S. Čandlers grāmatā „100 paņēmieni, kā motivēt sevi aktīvai dzīvei” raksta: Iespējami bieži veido dažādus sarakstus. Jo vairāk tu kaut ko pieraksti, jo lielākas ir tavas iespējas ietekmēt savu nākotni. Mērķu un uzdevumu sarakstu veidošana ir spēcīgs pašmotivēšanas paņēmiens. Rakstītais stipri piesaista domas. Ja kādreiz, gatavojoties lielām viesībām, esi mēģinājis iepirkties bez saraksta, tu vari iedomāties par kādu murgu tas var izvērsties. Vairums cilvēku zina, ka tā iepirkties nav vērts. Mana pieredze liecina, ka tas var beigties ar vēl pāris liekiem braucieniem uz veikalu, lai nopirktu aizmirsto.  Taču kāpēc cilvēki šo pašu principu neattiecina arī uz savu dzīvi? Lielākā daļa cilvēku vairāk laika veltī piknika, nevis savas dzīves plānošanai, jo zina – ja viņi nebūs izveidojuši sarakstu un tāpēc aizmirsīs nopirkt maizītes, kāds tos nosauks par idiotiem. Bet vai sava dzīve nav svarīgāka par pikniku?

Vispirms uzraksti visu, ko vēlies izdarīt pirms nāves! Turi sarakstu savā tuvumā, lai vari tajā ieskatīties un vienmēr papildināt!”

Es regulāri pierakstu savas idejas, savus mērķus, uz kuriem tiekties, skaistus mirkļus, vērtīgas atziņas. Visvieglāk ir ar uzdevumiem – pieraksti un izpildi! Bieži zīmēju sirdis un spirāles, mandalas, savu nākotni, šodienu un rītdienu, zīmēju savas domas bez kontūrām, un ja vien iespējams ar krāsām. Kāpēc? Pierakstu, jo viss, ko uzlieku uz papīra man liekas kā apstiprinājums tam, ka es domāju pilnvērtīgi, ka es sapņoju un vizualizēju, ka esmu idejām bagāta, ka dzīvē vienmēr ir uz ko tiekties. Skaistākais ir tas, ka katram laika posmam ir savs rokraksts!

Vecumā no 15 līdz 23 gadiem plānotāju lietoju kā dienasgrāmatu, kurā katru dienu rakstīju savas izjūtas un piedzīvojumus. Galvenokārt tie bija ieraksti par mīlestību. Šie plānotāji ir saglabājušies joprojām. Kāpēc? Jo tajos ir vesela jūra ar DZĪVI, smiekliem, jautrību, intrigām, kaisli un degsmi!

Ap 23 gadiem plānotāju sāku izmantot galvenokārt darba vajadzībām. Pierakstīju lietas, kas jāizdara, kam jāpiezvana, kam jānosūta e-mails, kas jāsatiek u.t.t. Gada beigās ar zināmu interesi plānotāju pāršķirstīju, mēdzu dažas lapas izplēst laukā, kaut ko pārrakstīju un pārējo izmetu laukā. Tas bija laiks, kurā dzīvoju mīlestībā ar savu mīļo vīru, studēju, strādāju bibliotēkā, tad domē – patiesībā, šajā laika posmā varēju iztikt arī bez laika plānotāja, tik paredzama bija mana dzīve – 8 stundas katru dienu darbs, divas brīvdienas.  Šie bija ļoti skaisti gadi, no tiem ir palikušas vairāk kā 100 vēstules, ko ar savu vīru viens otram rakstījām ar roku un milzum daudz foto albūmu. Turpmāko 10 gadu garumā tika sarakstītas tūkstošiem zīmītes „Čau, mīļumiņ, skrienu uz darbu! Tiksimies pusdienās! Mīlu tevi!”. Šajā laikā sāku ceļot un rakstīt ceļojumu aprakstus, rakstīju rakstus žurnāliem, darbojos portālā tavavieta.lv. Tas bija laiks, kurā izzināju savu personību visdažādākajos veidos, apmeklēju seminārus un lasīju grāmatas par grafoloģiju, numeroloģiju, astroloģiju, hiromantiju, ķermeņa valodu. Kāpēc? Tāpēc, ka nav nekā aizraujošāka kā izzināt sevi, taču lai pievērstos sevis izzināšanai, vismaz man, ir vajadzīga sakārtota personīgā dzīve – harmonija, mīlestība un miers mājās.

Atskatoties, redzu kā manī mainās vērtības, kā gadiem ejot mainās domu kvalitāte un virziens, kā es augu kā personība un kā izzinu pasauli. Bija laiks, kurā baudīju bezrūpīgu dzīvi, rakstīju dzeju par mīlestību un savu Es, kad aprakstīju pat vismazākās sajūtas sevī, kad mēģināju izprast kā sāp sāpes, ko runā dvēsele un kā aiz laimes dejo cilvēka sirds. Bija laiks, kurā to aprakstīju un bija laiks, kurā to izdzīvoju. Skaidrs ir tas, ka dzīve rotē uz riņķi, piespēlējot līdzīgas situācijas, kādām jau reiz esam izgājuši cauri. Kāpēc? Tas ir kā sava veida eksāmens, vai esam apguvuši šo dzīves skolu. Interesanti, ka situācijas mainās, tas tiesa, bet emocijas nemainās, ar gadiem kļūstam pacietīgāki, saprotošāki, taču, ja sāp, tad sāp kā pirms 20 gadiem un ja esmu laimīga, tad to izjūtu tieši tāpat kā pirms 20 gadiem. Patīk frāze, ko teica filmā „The Secret” – ir tikai divu veidu emocijas, tās, kas tevi dara laimīgu un tās, kas tevi dara nelaimīgu. Nav svarīgi, kā tās definē. Ja jūties slikti esi uz nepareizā ceļa, bet ja esi laimīgs, tad uz pareizā!

Sardīnijā es vairs nerakstu plānotājā savas idejas un mērķus. Kāpēc? Jo zinu, ka tiem vienmēr iztek termiņš. Pierakstu to visu kladītē, vai uz baltām A4 lapām, apzinoties, ka paredzētajā laikā notiks tas, kam jānotiek. Sardīnijai ir raksturīga iezīme – te viss tiek pārcelts uz rītdienu vai uz nākošo pirmdienu. Līdz ar to plānotājam kā tādam nav nozīmes. Itālija manī ir ļoti mainījusi izpratni par laiku. Dzīvojot Latvijā pat iedomāties nevarēju, ka dažādām nācijām var būt tik atšķirīga izpratne un ATTIEKSME pret laiku. Te laiks neliek skriet. Reizēm man liekas, ka, neapzinoties laika vērtību, viņi palaiž garām daudzas iespējas, savukārt viņi raugoties manī, uzskata, ka, steidzinot laiku, iejaucos dabiskajos procesos. Interesanti tas, ka Itālijā gaidīt pusstundu, kamēr kāds kavējas ir tik dabiski, ka nav ne mazākā iemesla satraukumam. Kavēties nav kauna lieta. Drīzāk pretēji – tu kļūsti kaitinošs, ja vienmēr ierodies laikā un pasarg’ Dievs vēl pirms laika. Likt gaidīt reizēm pat šķiet, ir kā pievienot papildus vērtību!

Varbūt tieši tāpēc, ka ikdienā bieži sanāk kaut ko gaidīt, man nekas cits neatliek, kā rakstīt savas domas, mērķus un idejas?! Vienmēr esmu uzskatījusi, ka uzrakstītai lietai ir milzīgs spēks. Arī runājot ar savām draudzenēm, pirmais risinājums jebkurai problēmai, ko iesaku ir PAŅEMT BALTU PAPĪRA LAPU un uzzīmēt problēmu (var arī vienkāŗsi uzrakstīt), taču saka, ka efektīvāk ir to zīmēt, piešķirot tai konkrētu veidolu. Kad tā ir uzzīmēta, izveido tai daudzus atzarus jeb saules starus ar risinājumiem. Risinājumus raksti ātri un daudz nedomājot. Kāpēc? Tādējādi šim procesam pieslēdzas tava zemapziņa. Zīmējot savu problēmu, iedomājies, ka tā ir cita cilvēka problēma, piemēram, tavas sirdsdraudzenes, meitas vai dēla. Kāpēc? Jo, ja redzam problēmu no malas, tā vienmēr ir vieglāk atrisināma un tādejādi tavi piedāvātie risinājumi būs ar tīriem nodomiem un ar spēcīgu mīlestības enerģiju. Skaidrs ir viens – ja esi nonācis līdz balatai lapai un zīmēšanai, spēsi rast daudzus kreatīvus risinājumus.

Raksti arī tu! Kāpēc? Rakstot par sevi un sev tu atklāsi savu iekšējo Es no cita, daudz dziļāka skatu punkta, savukārt rakstīt citiem ir svarīgi, jo mēs nekad nezinām, cik vērtīgs un liktenīgs kādam cilvēkam var būt mūsu uzrakstītais vārds.

P.S. No rīta, pamostoties, iztēlojies savu dienu kā neapgleznotu audeklu un sevi kā mākslinieku. Dzerot rīta kafiju, uz baltas papīra lapas uzzīmē savu šodienu! Un apņemies uzrakstīt īsu ziņu kādai no savām draudzenītēm, paziņām, kolēģiem vai svešieniekam ar kādu vērtīgu atziņu no tavas dzīves.