Mīļā Santa,

Vakar tālajā Sardīnijā manās rokās nonāca Santas jūnija numurs, lasot redaktores sleju manā sejā atplauka patiess smaids. Tik ļoti sagribējās uzrakstīt atbildi par to, kas tevi, Santa, nebeidz pārsteigt, par tiem, kas tic, ka pasaulē laimes ir vairāk, un dodas to meklēt, un par to vai tiešām jebkurā vietā, kurā nav mūsu vēstures, dzimtas sakņu un pieredzes, cilvēks vienmēr ir svešais.

Kā jau mēs zinām, cilvēki ir ļoti dažādi, arī viņu likteņi ir ļoti dažādi, dzīves uzdevumi, patriotisms, estētiskā gaume, jūtas, joki par ko smejamies, lietas, kas mūs dara laimīgus, spēja mīlēt, drosme „nepazust pasaulē” un iekšējais spēks  – tas, katram ir savs. Vēl pirms 5 gadiem es teicu to pašu, ko tagad raksti tu, ka es nesaprotu, kāpēc latvieši brauc prom no Latvijas, ka es nekad dzīvē prom nebraukšu.

Taču lūk, pašlaik sēžu savos jaukajos apartamentos pašā Kaljarī sirdī, un drukāju tev vēstuli – ar smaidu acīs, sirdī un dvēselē. Es uz Sardīniju atbraucu pirms 3 gadiem, pieredzes apmaiņā kā Erasmus Change studente 33 gadu vecumā. Pirms tam esmu nedaudz ceļojusi, esmu piepildījusi savu lielo sapni par Ņujorku, Romu, Londonu, Franciju un citām valstīm, taču tie man vienmēr bija tikai lieliski ceļojumi, savukārt Sardīnijā no pirmās sekundes es sajutu neaprakstāmu iekšējo harmoniju, iespējams kaut ko tādu jūt mazs bērns, ko pārsalušu rokās paņem siltās mātes rokas. Kopš esmu Sardīnijā esmu vairāk nekā pārliecināta, ka mūsu vieta uz zemeslodes ir tā, kas vibrē ar tevi vienās vibrācijās. Ka, lai neatkarīgi KAS ar tevi notiktu, tu jūti, ka zeme, uz kuras tu stāvi tevi sargā – man šī vieta ir Sardīnija. Es esmu pilnīgā harmonijā ar šo zemi.

Lasot tavu redaktores sleju, man prātā ienāca tāds interesants salīdzinājums, jo zinot, ka lielākā daļa ārzemēs nemaz laimīgi nejūtas, arī es daudz domāju, kāpēc latvieši brauc prom no Latvijas. Lasot tavu sleju, ieraudzīju tevi – Veiksmīgu Sievieti un viņu – izmisušu vidusmēra latvieti uz Latvijas fona un sapratu atbildi. Valsts taču ir kā katras ģimenes prototips, vai ne? – tā var būt gan labvēlīga, gan nelabvēlīga, gan aristokrātiska, gan pilnīgi primitīva, tajā var būt gan 5 brāļi un māsas, kas visi viens otru mīl un atbalsta, gan tikai viens bērns, kuram vecāki pat nevelta pietiekoši uzmanības.  Ir ģimenes, kas visos svētkos kopīgi sēžas pie galda, kas vai lūzt no ēdienu pārpilnības, dzied dziesmas un dalās mīlestībā, taču ir daudzi, kas tādos svētkos kā Ziemassvētki jūtas sasodīti vientuļi. Latvija ir kā ģimene – katram sava, un tie, kas aizbrauc (lai kāds būtu tam iemesls), aizbrauc tāpēc, ka tā viņš redz citu dzīves perspektīvu. Cilvēks ilgstoši nevar būt laimīgs, ja viņš nespēj īstenot savus sapņus un savus mērķus, un ja dusmīgais tētis par katru kļūdu ņem rokās siksnu, lai tevi atkal pērtu, pēc labākas dzīves alkstošs cilvēks vienkārši vienā mirklī pieceļas kājās un aiziet. Un nav pat jāuzdod jautājums – kāpēc?

Personīgi es aizbraucu prom, jo man gribējās pilnīgi jaunu dzīves pieredzi. Latvijā biju laimīgi precējusies un dzīvoju mīlestībā 12 gadus, strādāju labu darbu, man ir fantastiski draugi, vienmēr esmu bijusi priecīga un optimistiska, taču vienā mirklī es tur vairs nejutos piederīga – man sāka salt. Lai sasildītu rokas pietiek uzvilkt vecmāmiņas adītos dūraiņus, lai sasildītu pēdas nav labāka aizstājēja par vilnas zeķēm, ķermenim palīdzēs silta sega, bet nekas nevar sasildīt nosalušu dvēseli un apslāpēt iekšēju balsi, ka tevi sauc iet dziļi nezināmajā.

Uz Sardīniju atbraucu bez ilūzijām, bet ar pārliecību, ka viss būs pilnīgi citādi, noteikti labāk un aizraujošāk, un ar apziņu, ka, ja nu kas Latvijā vienmēr varu atgriezties. Mīlestībā pret šo salu manī ir dzimušas vairākas idejas, ko es nekad nevarētu realizēt dzīvojot Latvijā. Par to es esmu pateicīga Visumam, ka viņš dod cilvēkiem pārvietošanos brīvību, par to, ka dod cilvēkiem drosmi atklāt jaunus horizontus. Sardīnija man pastiprināti iemācīja dalīties priekā ar citiem un nesavtīgi DOT. Tieši šeit es iemācījos mīlēt latviešus no cilvēciskā skatupunkta, tā, kā to nekad nebūtu iemācījusies darīt, esot Latvijā. Katra latviešu ģimene, ar ko satiekos Sardīnijā, man bez vārdiem stāsta un atgādina par mūsu latviešu vērtībām, kultūru, raksturiem. Ir bezgalīgs prieks satikt šeit ģimenes, kas brauc atpūsties kopā 3 paaudzēs. Kad redzu ģimenes, kurās ir divi vai trīs bērni, no kuriem vienam jau pāri 20, bet otram vēl krietni zem desmit, un kad redzu vecāku acīs mīlestības uguntiņas, es esmu lepna par mūsu nāciju, par šīm stiprajām ģimenēm, par gudrajām sievietēm un atbildīgajiem vīriem. Līdz asarām, es esmu lepna par mums latviešiem un par sevi kā par latvieti. (visi sardi, kas mani satikuši savā ceļā zina, kas ir Latvijā, kur atrodas, no kurienes esam cēlušies un ka tā ir vieta, kur viņiem noteikti kādreiz jāaizbrauc.)

Dzīvojot šajā pozitīvās auras salā, ir pilnīgi pašsaprotami, ka gribu tajā dalīties ar citiem, jo te labā un pozitīvā ir tik daudz, ka pietiktu visiem. Tā rezultātā apmēram gadu atpakaļ es izveidoju savu mājas lapu, kurā rakstu par Sardīniju, par sardu cilvēkiem, par to, ko šeit redzēt un iepazīt. No sākuma mana mājas lapa man bija vaļasprieks jeb vienkārši sajūsmas saucieni par dzīvi vietā, kurā cilvēka dvēseli dziedē Daba – jūra, ziedi,  smarža, klimats, saule, kalni, ēdiens, smiekli, cilvēku labestība un tml., taču nu jau šīs hobijs man ir kļuvis par nopietnu darbu – visskaistāko, ko jebkad savā dzīvē esmu darījusi, jo tajā ir tikai tas, ko pati ar mīlestību esmu ieguldījusi. Pateicoties manai mājas lapai, es gandrīz katru nedēļu satiekos ar latviešiem un katra tikšanās ar viņiem ir kā brīnišķīga pastaiga pa radošu varavīksnes tiltu, kur vienā pusē stāv mana mīļā tēvzeme, bet otrā pusē manas šodienas sirdsmājas. (Vai zinājāt, ka sardiem ir daudzas līdzīgas tradīcijas ar senlatviešiem, un ka sardi nav itāļi, viņu DNS ir cits ģenētiskais kods, kas protams laika gaitā ir italizējies, bet principā sardi man ļoti atgādina mūsu latgaļu cilvēkus).

Latvieši brauc uz šejieni ar izprintētām lapām no manas mājas lapas, zina, kur atrast pāvus, kur flamingus u.ml. Redzot to, mani pārņem dziļš piepildījums, un kad cilvēki man saka: „Mēs nekad nebūtu uz šo salu braukuši, ja nebūtu tavas mājas lapas, jo Sardīniju jau neviens tā nepazīst” zinu, ka viņiem ir taisnība, jo ievadot vārdu Sardīnija Google izmetīs dažus tūrisma aģentūru reklāmrakstus, tā it kā šī sala būtu tāla, neaizsniedzama, nevērīga vieta kaut kur Vidusjūrā, taču tā nebūt nav. Ceru, ka par šo ieguldījumu Sardīnija ar mani lepojas (es par Sardīniju runāju, kā par dzīvu būtni).

Man noteicošais faktors kāpēc te jūtos labi ir DZĪVE bez stresa! Nezinu kā citiem citur pasaulē, bet man nekas nepietrūkst no Latvijas, esmu piepildīta ar visu, ko man dod šī zeme. Arī tas ir rādītājs tam ko minēju par vibrācijām – ja mēs atrodam to frekvenci, kurā tu precīzi vibrē ar zemi, tā aizpilda visus tukšos robus. Tas protams nenozīmē, ka man nav bijuši grūti periodi – ir, un pat ļoti, taču šeit tos sanāk pārvarēt kaut kā vieglāk.

Santa, tu taču zini, ka cilvēki aizbrauc, jo viņus gaida viņu dzīves uzdevumi citā pasaules malā, katram tas ir citāds, vienam tas ir smags darbs, lai nopelnītu ģimenei naudu, otram tā ir ieprecēšanās citas kultūras ģimenē un mīlestības pilnas attiecības, trešajam tā ir noslēgšanās no pasaules ejot garīgo ceļu, ceturtajam tā ir bezgalīga dzīves svinēšana… Un tie visi ir lieli pārbaudījumi. Tādi paši kā tiem, kas palikuši Latvijā un ar smagu nastu uz dvēseles turpina savu iestaigāto ceļu. Kāda nozīme, kur cilvēks jūtas laimīgs – Latvijā vai Norvēģijā, Itālijā vai Ņujorkā – galvenais dzīves uzdevums ir Būt laimīgam un noderīgam pasaulei. Manuprāt visas runas par tautas saknēm, un ka cilvēkam ir jābūt zemē, kurā viņš ir audzis ir tikai skaista runāšana, kas sen vairs nav stilā, jo kad dziesmu svētku koncertā pagriežoties pa labi tu redzi kādam Amerikas latvietim asarojam acis, domājot, ka tās ir ilgas pēc tēvzemes, vari būt pilnīgi drošs, ka pagriežoties pa kreisi, asarām acīs, stāvēs arī latvietis, kurš dzīvo šeit piekalts gadiem ilgi pelnot 10x mazāk. Raud visi, jo katrā no mums ir sentimentālas jūtas.

Dvēselēm nav ģeogrāfisko robežu, Dieva vadītas tās pārvietojas pa plašo pasauli un ir pilnīgi skaidrs, ka nav citas izvēles – mēs visi esam noteiktajā laikā, noteiktajā vietā. Visa pamatā mēs dzīvojam mīlestībā, vai ne? Un, ja divas dvēseles pusītes atrodas aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem, ātrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad tām būs jāsatiekas.  Neizbēgami.