāk eksāmenus. Un ja visu semestri studenti jautrojas apkārt, tad uz sesijas laiku sēž ierakušies starp grāmatām. Viņi eksāmenu var kārtot 3 reizes. Ja pirmajā reizē neko nezini, paskatās, kādi apmēram ir jautājumi un pierakstās uz nākošo eksāmena datumu. No sākuma mani pārsteidza viņu studiju stils, bet ir ok… tā taču ir Itālija, Nav ko sarežģīt lietas.

Saulriets uz mūsu terases

Šajā pilsētā ir neticami grūti atrast uzticību, te viss mainās pārāk ātri. Te nemaz nevar būt pastāvība, jo katrs spēlē pēc saviem noteikumiem. Vērojot cilvēkus desmitiem reižu esmu cilājusi mūsu latviešu vērtību kritērijus, un domājusi, kā tas var būt, ka vārdam UZTICĪBA ir tik dažādas skaņas. Es protams neapgalvoju par visiem itāļiem, bet kopumā nebaidos teikt, ka itāļiem vārdu UZTICĪBA sen jau nomainījis cits termins – mīlas māksla! Viņi dzīvo mīlĒJOT, uzskatīdami, ka mīlas māksla ir augstākais kritērijs attiecībās, kamēr mēs latvieši runājam un meklējam skaistas dvēseliskas un harmoniskas attiecības. Cits jautājums – cik viegli mēs to atrodam.

Kad esat Itālijā, un, ja saprotiet kaut cik itāļu valodu, palasiet viņu uzvārdus uz māju vārtiņu vai dzīvokļu durvīm. Tas ir tik aizraujoši. Piemēram Claudia Speranza – cerība, Antonella Gioia – prieks, Vincenzo Pulito – tīrais, Simone Voto – solījums, Cataldo Ferrari,

Paradīzes iela / Via del Paradiso

Mozzarella u.tml. Un tāpat reizēm esmu pavadījusi vairākas stundas, pastaigājoties un lasot ielu nosaukumus – Via del Paradiso, Via della Cometa, Via dell’Oro (zelta iela), Via della Bella u.t.t. Mmm… tik dievīgi!

Te netiek risināta gandrīz neviena cita problēma, kā vien mīlestības pārdzīvojumi. Reiz es jautāju vienam čalim – Klau, bet kāpēc Jūs visi krāpjat savas meitenes? Un ziniet ko viņš man atbildēja – tāpēc, ka mēs vēl esam jauni (vidēji 26 – 30 gadi) un te taču ir Perudža! Tas man lika aizdomāties. Laikam jau Perugia ir kā “vienas dienas” pietura, kas citiem pārvēršas gados! Vilciens apstājas pieturā PERUGIA – uz perona izkāpj cilvēks – kaut kur iet – pazūd caurumā – pamaldās – meklē vienu – atrod pavisam ko citu – bauda – noreibst – attopas – sakārtojas – iekāp nākošajā vilcienā – UN aizbrauc prom, lai DZĪVOTU tālāk! Ļoti dīvaina pilsēta… ak!

Lieliski dzīves svinētāji ir itāļi, vienmēr atradīs laiku nekur nesteigties un nedaudz nokavēties. Nu es beidzot esmu iemācījusies baudīt arī aperitivo laiku. Tas ir kad ap plkst. 19:00 kafejnīcā sanāk daudz cilvēku, nopērk kādu vīna glāzi vai kādu kokteilīti un tad kādu stundu var mieloties par velti ar dažādām siltām un aukstām uzkodām, sarunāties ar draugiem, protams iepazīties ar jauniem cilvēkiem, mūziku parasti liek dj, un tad, ja tevi mājās kāds gaida, vari aiziet vakariņās, vai pavakariņot kopā ar draugiem (itāļi ļoti bieži vakariņas taisa mājās pie kāda no draugiem), bet ja nē, nu tad nē… turpini iepazīšanos vai baudi vīnu! Aperitivo ir ļoti tipiska itāļu tradīcija, ilgi nevarēju to izprast, jo man tas likās tik nelietderīgi – velti izniekot vairākas stundas laika tikai lai paklačotos. Bet nu esmu pieņēmusi ne to vien.

Ceļā uz lidostu, lai dotos uz Sardīniju, autobusā iepazinos ar puisi no Argentīnas, tādu viegli apdullušu no iekšējās brīvības sajūtas. Līdz uzsākām sarunu, viņš visu laiku skatās man virsū un smaida. Smaidu arī es. Es vienmēr smaidu, arī tad, kad nesmaidu. Viņš ir CEĻĀ, apbruņojies ar vienu vienīgu mugursomu. Viņš brauc kaut kur… varbūt uz Parīzi, bet vēl īsti nezinot, vēl paskatīsies uz kurieni iet pirmais reiss. Itālijā būt pietiek. Jau esmu te mēnesi, viņš saka, tad iepauzē un satvēris manu roku lūdzas Dodies man līdzi!

Tas mani nepārsteidz. Te katra diena ir kā aizraujoša romāna lappuse. Skrienot uz savu reisu, lai atgrieztos Sardīnijā, matiem vijoties uz manas sejas, es vēl caur pūli viņam nosaucu 8 ciparu kombināciju, kas varētu būt mans telefona numurs, bet nav manējais… es ceru, ka zvanot man, viņš piezvanīs Viņai, kādai – kas patiešām būs gatava doties viņam līdzi. Vēl pēdējo reizi atskatos, sasmaidāmies, un es jau pēc mirkļa būšu savā lidmašīnā… Viņš paliek stāvot rindā, lai uzzinātu, uz kurieni iet tuvākais reiss. Ak, kā man patīk šī dzīve…

Snauduļoju mākoņos… līdz Sardīnijai jālido tikai 1 stunda. Pēdējo nakti Perudžā neesmu gulējusi. To pavadīju atvadoties… Atvadīties var dažādi. Laikam esmu ļoti pieaugusi, ka uz atvadām vairs neraudu, un zinu, ka ne vienmēr ņemt pagātni līdzi nākotnē ir tas labākais variants. Ups, kaut kas sirdī iesmeldzas, tāda sajūta, ka Perudžā esmu kaut ko aizmirsusi un pēc kaut kā sāku ilgoties… Jā, aizmirsu novilkt no Perudžas kājām PRADAs kurpes. Es iemīlējos tajās no pirmā mirkļa, un zinu man tās piestāvētu daudz labāk nekā viņai…

Šis ieraksts tika publicēts INTERESANTI PAR ITĀLIJU, MANI CEĻOJUMI. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Perudža – sirmā kundzīte ar nobrāztajiem ceļgaliem

  1. Baiba saka:

    Neticami dzīva valoda. Nav iespējams apstāties, gribas katru vārdu lasīt lēni, lai nepazaudētu klātbūtnes sajūtu. Olita, sakiet, vai jums ir jau uzrakstīta grāmata?

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s