Dzīve ir jautra! Ik pa laikam piedzīvoju smieklīgus atgadījumus “iz dzīves”. Gribas par tiem uzrakstīt, bet bieži vien laika trūkums, citreiz slinkums, ņem virsroku. Taču to, kā man gāja baseinā, uz kuru devos fizioterapeita norīkojumā, nevaru neuzrakstīt. Pasmiesimies kopā! Kad ienācu pirmo reizi baseinā, uz manis ar ieinteresētu skatienu noraudzījās visi, jo itāļiem ļoti patīk nopētīt jaunpienācējus un Sardīnijā nav daudz slaidu, zilacainu blondīņu, kas vasarā nāk uz baseinu, jo pa vasaru visi zvilnē pie jūras.  Un pēc sava “uzgājiena uz skatuves” es pilnīgi noteikti kļuvu par staigājošu anekdoti. Tik izcila prasme kā man pārvietoties no peldceliņa uz peldceliņa, ir dota retajam. Hahahaha.  Ceru, ka neviens mani neuzfilmēja un Youtube neielika.

Viss jau sagatavots manam ienācienam baseinā uz celiņa nr. 5 🙂

Tātad:
1) Ierašanās baseinā ar mēneša abonamentu kabatā. Ak, kā man patīk peldēt. Ļoooooti! Šoreiz gan tas ir ne vien manam priekam, bet galvenokārt manai dārgajai veslībai!
2) Es neesmu sardu meitene, kas ar tirkīzzilo jūru iepazinās vēl skraidot autiņbiksītēs, bet gan esmu meitene, kas nāk no briežu, asteru un baraviku zemes.
3) Protu peldēt, bet neprotu ielekt ūdenī no baseina malas un nirt zem ūdens.  
4) Tajā un visās pārējās dienās vienīgais peldēšanai paredzētais celiņš ir nr.5, tātad pašā centrā.
5) Stundu stāvu domādama, kā lai tieku līdz savam liktenīgajam celiņam, kur mani jau gaida dažādi putoplasta gabali, noteiktu muskuļu grupu vingrināšanai.
6) Lēmums pieņemts. Zem ūdnes peldēt neprotu! Tātad paliek tikai pārvietošanās pa gaisu. Izdomāju, ka rāpšos uz katras sarkanās, resnās plastmasas virtenes, tāpat kā jātnieks rāptos mugurā zirgam, un tad slaidi norāpšos jau nākošajā celiņā.
7) Domāts – darīts. Eleganti pa trepītēm iekāpju ūdenī un dodos sarkanās virtenes nr.1 virzienā. Nu tik būs būs kāpšana “zirga” mugurā… ‘Banino’ (slīcēju glābējs) aizdomīgi uz manis skatās. Es pasmaidu un uztaisu tādu sejas izteiksmi, it kā dodos savās ierastajās gaitās! Piepeldu pie virtenes un ceļu tai virsū savu labo kāju… Viss kārtībā. Nu esmu zirgā, bet tad “zirgs” nogrīļojās un es ar blīkšķi iekritu otrajā celiņā, uztaisot zem ūdens pāris neveiklas vertuškas. Noteikti izskatījos pēc slīkoņa, kas ķepurojas lai deguns paliek virs ūdnes. Un tā tas atkārtojas no celiņa uz celiņu. Ar acs kaktiņu redzu, ka ‘banino’ man tā kā grib nākt palīgā, bet es esmu tā aizrāvusies ar savu dīvaino nodarbošanos, ka viņš man liek mieru.
8) Tā ar pūlēm tiku uz celiņa nr.5. Pirmajā reizē vingrošanai ūdenī ar 20 minūtēm pietiek, un atkārtojot to pašu scenāriju, drillēju arī atpakaļ.
……………
Nākošā reizē ierodoties baseinā, biļešu tante mani steidz uzrunāt vārdā un sasveicinās kā ar draudzeni. Es vēl tā nobrīnījos, kā viņa var atcerēties manu vārdu. Tikusi līdz ieejai baseinā ar šausmām skatos cik reizes man atkal ūdenī būs jākāpj uz “zirga” un jātaisa vertuškas zem ūdens. Taču nepaspēju ne nomirkšķināt acis, kā man klāt pieskrien divi   ‘banino’ un saka: “Tikai lūdzu neatkārtojiet to pašu, ko pagājušo reizi. Tā mūsu visu acīm bija visnebaudāmākā un neveiklākā aina ko nācies redzēt 20 gadu laikā.” Ahahahaha… sapratu, kāpēc biļešu tante mani zināja kādā vārdā saukt. Kamēr es tur žonglēju starp sarkanajām virtenēm, viņi pilnīgi noteikti domāja: “Kas tā tāda, kas nevis peld pa ūdeni, bet veļas pāri katrai virtenei un ar blīkšķi krīt ūdenī.”