Pkst. 7:00 no rīta Airbaltic lidmašīna nosēžas Berlīnes lidostā. Līdz nākošajai lidmašīnai mums ir 6 stundas laika, kuras gribas izmantot maksimāli aizrautīgi. Berlīne ir milzīga un ļoti skaista, skaidrs, ka dažās stundās nepaspēsim to apskatīt, tāpēc koncentrējamies uz Berlīnes Zooloģisko dārzu! No lidostas uz Zooloģisko dārzu ik pēc 5 min. iet autobusi. Daudz nedomājot, abas ar draudzenīti lecam iekšā autobusā un braucam, taču aizbraukušas līdz galam, saprotam, ka pulkstenis rāda tikai dažas minūtes pāri 8:00, bet Zoo strādā no 9:00. Ārā +7 grādi, ir auksts un smidzina. Pilsēta, ietinusies siltā segā, vēl snauduļo. Meklējam vietu, kur iemalkot kafiju un sasildīties. Viss vēl slēgts. Vienīgā atvērtā vieta pavisam netālu ir McDonalds.

Plkst. 9:00 precīzas kā Šveices rokaspulksteņi, abas ar draudzenīti jau stutējam biļešu kases būdiņu. Divas angļu kundzītes, bariņš skolēnu un mēs, esam pirmie Zoodārza apmeklētāji. Nopērkot pilno biļeti, smaidīgas dodamies iekšā, kur mums atvēlētās 4 stundas paskrien vēja spārniem. Te varētu pavadīt visu dienu!

Berlīnes Zooloģiskais dārzs ir atvērts no 1844.gada. Tajā ir vairāk nekā 1400 dzīvnieku sugas. un tas ir lielākais un populārākais Zooloģiskais dārzs Eiropā, ko gada laikā apmeklē vidēji 3 milj. cilvēku. Zooloģiskais dārzs ir veidots, tā, lai radītu iespaidu, ka starp dzīvniekiem un cilvēkiem ir nojauktas robežas. No attāluma izskatās, ka dzīvnieki staigā savā vaļā, liekas tos var aizsniegt ar roku un paglāstīt. Patiesībā dzīvniekus no cilvēkiem atdala apzaļumojums un dziļa betona bedre, kurai dzīvnieki netiek pāri. Otra Zoodārza daļa ir atvēlēta grandiozam akvārijam ar brīnumainām, varavīksnes krāsas zivīm, haizivīm un koraļļu rifiem. Zoodārzs ir fantastisks savā daudzveidībā. Un zvēri katrs īpašs, ar savu raksturu!

Kaseklīgais kamielis

Visi zinām, ka kamielis pēc savas būtības nav nekāds aktīvais komunikators. Maksimums ko viņš gatavs darīt ir gremot (nu labi, pa reizei arī iespļaut kādam), bet vispār viņi ir dikti pasīvi. Tāpēc, kad šamējais uz manu sveicienu “Čau, kamieli! Kā tev iet?” atbildēja, nokrizdams uz zemes un sākdams vāļāties, man gandrīz mute palika vaļā. Viņš izgāza vēderu, apvēlās gan uz vienu, gan uz otru sāniņu un tirināja savas kājas kā tāds lustīgs suns. Lai nekļūtu iedomīga un nepadomātu, ka tas bija īpašs sveiciens tikai un vienīgi MAN, es pieņemu, ka tas bija tikai kasīšanās process.

Zīmulis Pingvīniņš

Ar vien tuvāk nāk savādas lokomatīves skaņas. O, nopriecājamies, tūlīt kāpsim iekšā, tikai vēl jāatrod, kur pietura?! Taču, apejot mākslīgi radītu klinti, ieraugam, ka vaininieki šīm skaņām nav neviens cits, kā mazie pingvīniņi, kuri sarunājoties savā starpā, rada pieklusinātas lokomatīves skaņas. Viņu tur ir daudz un visi kā skolnieciņi stāv pa pārīšiem. „Čau, pingvīni! Ui, cik jūs maziņi un tik skaisti…” nepaspēju vēl līdz galam pateikt savu sakāmo, kad viens drosminieks izskrien no bara un metas iekšā ūdenī. Es nemelošu, ja teikšu, ka viņš mums rādīja veselu priekšnesumu. Izlocījās divdesmit sešos līkumos, meta vienu gredzenveida apli pēc otra, piepeldēja klāt, izgāza vēderu un atkal metās savā dejā. Ak, cik mīlīgs un skaists. Vēlreiz piepeld, ieskatās manās acīs, ļaujas, lai viņu noglāstu, un atkal aizpeld. Žēl, ka man kabatā nebija nevienas zivs, ko iedot.

 Skruļļainais, pensionētais profesors

„Labrīt Profesora kungs!” sveicinu smieklīgāko putnu, ko jebkad esmu skatījusi no 3 metru attāluma. Tas ir Āfrikas marabū. Izskatās viņš kā sačabējis matemātikas skolotājs, kuru visi izsmej, bet kurš pat sirms būdams, cenšas saglabāt savu cēlo stāju. Viņš ir amizants un laikam jau ne visai glīts. Viņa seju rotā dažāda izmēra pigmentācijas plankumi, pieri sedz daži sirmi skruļļaini mati, un viņam ir liels, spēcīgs knābis, kas izskatās darināts no koka. Ja tāds ieknābtu, caurumu nāktos lāpīt ciet ilgi. Lēnā profesora gaitā, galvu ierāvis plecos/spārnos viņš nostājas no manis 3 metru attālumā un zinātkāri raugās man acīs. Tas tik ir joks, ar savu skatienu viņš man liek nokaunēties par manām domām. Nojaušu, ka viņš man grib pateikt, ka ne jau skaistums dzīvē ir galvenais! „Piekrītu, piekrītu, profesora kungs” cenšos attaisnoties „Tas tik tā, pirmais iespaids…”

Aktrises Šimpanzes

Šimpanzes ir perfektas aktrises un pozētājas! Ieraudzījušas, ka viņa fotogrāfē, viņas ieņem noteiktu pozu, sastingst, ļaujas apžilbt no zibspuldzes spožajām gaismām un aizskrien uz būra otru galu. Kāds vīrs zīmēja vienu šimpanzi. Godavārds, paklausīgāku modeli grūti iedomāties. Sastingusi viņa gulēja uz cietās zemes, ik pa laikam uzmanīgi pagriezdamās nedaudz uz citu pusīti, bet tik uzmanīgi, lai neizjauktu sākotnējo kompozīciju. Nav viegli, nav viegli, kuram tad guļot uz cietas zemes, nenotirptu sāni?! Viena no viņām īpaši izcēlās. Ja viņai kāds būra otrā pusē nepatika, viņa piegāja pie stikla, nostājās viņam pretī, iebāza degunā pirkstu, paurķējās, cenzdamās arī kaut ko atbaidošu izvilkt ārā, un tad savu pirkstu rādīja cilvēkiem. Bet uz tā pirksta diemžēl nekādu derīgo izrakteņu nebija, tā kā neko vairāk kā vien smieklus no cilvēku puses viņa nesagaidīja.

Visskaistākais mīlas stāsts – ziloņi

Ar vārdos neizsakāmu maigumu Viņš aplidoja Viņu. Ziloņi, ja nemaldos ir no tiem zvēriem, kas visu mūžu nodzīvo ar vienu partneri un, ja tas tā ir, un, ja Viņš Viņu tik maigi mīl visu mūžu tas varētu būt gadsimta skaistākais mīlas stāsts. Neizprotams maigums slēpjas šo vislielāko dzīvnieku dabā. Lai pievērstu savas izredzētās uzmanību, viņš viņu glāsta ar savu garo snuķi, un viņa, negribēdama tik viegli ļauties, bēg… un šajā brīdī viņa izskatās viegla un ātra kā pūciņa. Viņš viņu atkal noķer un viņu abu snuķi savijās, un viņu sejas smaida. Tad viņi draudzīgi saskatās, viņš viņai noteikti visu laiku kaut ko čukst (diemžēl tulks cilvēku valodā nebija pieejams) un tā viņi draiski skrien vienu apli pēc otra. Zilonis ir pārāk pieklājīgs, lai ļautu skatītājiem redzēt, kas notiek pašos svarīgākajos brīžos, tāpēc nodejojuši savu mīlas valsi, viņi cieši piekļāvušies viens otram pie sāniem, pazuda savā numuriņā.

Vēl man spilgti atmiņā palikusi Gardēde Panda, karaliskais lauva, Zaļā, valdzinošā boa, graciozie begemoti, krabis, kuram pusdienās jāapēd burkāns, bet izskatījās, ka viņam šis našķis nemaz negaršo, tīģeris, kurš skaidrā tīģeru valodā saka A-ummm, A-ummm, gigantiskas vizuļojošas siļķes un daudzi citi zvēri.

Dzīvniekiem tāpat kā mums pukst sirds. Ja mēs gribēsim, mēs pratīsim ieklausīties viņu sirdspukstos, un ieklausoties tajos, mēs sadzirdam viņu valodu! Nu ik pa laikam taču mums to visiem vajag, vai ne? Skatījumu uz pasauli citā griezumā!