Savu ceļojuma aprakstu sākšu ar novēlējumu katram no Jums  – Sapņojiet! Nebaidieties sapņot arī pieaugot, jo, ja nav sapņu, nav arī kam piepildīties! 

Aizbraukt uz Ameriku bija mans bērnības dienu sapnis. Skolas laiku anketu kladēs, ailītē pie jautājuma „Uz kurieni tu vēlētos aizbraukt?”, es vienmēr skricelēju vārdu Amerika. Arī 16 gadu vecumā kopā ar savu lielo mīlestību sapņojām, kā brauksim uz Ameriku, viņš, lai kļūtu par talantīgu aktieri, bet es vienkārši tāpat sekotu viņam līdzi. Viņš nekļuva par talantīgu aktieri tālajā Amerikā, bet es paliku uzticīga…, taču nevis viņam, bet savam sapnim!

Un te nu es stāvu John F. Kennedy lidostā Ņujorkā. Pulkstenis uz manas rokas klusi tikšķ un rāda 00:00 naktī (pēc Latvijas laika ir 7:00 no rīta). Sirds sāk sist paātrinātā ritmā, jo tūlīt notiks baisā saruna  ar muitnieku zem 4 acīm. Latvijas lidostā mani sabiedēja, ka no Amerikas daudzus sūta atpakaļ, nelaižot nemaz tālāk par muitas zonu, tāpēc visu ceļu lidmašīnā gatavoju standarta atbildes uz iespējamajiem muitnieku jautājumiem. Tagad varu teikt, ka šīs baumas ir stipri pārspīlētas.

Daudz nedomājot, dodos pie brīvā muitas lodziņa, no kuras man jau māj kāds ziņkārīgs meksikānis (imigranti no Latīņamerikas valstīm te ir vairumā). Paiet minūte, tad izskan jautājums: „How long you’ll be staying in America?”, kuram, protams, seko mana visu ceļu gatavotā atbilde „For 2 weeks…”, tiek noņemti pirkstu nospiedumi, viņš skatās manās acīs, laimīgs smaida un saka: „Welcome to America!”.

Nespēju noticēt! Esmu Amerikā! Un tas patiešām ir viss? Visas manas pa ceļam rūpīgi gatavotās atbildes – kur strādāju, kādi man ir īpašumi, kāpēc braucu uz Ameriku, esmu brīva vai precēta, ar bērniem vai bez, izgaist kā rīta migla. Prieka vietā, mani pārņem tāda kā neliela vilšanās, ka viss ir tik elementāri, un ka mani tik viegli ielaiž Lielajā zemē. Pilnīgi bez stresa.

Un tā Ņujorkā būs visu laiku – bez stresa! Te ir jāpriecājas, jābauda dzīve, kurā ir viss, ko tu vēlies, jātver acu skatieni un jākomunicē, jo NY ir pārāk liela, lai garām palaistu mirkli, notvertu vēlreiz. Šeit neviens tavas dzīves dublis netiek apstādināts un netiek uzņemts atkārtoti.  Te laiks rit nenormāli ātri. 2 nedēļas pagāja kā 3 dienas.

Ņujorka ir fantastiska ar saviem apmēriem, ar trokšņiem, kuri nevis traucē, bet gluži pretēji stimulē dzīvot, ar iespējām. Te viss ir tāpat kā rāda filmās. Es ik pa laikam iesaucos: „Bāc, paskaties, nu pilnīgi kā filmā!” Jā, jā… Tieši tā! Pastkartītes, bildes, filmas, seriāli, grāmatas, TV šovi u.t.t. viens pret viens atspoguļo realitāti.

Ir AMERIKA un ir ŅUJORKA. Un nebaidos teikt, ka viņām vienai ar otru nav nekā īsti kopīga. Ņujorka, tā ir atsevišķa pasaule – kā kokteiļa glāze, kurā kārdinoši stāv sulīgs padzēriens, gatavots no visiem iespējamajiem pasaules augļiem, dārzeņiem un garšvielām. Padzēriens neko nemaksā, tikai rada atkarību, un ja vienreiz to nogaršosi, stāvēsi desmitiem tūkstošo cilvēku garā rindā, lai padzertos vēlreiz. Šis būs stāsts par Ņujorku!

Ja Amerika ir lielo iespēju zeme, tad Ņujorka ir CERĪBU pilsēta. Pēc statistikas datiem Ņujorkā dzīvo nedaudz virs 8 milj. iedzīvotāju, taču kopumā, kā man stāstīja mans radinieks, kurš Ņujorkā dzīvo 12 gadus, šajā pilsētā ir ap 15 miljoniem iedzīvotāju. Iedomājieties – gandrīz puse no tiem dzīvo nelegāli? Te nav viegli dzīvot bez dokumentiem, bez darba atļaujas, bez identitātes kartes, bet cilvēki to dara – gaida gadiem ilgi, līdz viņu sapnis dzīvei Amerikā piepildīsies. Ņujorkai ir izcils talants – saglabāt cilvēkos CERĪBU gadu desmitiem ilgi.

Iepazīsimies – mani sauc New York!

„Esmu Ņujorka! Vai vēlies iepazīties? Esmu rotaļīga un nevainīga. Nāc, es ļaušu tev piepildīt tavus sapņus. Es došu visu, ko tu vēlies. Palūkojies apkārt – man ir viss, kas tev vajadzīgs. Ja ne šodien, tad rīt, ja ne rīt tad parīt, kaut kad. Tev tikai jābūt vienam no tūkstošiem, kam paveiksies.”  Ņujorka ļoti daudz sola un ticu, ka arī daudz dod, bet tik pat daudz arī laupa – vienu dienu tā dod cilvēkiem cerību, bet otrā rītā to atņem. Vienu dienu tā dod satikšanos, bet otrā dienā liek sajust mokošas ilgas. Ņujorkā ir ļoti daudz īpatņu un vientuļu cilvēku. Tas it kā iet pretrunā ar Lielo iespēju zemi, bet tā tas ir.

Ņujorka „ierauj”, tā ir pilnīgi traka, tomēr, ja cilvēkam ir plāns ieraudzīt Ameriku, Ņujorka var sagādāt vilšanos. Ņujorku veido Bronksa, Brūklina, Manhetena, Kvīnsa un Steitenailenda. Lai iepazītu šīs 5 Ņujorkas daļas ir vajadzīgi vairāki mēneši. Es pavisam nedaudz iepazinos ar Manhetenu, Bronksu un dzīvi ārpus NYC. Lai sajustu īsto Ameriku ir jāizbrauc ārpus pilsētas, un tad ar katru metru, kurā notiek attālināšanās, tu sāc ieelpot Ameriku. Starpcitu ne fauna, ne flora Ņujorkā ne ar ko neatšķiras no Latvijas. Tur aug pilnīgi tie paši koki, krūmi, dobēs aug tādas pašas puķes, kokos lēkā tādas pašas vāveres, drumstalas ubago zvirbuļi, baloži un strazdi, un arī klimats, ja neskaita, ka no gaisa piesārņojama tas ir kļuvis smagnējs, ir tāds pats.

Mani pārsteidza tas, ka Ņujorkai nav vēstures (pēc UNESCO mājas lapas oficiālajiem datiem Amerikā ir tikai 3% vēsturiskā mantojuma, kamēr Itālijā vien 49%). It kā zināms fakts, bet kad ar to saskaries, tu saproti, ko tas nozīmē. Tajā visā kaut kā totāli pietrūkst. Ja Eiropai ir vēsture ar ko pārsteigt savus viesus, tad Ņujorka tās vienkārši nav. Un vēstures vietā tā cilvēkus pārsteidz ar savu vizītkarti – debesskrāpjiem, Brīvības statuju, slaveno Centrālparku, dzeltenajiem takšiem un cilvēkiem. Uzbraucot Empire state building augšā, gribot negribot saproti, cik patiesībā niecīga ir šķietami lielā pasaule.

Pirmās dienas apdullums

Pirmajā dienā nolēmu nopirkt fotoaparātu. Dabiska vēlme, vai ne? Taču, lai to nopirktu, es veikalā pavadīju turpat vai 2 stundas un man bija jākļūst par pirmā plāna aktrisi afgāņu imigranta režisētajā izrādē. Ko tu padarīsi? Tas laikam saucas – īpaša attieksme pret katru klientu. Un tā es pērku fotokameru. Lai to iegādātos pārdevējs (afgāņu izcelsmes) ber ārā visus iespējamos komplimentus, ko zina viņa pusmūža pieredzējušais prāts. Viņš iemīlas manās zilajās acīs no pirmās sekundes, gandrīz vai gatavs jau precēt, leti noklāj ar visām iespējamajām kamerām, un iemūžina mani gandrīz vai katrā no tām. Beigās viņš nolaiž cenu par 100 dolāriem (patiesībā, nevienai precei cena nav uzrādīta, tā kā mierīgi varam secināt, ka viņš nevis pārdod lētāk, bet vienalga dārgāk) uzraksta man savu telefona numuru, noņem no galvas savu cepuri un uzdāvina par piemiņu. Man uzreiz rodas loģisks jautājums – cik cepures pa dienu viņš sadāvina zilacainajām blondīnēm un cik reizes dienā viņš iemīlās?

Esi drošs! Ņujorka tevi sargā!

Braucot uz jebkuru zemi mēs pieņemam tās valsts noteikumus. Ņujorkas noteikums ir drošība, jo daudzviet, lai nokļūtu kādā no tūrisma objektiem ir jāiziet drošības kontrole (tāda pati kā lidostās, jāvelk nost pulksteņi, jostas un viss, kas pīkst). Visspilgtāk man atmiņā palicis drošības pasākums, kurš jāiziet, lai nokļūtu līdz Brīvības salai, pavisam nevainīgi apskatīties Brīvības statuja. Tas ir obligātais pasākums, tāpēc dodamies stāvēt rindā pēc biļetēm. Izstāvam 10 m garu rindu un dodamies uz kuģīti… ups… neviens mūs uz kuģīša nelaiž, jo, lai tiktu iekšā ir jāiziet kārtējā drošības pārbaude.

Rinda, kas mums jāizstāv ir vismaz 150 metrus gara. Kamēr tajā stāvam, paejam garām 3 unikāliem mūzikas izpildītājiem. Ņujorka ir vieta, kurā ir simtiem un tūkstošiem mūziķu. Kurš prot dziedāt tas dzied, kurš neprot,  tas no skārda vākiem uztaisa sitamos instrumentus, kurš čaklāks, tas sameistaro bungas. Un viņi pilnīgi noteikti nekautrējas rādīt savus talantus visai pasaulei.  Kad 150 metri ir izstāvēti, visus cilvēkus sadzen vienā lielā bezgaisa teltī. Padomju laikā, kad braucām ravēt bietes, gaiss autobusā bija tikpat smacīgs – mitra, pieelpota telpa, kurai cauri mijas gumijnieku un slapju darba drēbju aroms. Tā tur jāstāv kādas 10-15 minūtes. Sajūta diezgan neparasta, bez maz vai kā koncentrācijas nometnē, jo visu laiku kāds apsargs no augšas mūs visus regulē, likdams saspiesties ar vien ciešāk. Nu ziniet – no drošības viedokļa, šis pasākums jau nu noteikti bija absolūti nedrošs. Es neticu, ka kaut ko tādu man liek darīt Lielajā Amerikā. Un smejos…

Dzīve metro

Underground ir vesela pasaule. Metro sistēma Ņujorkā ir ļoti viegla un ērta. Pēc pirmajām 2 reizēm saprotama gandrīz vai pilnībā. Pazeme ir vieta, kurā plaukst un zeļ muzikālais pirātisms. Tas, protams, ir mūsu izpratnē, bet ne Amerikā. Amerikā visi pelna ar visu! Ik pa laikam metro iekāp kāds latīņamerikānis ar ģitāru rokā un sniedz priekšnesumu – tieši 2 gabalus – ne vairāk ne mazāk, tad iziet cauri metro vagonam un savāc naudiņu. Teikšu jums – viņi tīri labi nopelna. Pus dienu padzied un savus 100-200 zaļos var nopelnīt. Gandrīz katrs no ceļā satiktajiem māksliniekiem bija ar kaut ko īpašs. Nemaz nešaubos, ka daļa no šiem imigrantiem kādreiz šurp devušies, lai kļūtu par slaveniem mūziķiem.

Cilvēki

Atceroties cilvēkus NYC, visu laiku domās smaidu. Cilvēki, kā jau minēju, te ir visdažādākie. Tiešām nezinu, vai ir kāda nācija, kas šajā pasaules centrā netiek pārstāvēta. Neskatoties uz laipno attieksmi un smaidiem, cilvēki te nav viens ar otru saistīti. Izskatās, ka te katrs ir aizņemts ar sevi un nejaucas otra darīšanās. Te satuvinās tikai mīlnieki, un „savējie”. Par savējiem saucas vienas tautas pārstāvji. Viss pārējais ir tikai bizness.

Manhetenā gandrīz katrs kvartāls pārstāv kādu nāciju, un izejot tai cauri, ja vērīgi ieskatās uzreiz var noteikt, kādi ir kuras tautas resursi, kāds ir viņu dzīves stils, vērtības un attieksme pret cilvēkiem. Nejauši ieklīdām ebreju kvartālā. Visapkārt juvelieru veikali, viens par otru skaistāki un bagātīgāki, pie katra veikala, trotuāra otrā pusē, visa kvartāla garumā, melnos tērpos, sirmām bārdām un cepurēm, cēli stāv arī paši ebreju kungi un nepārtraukti „bīda” savu biznesu. Ebreji, prot būt bagāti. Tas ir fakts, lai kurā pasaules malā viņi būtu.

Veselu nedēļu mēs dzīvojām Bronksā, nēģeru rajonā. Priekšlaicīgi atvainojos, ja kāds šo vārdu uztver kā rasisma pazīmi, es vārdu nēģeris lietoju nedomājot neko sliktu. Tā bija sava veida eksotika. Ja ņem vērā to, ka melnajiem tiešām ir sava pasaule, kas stipri atšķiras no balto cilvēku pasaules. Gluži kā filmās rāda. Jo lielāka mašīna, jo labāk, jo vairāk bling-blang uzkārti, jo labāk, jo lielāks uzraksts sievietei uz krūtīm un spīdīgākas rotas, jo seksīgāk… Viņus var atpazīt pēc balss un smaržas. Viņu balsīm, gan sieviešu gan vīriešu, līdzi iet tāds kā aizsmacis, samtains skanējums. Viņi ir pilnīgi savādāki nekā mēs baltie. Amerikas nēģeri ļoti atšķiras no Eiropas nēģeriem. Bronksā viņi ir kā karaļi, bet izejot ārpus tās robežām – pārmainās, kļūstot par mierīgu pilsoni.

Bronksa ir viņu paradīze, vieta, kur valda viņu likumi. Gluži kā filmās rāda, viņi bariem tusējas uz ielas pie savām mājām. Ejot garām viņiem, es katru reizi tam iekšēji noskaņojos. Nereti šajā rajonā varot dzirdēt šāviņus, vai novērot uzbrukumus. Braucot mums garām viņi izkārās pa mašīnu logiem un skaļi klaigāja, ejot aiz muguras bārstīja komplimentus, taču viņi neapgrūtina ar savu klātbūtni, tikai cenšas izaicināt uz spēli, kuras noteikumi mums ir sveši. Interesanti, bet es nemanīju nevienu mīlas pārīti starp melnajiem, ģimenes ar bērniem jā, bet nevienu mīļu apskāvienu vai kādas citas mīlestības un maiguma izpausmes.

Tik daudz interesantu cilvēku kā Ņujorkā nevar ieraudzīt nekur citur. Man ļoti patika japāņu meitenes. Viņām nav iespējams noteikt vecumu, ne pēc grumbiņām, ne mīmiskām sejā. Viņas visas izskatās nevainīgas un smejošas meitenes. Ģērbjas visas kā skolniecītes. Ļoti gaumīgi un skaisti.

Šī pilsēta nevienu neatstāj vienaldzīgu. Tajā vai nu iemīlās vai viļas. Es vīlos. Un iemīlējos. Un arī tagad, rakstot šīs rindas,  jūtu pirmās nakts caurvēja smaržu, savas kustības disko nakts ritmos augstajā debesskrāpī, dzirdu skaļos smieklus, kurus slāpē smagnējas metro sliežu skaņas. Iztēlē redzu jauko franču zēnu, kurš pienāca man klāt un palūdza kopā nofotografēties. Viņš pat nenojauta, ka tajā mirklī es jutos kā zvaigzne, viena no miljonu miljoniem… Redzu kā metro man pretī sēdošs nēģeru tētis saudzīgi ļauj iemigt saviem dēliem, un domās uzsmaidu kādai daiļai būtnei sarkanā kleitā ar pērļu virtenē ievītiem baltiem zobiem. Pirms metro sāk savu monotonu maršrutu, viņa paceļ savas smalkās rokas, lai pieturētos pie metro vagona stangas un nenogāztos… Cik miljoniem roku nav tvērušas šo balstu? Mirklis dzīves tālajā pasaules malā… Vietā, kur lēkā melnas vāveres un kur laime, ietērpusies spožā karnevāla tērpā, pārvērtusies līdz nepazīšanai, bradā pa ļaužu piepildītajām ielām… jau nogurusi, gaidot kad laimes meklētāji viņu beidzot pamanīs!

Bye, bye miss America…

Manuprāt, lai dzīvotu Ņujorkā ir jābūt kaut kādam īpašam fīlingam, jo tā pilsēta patiešām NEKAD neguļ. Tur dzīve notiek visu laiku. Ņujorka dāvina simtiem, tūkstošiem un miljoniem iespēju, kuras var paņemt tikai par sevi pārliecināts, drosmīgs un sirdī atvērts cilvēks. Tiem, kas baidās riskēt un piedzīvot vilšanos, tur nav īstā vieta, jo Ņujorka dod tev tieši tik daudz, cik tu pats esi vērts.

* Ņujorkā daudzas lietas ir pārsteidzoši lētas – apģērbs (tādi brendi kā Calvin Klein, Guess maksāja salīdzinoši ļoti lētu naudiņu, jo īpaši outlet veikalos), aksesuāri, kosmētika. Šopingotājiem tā ir paradīze!

Raksta autortiesības pieder Olitai Supei (pārpublicēšanas gadījumā lūdzu rakstīt man personīgi uz meilu: bellasardinija@gmail.com)