Aizvakar sāku rakstīt šo rakstu un vakar, braucot mašīnā, pa “Radio Monte Carlo” dzirdu, 
ka zinātniski ir izpētīts un pierādīts, ka pārcelties dzīvot uz citu valsti ir viena no vērtīgākajām dzīves bagāžām katra cilvēka dzīvē, un to pat iesaka darīt, ja vien ir iespēja un pietiek drosmes, jo uzsākot dzīvi citā zemē ik viens atbrīvojas no pagātnes, atklāj sevī jaunas spējas un talantus, iemācās svešvalodu, iepazīst citu kultūru, iemanto daudz jaunu draugu…
Klausījos un piekritu katram vārdam. Beigās viņi saka: “Zvaniet un stāstiet savu pieredzi – kā ir dzīvot citā valstī? Kur jūs pašlaik esat, ko darāt, kas ir mainījies jūsu dzīvē? Varbūt tieši Jūsu stāsts iedvesmos kādu, kurš jau gadiem sapņo pārcelties uz citu valsti, bet nevar saņemties!?” Man tik ļoti gribējās viņiem piezvanīt, jo zinu, ka manu stāstu visi itāļi klausās ar sajūsmu jeb kā saka viena mana draudzene “ar atplestu mutīti”, bet es nepiefiksēju viņu nr., un man jau pēc 5 minūtēm bija viena tikšanās, tā kā nesanāca arī noklausīties citus interesantos stāstus.
Pirmie vārdi, kas man nāk prātā, ja jāatbild uz jautājumu: “Kā ir dzīvot citā valstī?” es teiktu: “Brīnišķīgi! Vismaz man, jā, brīnišķīgi! Sardīnija ir vieta, kuru es ne par ko un ne pret ko nemainītu! Taču ļoti skaidri apzinos, ka visa pamatā ir mana mīlestība pret šo dievīgo salu, mans entuziasms, optimisms, pozitīvisms, drosme un skaidra apziņa – ko es 
vēlos no dzīves?! Iekārtoties citā valstī tā pa īstam, tā, lai cilvēks justos neatkarīgs un laimīgs, patiesībā ir ļoti grūti un tam ir vajadzīgi vairāki gadi, jo, lai integrētos sabiedrībā, kur valda pilnīgi cita mentalitāte un pilnīgi cita izpratne par lietu būtību, ir jābūt atvērtam un elastīgam savā domāšanā, ar lielu kapacitāti pielāgoties un gatavam mainīties. Pirmos gadus man juka un bruka, lūza sprakšķēdami stīvie un konservatīvie uzskati par to, kāda ir pasaule. 🙂 Man vajadzēja divus gadus, lai es izbeigtu lietot frāzi: “A pie mums Latvijā ir tā….” (līdz man vienā reizē viens čalis pajautāja, vai es tiešām domāju, ka visus ļoti interesē kā ir Latvijā?). Man vajadzēja vismaz gadu, lai pieņemtu, ka ēdiens ir garšīgs arī sēžot pie plastmasas galdiem, ka laiks ir cilvēka galvā radīts jēdziens un, ka skrienot pa vāveres apli, es nekur tālu nebiju aizjoņojusi, ka gulēt diendusu jebkurā vecumā ir normāli un, ka vārds “rīt” to arī nozīmē “rīt” (t.i., kad tu rīt prasi – Nu? Kad būs? tev atkal saka “rīt”.) Interesanti ir arī tas, ka Itālijā braukt ar auto ir daudz vieglāk nekā Latvijā, jo visiem itāļiem ir 5 acis – divas tur kur vajag, viena pakausī un divas pa vienai katrā galvas pusē – un to es saku nopietni, jo Latvijā šitā braucot avārijas notiktu viena pēc otras, bet te visi mierīgi aizbrauc, kur kuram vajag. Viņi vienkārši jau paredz iespējamās varbūtības 20 kombinācijās, un tāpēc viss ir kārtībā. 🙂
Iemesli, kāpēc cilvēki pārceļas dzīvot uz citu valsti ir ļoti dažādi – kāds grib piepelnīties, lai varētu nomaksāt parādus un varētu uzturēt ģimeni, ar domu kādreiz atgriezties Latvijā (tas ir vistipiskākais piemērs), kāds ar visu ģimeni pārceļas dzīvot uz valsti ar augstāku labklājības līmeni, kā teikt, aizver durvis uz pagātni un ļoti apzināti būvē jaunu nākotni, kāds uz citu zemi pārceļas mīlestības dēļ, kāds aizbrauc kaut ko pastudēt vai realizēt savu sapņu nodarbošanos (jo horizonti ir daudz plašāki), tur satiek savu otro pusi un izveido ģimeni, ir tādi, kas paši nezina ko no dzīves grib, viņi parasti aizbrauc uz kādu valsti, kur viss jau it kā nolikts priekšā, bet tad saprot, kas tas galīgi nepatīk, brauc meklēt laimi uz nākošo valsti, tur arī īsti nekas nesanāk, un tā pārvietojas pa pasauli laimes meklējumos, ir arī tādi, kuru bērni Latvijas klimatā slimo un, ir tādi kā es, kas izvēlas dzīvot citā vietā viena iemesla pēc, jo ir iemīlējušies tajā Zemē! Man Sardīnija ir iedvesma! Mani te viss iedvesmo, tāpēc ir viegli dzīvot un visticamāk, tas ir iemesls, kāpēc es iedvesmoju arī daudzus citus cilvēkus ar savām bildēm, rakstiem – jo šeit es dzīvoju mīlestībā pret Pasauli!
Uzrakstīšu dažas lietas pēc savas pieredzes, ko ir būtiski apzināties un ņemt vērā, dzīvojot citā zemē.
-
Mīlestība pret vietu. Ir jāmīl valsts, kurā dzīvo. Ja nemīli (jo dzīvo tur ne pēc savas izvēles, bet tāpēc, ka tur vairāk var nopelnīt vai mīlestības dēļ), tā ir jāiemīl. Tāpat kā daudzas lietas šajā dzīvē, ko nevaram mainīt, lai tās netraucētu – tās vienkārši ir jāiemīl.
-
Valoda. Ja gribi integrēties sabiedrībā un kļūt par daļu no tās, valoda ir pati svarīgākā. Bez valodas tu vienmēr paliksi svešinieks. Pret tevi attieksies kā pret ārzemnieku. Es esmu par to, ja reiz dzīvo svešā valstī, izvēlies partneri no tās zemes, vietējos draugus, kas tev parādīs viņu kultūru, ļaus iepazīt viņu mentalitāti. Dzīvojot svešā zemē, tā ir fantastiska iespēja izdzīvot citu kultūru.
-
Patstāvībai ir jākļūst par tavu otro ādu, jo uzņemoties atbildību par visu, ko dari, tu būvē SAVU nākotni un iegūsti nenovērtējamu pieredzi. Bieži meitenes, kas ir ieprecējušās svešā zemē visu gaida no vīra/partnera. Nevienām partnerattiecībām nav mūžības garantijas, tāpēc, mirklī, kurā bruks un juks attiecības parādīsies vesels lērums ar problēmām, kurās vainosi partneri, dusmosies, tevi pārņems izmisums un sajūta, ka viss jāsāk no nulles. Tāpēc, ja vien vari – būvē savu šodienu pati/-s gudrā veidā izmantojot līdzcilvēku stipro plecu, uzklausot padomus un jā, ļauj, lai tavs partneris daudz ko izdara tavā vietā, bet negaidi visu atbildību no viņa puses.
-
Pašvērtējums. Kā tev ir ar pašvērtējumu? Ja jūties laimīgs un piepildīts, tad ar tavu pašvērtējumu viss ir kārtībā. Lai kaut ko sasniegtu profesionālajā jomā, ir jābūt augstam pašvērtējumam. Pirmkārt Tev pašam ir jāapzinās tavas stiprās puses, tavi talanti, ko tu vari darīt un ko tev patīk darīt un ar šo skaidro apziņu jāprezentē sevi darba devējam vai jārada kaut kas foršs pašam. Darba devējs pēc tavām acīm nolasa cik tu esi vērts. Piemēram, Itālijā darba devēju neinteresē tavs CV (tikai tik daudz, lai vispār saprastu par kādu jomu ir runa), bet skatās uz tavu personību, uz tavu entuziasmu, uz to, vai tavās acīs mirdz uguntiņa darboties un izpausties, vai redzama vienaldzība, bailes no nezināmā, izmisums. Tā ir Latvijas īpatnība ‘jo bagātāks CV, jo lielākas izredzes uz darbu’.
-
Vietulība un vienatne. Tie ir divi atšķirīgi, bet cieši sasaistīti jēdzieni, vienatne ir laiks, ko pavadi vienatnē ar sevi. Un tā ir svētīga dāvana, pēc kuras patiesībā tiecas visi cilvēki, bet problēma ir tā, ka dzīvojot ārzemēs (ja vien neesi partnerattiecībās vai kopā ar ģimeni) vienatne bieži vien nemanāmi pārtop par vientulību. No vientulības sajūtas visbiežāk cieš meitenes, kad sabrūk sapnis par mīlestību un attiecībām. Tad gribot negribot rodas sajūta, ka šajā pasaulē nevienam neesi vajadzīgs. Tie ir brīži, kuros iekšēji sāc šaubīties vai izturēsi dzīvi citā vietā, gribas atpakaļ pie draugiem un ģimenes. Lai baudītu vienatni, ir jābūt pašpietiekamam, savukārt, lai neizjustu vientulību, ir jādzīvo mīlestībā, pirmkārt pašam ar sevi un tad jau dabiski sanāk, ka mīli pasauli sev apkārt. Vientulības sajūta izzūd tikai tajā mirklī, kad patiešām pilnībā iemācies paļauties uz Visumu.
-
Bailes. Esi gatavs stāties pretīm dažādām bailēm un pārvarēt tās? To būs ļoti daudz! Katru reizi, kad tu izrunā vārdus “Nē, es to nedarīšu! Nē, man nesanāks! Nē, ko par mani padomās! Nē, ko es tur daudz varu mainīt! Nē, aizej manā vietā! Nē, piezvani manā vietā! Nē, sarunā manā vietā…” zini, ka zem katra Nē apakšā slēpjas bailes. Visi stresi, satraukumi, jebkura slimība – to visu rada bailes. Personīgi es uzskatu, ka visi, kas paliek uz dzīvi ārzemēs, savā ziņā ir uzvarētāji un ir drosmīgi, jo dzīvot ārpus ierastajiem rāmjiem, kuros esam auguši, tā patiešām ir liela drosme! Tāpēc, ja tu tagad lasi šo rakstu, un dzīvo ārzemēs tāpat kā es – dod pieci. 🙂
-
Domā pozitīvi! Tev būs jāatver daudzas durvis, jāiet pie ļoti daudziem cilvēkiem ar visdažādākajiem jautājumiem un tev bieži vajadzēs palīdzību. Tagad iedomājies, ka tu esi kantora darbinieks, kura durvis atver ārzemnieks – kādu seju tu gribētu redzēt? Ar kādu cilvēku tev patiktu komunicēt? 🙂 Nu lūk, tieši tādam vienmēr ir jābūt arī tev – smaidīgam, atvērtam, draudzīgam, pateicīgam, pretimnākošam, pozitīvam – ja tas viss tevī ir, tad pasaule tev smaidīs pretī!
Kā saprast vai zeme, kurā atrodies ir īstā vieta tieši tev?
Atceries savu pirmo satikšanos ar zemi, uz kuras pašlaik stāvi un kuras šobrīd sauc par savām mājām? Ļoti bieži cilvēki skatoties uz citu dzīvēm, domā – ja brauks dzīvot uz turieni, arī būs tikpat laimīgi, veiksmīgi, bagāti, skaisti. Bet tā nav. Tā ir ilūzija. Katram cilvēkam uz šīs zemes ir savs noteikts ceļš, kas jānoiet. Individuāls un unikāls. Ja esi vietā, kurā jau ilgu laiku nevari atrast piepildījumu, nevari atrast darbu, nevari atrast mīlestību, un noskaties, kā citiem viss sakārtojas, padomā par to, ka varbūt šī vieta nav domāta Tev? Jā, lai nonāktu pie labklājības un laimīgas dzīves, bieži vien ir jāpieveic sarežģīts dzīves posms, bet ja nevienā no jomām neveicas vai visu laiku sanāk iekāpt tajās pašās sliedēs, manuprāt Visums tev liek saprast – šī vieta nav tev!
Lai kurā vietā tu nonāc, no sākuma mēs visi esam kā skatītāji lielas teātra skatuves priekšā. Bet ja tu pēc 2-3 gadiem joprojām sēdi skatītāju rindās, un neesi kļuvis par izrādes dalībnieku, tad šī zeme tevi neuzņem. Zemei ir jāvibrē ar tevi vienādās vibrācijās un to sajūt jau no paša sākuma.
2 gadi ir ilgs laiks, lai vismaz saprastu ko tu esi gatavs dot vietai, kas tevi ir uzņēmusi. Ir jāsaprot, ka tu nevienam šeit nebiji vajadzīgs, tāpēc esi pateicīgs par visu, kas ar tevi te notiek. Ja laikam ejot, tu visu laiku domā par Latviju vai par pārcelšanos uz citu vietu, tad tā ir ļoti skaidra zīme, ka šī vieta nav tava. Ja tu, savukārt, jūti, ka šī zeme tevi pilnveido, iedvesmo, ļauj tev sevi realizēt, atklājot talantus, kurus tu varbūt nemaz iepriekš sevī nezināji, ja tu ar lepnumu runā par vietu, kurā dzīvo, ja tu ar lepnumu dari savu darbiņu, un tas var būt jebkas: pārdot kleitas, gleznot gleznas, strādāt restorānā, viesnīcā, ja tu esi dzemdējusi un audzini bērnus, kuros plūst divu nāciju asinis (kas man šķiet fantastiski), darbojies tūrismā un popularizē vietu, ko mīli – tā ir pareizā izvēle!
Mana pirmā satikšanās ar Sardīniju bija mīlestība no pirmā skatiena. Man bija sajūta, ka 
es esmu nokļuvusi paradīzē. No sākuma viss gāja gludi, jo man bija apmaksātas Erasmus studijas, ne par ko nebija jāuztraucas, prakses vieta 5* kūrortā bija vienkārši perfekta, pēc tam studijas Perudžas universitātē… un tad, pēc 9 mēnešiem, pienāca brīdis, kurā es sapratu, ka atgriezties Latvijā, kā tam normāli bija jābūt, negribu pat ne vienu 100.daļu no procenta. Tajā brīdī sākās mans apzinātais ceļs. Mana izvēle. Mans darbs pašai ar sevi – ak, cik daudz metodes esmu izstrādājusi, lai saprastu, kas es esmu, ko es gribu, kā panākt to, ko gribu, kā atbrīvoties no bailēm, kā mainīt vecos domāšanas pamatus, kas neatbilst Itālijai, kā sevi realizēt, ko vērtīgu dot pasaulei, kā darīt laimīgus citus, kā dzīvot harmonijā ar apkārtējo pasauli – tam, kas es esmu šodien, pamatā ir liela disciplīna, liels iekšējs spēks un uzticēšanās Visumam jeb Augstākajiem spēkiem (kā kurš to dēvē). Es patiešām ticu, ka visas grūtības, kurām iziets cauri ar mīlestību un dziļu pateicību, aizved uz vietu, ko sauc par Laimi sirdī un Mieru Dvēselē!
Lai visiem veicas – gan tiem, kas dzīvo plašajā pasaulē, gan tiem, kas vietā, ko sauc par Latviju! ❤
BELLA SARDĪNIJA 
Ļoti skaists raksts! Arī es esmu Sardinija, 2 gadus. Tikko atbraucot šķita ka šeit esmu dzivojusi visu mūžu un vēl pirms tam, viss arī iedvesmoja un fascineja- daba, ēdiens, miers. Darbs vasaras periodā ir, bet diemžēl ziemā gan ne. Cagliari un visa Sardīnija mu jau ir iepazīta un izbraukāta visur. Tāpēc kļūst par šauru. Šaura šķiet arī cilvēku mentalitāte, ka saka šeit “ignoranza” no sardu puses,jo vairums nav redzējuši tālāk par savas mājas vārtiem. DABA ir tas kas mani šeit saista, bet diemžēl ir sajūta ka si vasara ir pēdējā šeit un ar savu pusīti plānojam atklāt citas zemes,kas mums būs pietiekami plašas. Bet Saridnija vienmēr mums būs mājas, kur sajust un baudit dabu (otrā pusīte ir brīnišķīgs sards). Paldies Olita par rakstu!
PatīkPatīk
🙂 Ja nav nodarbošanās visa gada garumā, tad jā, ir pagrūti. Par to “ignoranza” smaidu, jo daudzi, kas dzīvo itālijā to pamana un saka, un tā ir, bet…… koncentrējies uz sevi, piepildi sevi ar sev patīkamām lietām, nemeklē viņos sabiedrību. Tā būs jebkur pasaulē, ka apjārt būt tonna ar “persone ignorante”. Es to sapratu ātri, sāku nodarboties ar Kundalini jogu 2012.gadā un tur arī satiku interesantus, sirsnīgus, gaišus cilvēkus ar ko kpā jūtos fantastiksi – visam ir risinājumu, galvenais neieciklēties uz slikto.
Kur tu dzīvo? Cagliari?
PatīkPatīk
Arī mans sapnis ir piepildijies. Nu jau 3 gadus dzīvoju Francijā, mazā ciematiņā Saint Criq Chalosse savā mājā! Es to pati remontēju un mans bizness ir internetveikls. Papildus braucu uz vietējiem tirdziņiem, kur saņemu ļoti daudz komplimentu par saviem darbiem. Beidzot esmu laimīga! Te daudz saules, garšīgi augļi un dāzeņi.Arī manu stāstu vietējie uztver kā ļoti drosmīgu.
Paldies par iespēju uzzināt kā citiem iet ārzemēs!
PatīkPatīk
Cik skaisti! ❤️❤️❤️🦋 Veiksmi Tev!
PatīkPatīk
man šķiet, tev vajadzētu uzrakstīt grāmatu.. ļoti laba valoda, lasu ar baudu, tiešām. tāda mīksta un garšīga – es par valodu
PatīkPatīk
Šodien tieši domāju par šo skaisto rakstu! Un izdomāju tā, ka lai ziedi uzplauktu skaisti un kuplotu, tiem ir nepieciešama piemērota augsne un laikapstākļi, vide, klimats….. kas nu kuram! Un prieks par tiem, kas atraduši savu vietu!😍❤❤
PatīkPatīk
Ķīnā esmu jau trešo gadu. Atbraucu studēt. Vienmēr zināju, ka Latvijā palikt negribu, jo bija izteikta interese par citām kultūrām. Noteikti nenožēloju, ka izvēlējos tik eksotisku valsti, jo redzes loks patiešām ir pamatīgi paplašinājies un domāju, ka iegūtā pieredze, dzīvojot šeit, ir neatsverama. Bet tas prasījis arī ne mazums nervu, jo nav viegli atrasties tik tālu no dzimtenes. It īpaši sākumā.
Tagad gan dzīvojam dzīvoklī ar topošo vīru, kopīgi radam māju sajūtu. Un, patiešām – vairs nav grūti, jūtos kā mājās. Bet joprojām ir lietas, ko nespēju pieņemt vietējo cilvēku kultūrā. Tieši šī iemesla dēļ, es šeit noteikti nevēlos palikt uz visiem laikiem.
Tagad Latvijas vērtība manā skatījumā nenoliedzami ir augusi. Latvijai ir īpaša vieta manā sirdī. Bet vai es spētu tur pārvākties uz dzīvi? Domāju, ka tuvākajā laikā noteikti nē. Pēc Ķīnas vēlos turpināt dzīvi kādā citā valstī, visdrīzāk Turcijā.
PatīkPatīk
5 gadus dziivoju Albuquerque, New Mexico, USA. Atbraucu 2011. gada vasaraa uz 3 meeneshiem un satiku viiru, kursh bildinaaja peec 19 dienaam. Sekoja man uz Latviju, kur appreceejaamies un tad tik zaljaas kartes procesu kameer nokaartot.
Saakumaa domaaju, ka nespeeshu te dziivot – tuksnesii. (Vecmīlgrāvī un Saulkrastos pavadiiti 23 gadi.)
Bet ar laiku esmu iemiileejusi klimatu – gandriiz vienmeer silti un sauss. 300 saulainas dienas gadaa. Cilveeki ljoti jauki kaut gan daudzi suudzaas par crime level in Albuquerque.
Gribaas uz Latviju, bet nezinu vai sanaaks – darba apstaaklji biedee. Pietruukst ghimenes un draugi, bet sazinos katru dienu, taa kaa latvieshu valodu neaizmirst. Reizi meenesii tiekos ar latvieshiem – mees te ap 15 max – es gan esmu krietni jaunaaka par visiem.
Man sheit ir savs bizness kaa arii straadaaju ofisaa un kaapju pa karjeras kaapneem. Jauki, ka varu atljauties ko gribaas un mammukam Latvijaa paliidzeet.
Viirs apsoliija, ka mammu satikshu reizi gadaa un pashlaik ir piepildiijies – vai es uz Latviju, vai mamma pie manis. Esmu ar vinju pa ASV paceljojusi un uz Hawaii aizvedusi. Latvijaa esot shaubos, ka man buutu bijushas taadas iespeejas kaa te.
PatīkPatīk
Santjago, Chiile, nu jau 5ais gads. Atbraucaam uz laiku no Spaanijas ar savu otro pusiiti- venecueelieti. Doma ir atgriezties Eiropaa naakamgad, bet ne uz Latviju. Ilgojos peec vecaakiem, draugiem, gaisa, eediena, dabas, kultuuras, valodas, bet mazaas algas, izdziivossanas apstaaklli, lielie nodoklli, aukstums, nomaaktaas, ruupju pilnaas cilveeku sejas kaut kaa nemotivee atgriezties uz dziivi tur.
PatīkPatīk
Roma nu jau gandriz gads.. plus pirms tam nepilni 7 gadi UAE… Esmu meginajusi atgriezties dzimtene* BET nedz fiziski nedz emocionali nedz mentali vairs tur savu vietu atrast nespeju. Ari saulites un prieka bikin LV pietrukst… !!
PatīkPatīk
Evita, mums ļoti līdzīgi 🙂 kopš decembra esmu Romā un pirms tam nepilnus 7 gadus dzīvoju Omānā un Qatar :)))
PatīkPatīk
Sveiki, dzīvoju Argentina nu jau iet 11 gads… esmu misionāre iekš organizācijas YWAM. Šobrīd studēju par virsmasu un nu jau ka mēnesi atgriezos no brīvprātīga brauciena Jaungvineja , kur pabiju uz Mediķu kuģa par medmāsu gandrīz mēnesi. Atbraucu uz Argentīnu tikai uz 5 nedēļām un paliku līdz šim brīdim. Nulle spāņu un angļu valoda- apguvu bez studēšanas …. ļoti patīk šeit – Latīņamerikā !
PatīkPatīk
Lielisks stāsts Olita Supe! Pati esmu prom Ķīnā jau 9 gadus un par atgriešanos nedomāju. Šobrīd uz izdošanas sliekšņa ir mans projekts par latviešu stāstiem, kas dzīvo ārzemēs. Stāsti jau ir apkopoti un tiks izdoti grāmatā. Taču palasot šeit gan Tavu stāstu, gan komentārus, šķita, ka varbūt vēl kāds vēlas pievienot savu stāstu par aizbraukšanu. Jautājumus par projekta detaļām var jautāt man un arī ieskatīties FB lapā Stāsti Latvijai. Priekā, draugi!
PatīkPatīk
Čīle Santjago strādāju celtniecībā. Patīk dabas dažādība kalni daudz saules. Lēti apceļot dienvid un centrālameriku. Pagaidām atakaļ netaisos. Draugs ieprecējās, iesāka savu biznesu atbraucu palīgā, iepatikās. Latvieši te varāk par 10 tā ka esam visur
PatīkPatīk
Jau trešo gadu Austrālijā baudu komfortu un vasaru, taču jau plānojam kur doties tālāk.
2011. gadā aizbraucu no Latvijas jo manu dzivesprieku nomaca sabiedrības depresija pēc krīzes. Strādāju, dzīvoju un pētījumu rietumu pasauli gan uz Grieķu salas, gan Londonā, gan Berlīnē, gan Jaunzēlandē. Ceļojot iepazinos ar vīru.
PatīkPatīk
Sveika! Dzīvoju Kalgari, Kanādā. Nu jau kopš 2007.gada. Pārcēlos, jo satiku vīru. Mans vīrs ir no Peru. Ir gājis dažādi. Esam pat mēģinājuši ar ģimeni dzīvot Latvijā. Nodzīvojām 1 gadu, un mums ļoti patika Latvijā, bet vīra karjeras dēļ viņam nav īsti darba iespēju Latvijā, tāpēc nolēmām atgriezties Kanādā.
Šobrīd esmu uzsākusi savu biznesu šeit- vadu online veikalu un domāju ka šobrīd paliksim dzīvot šeit. Latvija protams vienmēr būs sirdī un vienmēr gribēšu braukt ciemos. Laiks rādīs, ko darīsim tālāk.
PatīkPatīk
5 gadi Honkongā, četri bērni. Bērni mācās starpt.privātskolās, vīrs šeit strādā. Atgriesties negrasamies. Aizbraucām ne ekonomisku apsvērumu vadīti, vīrs savu karjeru izvēlējās attīstīt ārpuss LV. Sākums bija ļoti grūts, visu vajadzēja sākt no nulles ar ( tai brīdī) trīs skolas vecuma bērniem. Bet izturējām, vīrs strādā lielākajā Āzijas kompānijā, vadošā amatā.
Globusam otrā pusē ( facebook) var noklausīties gan mūsu stāstu, gan citu latviešu stāstus plašajā pasaulē.
PatīkPatīk
Esmu tagad istaja vieta,iet 8 gads ja Londona…man reizem par ir kauns teikt,ka esmu no Lv:((( visi pazinas ka ir bijushi Lv ka turisti,ir teikushi… ja Latvija skaista valsts,Riga skaista pilseta… bet tik rupjus,nelaipnus cilvekus vinji nekur nav satikushi… man skumji ka ta:((( pati aizbraucu Lv ieeju veikala,saku labdien,skatas uz mani it ka jumtins butu aizbraucis ciet:(
PatīkPatīk
Studēju universitātē Vācijā un varu tikai piekrist, ka ko tādu apņemties ir vērts tikai patiešām patstāvīgiem cilvēkiem ar stipru mentālo veselību – studējot ir ļoti maz brīvā laika – perfekcionistiem grūti. Kā arī nostiprināt personīgas attiecības ar cilvēkiem ir ļoti grūti Vācijā. Skolas vācu valodas apguvei īpaši studentiem ir ļoti labas, ja izvēlas kādu ne tik sarežģītu priekšmetu un ja ir laika strādāt, tad iespējas ir pilns
PatīkPatīk
3 gadus nodzivoju Londona, tad nedaudz paceloju ar draugu pa Aziju un tagad esam parcelusies uz dzivi Francija. No Latvijas pietrukst tuvo cilveku, bet jau tad, kad savos 23 gados pirmo reizi aizbraucu no Latvijas, sapratu, ka esot ar arzemnieku pienemu lemumu, ka drosi vien uz pastavigu dzivi tur neatgriezisos.
PatīkPatīk
Jau gandriz gads kopš pārvācos atpakaļ uz Angliju, pirms tam 8 gadi Norvēģijā. Pašlaik strādāju finanšu sektorā šeit. Anglija tādas pašas majas kā Norvēģija bija un pirms tam Latvija. No Latvijas aizbraucu kad biju tikko kā pabeigusi pirmo gadu universitātē, tāpēc esmu vairāk pieradusi dzīvot kur citur. Uz Latviju atpakaļ dzīvot nebraukšu, bet braucu ciemos kad vien varu. Es ar ceļasomu uz muguras uzaugu
PatīkPatīk
9 gadi nodzivoti Londonaa, bet nu jau 10 gads Francija, Versalaa. Uz Latviju braucu reti un neplanoju parcelties. Jo ilgak esmu prom, jo Latvija man skiet aizvien svesaka un nesaprotamaka. Brivdienas parasti pavadam tadas valstiis un vietaas, kur vel neesam bijushi.
PatīkPatīk
Dzīvoju Kopenhāgenā jau 10 gadus.Stradaju veco ļaužu aprūpes namā- telpu sakopšanā,nopelnu ap 2000 € mēnesī,dzīvoju mājā-raņčo,visapkārt zirgi…nopelnišu pensiju un varēšu dzīvot LV bez bēdu…
PatīkPatīk
Es dzivoji nu jau 8 gadus ka Moldavja,uz LV nemaz negribas ,braukaju tikai ciemos vsara,pirms ta ka parcelos uz dzivi Moldavija ,stradaju Irija gandriz 7 gadus.Man patk ta saucama saulaina Moldavija,,,berni iet skola un darzina,,,dzivojam laimigi
PatīkPatīk
Dzīvoju Islandē jau 11 gadus . Bērni jau lieli, bet vecākiem jau nepieciešams palīdzēt, nezin vai dzīvojot LV to varētu, jo mums gribas ceļot, redzēt pasauli, dēls to redz Islandes hokeja izlasē spēlējot gan Meksikā, gan Taivānā, Jaunzēlandē utt. bet mums ar vīru pašiem jāceļo. Par mājām saucam Islandi, bet mīlam Latviju un vecākus tur, vēl gribas dzīvot te Islandē.
PatīkPatīk
Dzīvoju Īrijā nu jau kā 13 gadus…mēģināju atgriezties Latvijā,bet izdzīvot man negribējās,bet gan dzīvot….doma atgriezties lv nav
PatīkPatīk
Esmu prom no lv jau 17 gadus…doma par lv ..liepajas smarzu..pludmali…kapam…uznak biezi…bet tik pat atri pariet atceroties..ka pa menesha algu nopirku sev somu un zaketi…musu majas ir seit londona….diemzel… Jutamies labi…pat loti
PatīkPatīk
Shodien ir “tieshi” septinji gadi, kopsh esmu sheit – Skotijaa. Ar shaabriizha praatu saprotu – bija taa veerts – aizbraukt no stabilaa darba un rutiinas. Toreiz gan pirmos paaris meeneshus bija mazaa doma – “dullaa, ko Tu dari?!”. Nu jau sen vairs nee:)
PatīkPatīk
Sveika, paldies par dalīšanos pieredzē un ar viedokli! Prieks, ka esi laimīga un prieka pilna, tas dzīvē ir daudz. Dzīvoju Itālijā 10 gadus un, jāsaka, ka ir drusku balta skaudība, ka Tev ir izdevies šo zemi tik ļoti iemīlēt. Lai gan būsim reāli – Sardīniju iemīlēt nav grūti, un tā arī ikdienā vairāk atbilst tūrista priekšstatam par skaisto Itāliju nekā Milānas pievārtes pelēkie ciemati. Taisnība ir par valodu un integrāciju, kaut vai darba nolūkos. Taču pieņemt viņu mentalitāti līdz galam nespēju. Jo savā ziņā tas nozīmētu pieņemt arī gana lielu aprobežotību. Manuprāt, tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc “nevienu neinteresē, kā ir Latvijā” – jo paši itāļi (liela daļa) dzīvo ar tādām klapēm uz acīm, ka viņus tiešām nekas neinteresē aiz pašu super duper valsts robežām. Dabu, klimatu (izņemot ziemeļu daļas pelēkās ziemas), kultūru un virtuvi pieņemt ir viegli, bet pašus itāļus – tā ne pārāk. Viņu žurnālistikas kvalitāte ir tāda, ka nespēju skatīties TV vai lasīt ziņas. Par CV gan taisnība, bet vēl joks ir tāds, ka itāļi savos CV ieraksta dieva zīmes, tāpēc arī tie bieži vien netiek ņemti vērā. Grūti ir ar nošķirtību no saviem senajiem Latvijas draugiem, kuru ar gadiem ir aizvien mazāk. Šeit ir pāris labas paziņas, bet tas arī viss. Tas, protams, atkarīgs no katra nepieciešamības pēc kompānijas, laikam esmu liela vienpate un lielākoties jūtos labi. Bet patiešām tuvos un mīļos senos draugus – tos neaizvietosi ne ar ko. Secinājums – ja mans dzīvesbiedrs, kura dēļ esmu šeit, beidzot izlemtu pārcelties uz dzīvi citur, es atpakaļ neskatoties turpinātu doties iepazīt pasauli. 🙂
PatīkPatīk
Paldies. ❤ Man patīk visa Itālija, bet nezinu vai dzīvojot citur, to vietu mīlētu tāpat kā Sardīniju. Domāju, ka nē. Tur ir tā mana Laimes formula, ka izdevās atrast ĪSTO vietu un tā ir tieši Sardīnijas sala – veselīgais klimats, saule, dievīgi dzidrā jūra, plašumi, kalni, te ir tikai pusotrs miljons iedzīvotāju, kas parāda, cik nepiesārņota ir aura, enerģija… Par cilvēkiem tev ir taisnība, ir ļoti maz itāļu, kas man šķiet interesanti, lai ietu kopā uz apperitivo :)) Par cik es praktizēju Kundalini Jogu (kas bija ļoti apzināta izvēle tieši šī iemalsa pēc, jo man pietrūka garīguma un dziļuma apkārtējos cilvēkos), tad liela daļa man tuvo draugu ir no šīs vides, kuriem neinteresē paviršā dzīve, bet ar kuriem kopā mēs runājam un smejamies ar pozitīvismu un mīlestību sirdī. ❤ Sardi pēc savas būtības man ļoti patīk, viņi ir kā latgaļu ciema bērni – sirsnīgi, naivi un izpalīdzīgi, kas ļoti pietrūkst citur Itālijā. Es pēc savas būtības arī esmu individuāliste un ļoti pašpietiekama, varu rakstīt, stundām lasīt, dziedāt, braukāt apkārt pa salu, iet uz sporta zāli, uz kino pilnīgi viena un tas ir daudz ineteresantāk, jo pa ceļam satieku "nejaušos garāmgājējus", ar kuriem sarunas ir pilnīgākas nekā ar "tukšu draugu" un tāpēc daudzi sardi mani nesaprot – kā man var negribēties būt sabiedrībā? :))
P.S. Es Milānā nevarētu dzīvot, jo tur ir galīgi neforšs klimats. Bet izturību Tev un lai izdodas pārliecināt vīru pārcelties uz citu vietu. 🙂
PatīkPatīk
Ja,formula ir ĪSTĀ VIETA. Pirms 20 gadiem pirms iekāpšanas lidmašīnā no Indijas uz LV,sapratu,ka bez šī gaisa aromāta nespēšu turpmāk elpot. Patīk Latvija,bet mīlu Indiju.
PatīkPatīk
❤️🌎 un tagad Tu dzīvo Latvijā? Bieži aizlido uz Indiju?
PatīkPatīk
Paldies Tev par savi pieredzi. Sasaucas ar manu Norvēģija. Man stipri klibo ar 1.punktu no autores raksta 🙂
PatīkPatīk
Paldies par sirsnīgo rakstiņu! Lai Tev mīļums visapkārt un
PatīkPatīk
Briniskigs ,emocijam bagats raksts!
PatīkPatīk
Jā, valsti mainīt ir ļoti veselīgi. Mēs iegūstam vairākas kultūras, arī valodas, plašāku redzes lauku,jo paveras vairākas perspektīvas. Es dzīvoju Zviedrijā jau 30 gadus, un,jāsaka,ka atkal varētu mainīt dzīves vietu.Pasaule ir tik plaša.Dzīvojot ārpus Latvijas, esmu joprojām latviete. Bet es pārzinu,gan Latvijas,gan Zviedrijas kultūru.
PatīkPatīk
Prieks,ka esiet atradusi savu sapņu dzīves vietu. Man arī ir bijusi vēlme pārcelties uz dzīvi uz valsti ar siltu klimatu, kas tik ļoti man pietrūkst Latvijā, bet esmu sapratusi,ka labāk biežāk ceļoju uz silto klimatu valstīm, bet ikdienā tomēr esmu kopā ar sev tuvajiem cilvēkiem – ģimeni. Varētu sadzīvot ar vienatni, bet ne ar vientulību un ikdienas tālumu no tuviem cilvēkiem.
PatīkPatīk