Es apbrīnoju visus drosmīgmos cilvēkus. Tos, kuri nebaidās vieni ceļot apkārt pasaulei (pat bez valodas), jo viņi ir gatavi izaicinājumiem, tos, kas nebaidās riskēt ar naudu, jo viņi saprot, ka naudai tāpat kā svaigam gaisam ir jācirkulē, tās sievietes, ka dzemdē 5 un vairāk bērnus, jo mīlestības vārdā viņas nebaidās zaudēt savu ārējo skaistumu. Es apbrīnoju tos drosmīgos, kas nebaidās dzīvot tādu dzīvi, kādu vēlas, tos, kas pastāvīgi mainās, tos, kas pēc smagām avārijām, slimībām un traumām ceļas un iet tālāk, tos, kam ir mērķi pat 70 gados… lasot šo cilvēku pieredzi un dzīves stāstus es saprotu, cik ļoti bailīga ir lielākā daļa cilvēku, cik mēs esam ierobežoti un gļēvi. Budismā ir teikts, ka lielākajai daļai cilvēces ir bailes no nāves, un kā tā ir pirmā lieta, kas ir jaārstē savā dvēselē, ar ko vispār ir jāsāk, lai iemācītos dzīvot un būt brīvs. Kamēr mēs zemapziņā baidāmies no nāves, mēs baidāmies no vientulības, un nespējam dzīvot, jo miris cilvēks patiesībā nemaz nevar dzīvot, mēs dzīvojam barojoties no līdzcilvēku enerģijas… Tāpat saka, ka tikai 7% cilvēku, realizē savus sapņus. Tā ir… lielākā daļa cilvēku pamēģina kaut ko realizēt, sajūt šķēršļus un met mieru, pat nedodot iespēju sākt griezties veiksmes ratam!