Sardīnija – dzīve kā pasakā


Šodien draugiem.lv portālā nejauši “uzdūros” saviem pirmajiem iespaidiem par Sardīniju. Lasīju un jutu kā pa manu ķermeni bizo skudriņas. Tik aizkustinošs, patiess un mīlestības pilns apraksts. Tas bija pirms 2 gadiem. Arī šodien jūtos tāpat – mīlestības pilna no sajūtām, ko sniedz Sardīnija. Protams ir sabrukušas daudzas ilūzijas un jau sen kā runāju labā itāļu valodā, pa šo laiku esmu piedzīvojusi arī skumīgus brīžus un raudājusi tā, kā nenovēlu raudāt nevienam, jo patiesībā mēs pieaugušie zinām, ka DZĪVE nav pasaka, un tomēr, manī pāri visām sāpēm vienmēr stāv mīlestība pret dzīvi kopumā! Dzīve ir skaista un bezgala interesanta, ja vien gribam šo skaistumu saskatīt! Es smaidu, gandrīz vienmēr, jo nesmaidīt uzlūkojot sauli, tā būtu nodevība pret Visumu un pašai pret savu dzīvi!

Lai jums jauka lasīšana! Tāda bija mana 2010.gada vasara.

Dzirdot, redzot, pieminot vārdu Sardīnija, sirds piesit savu smalko papēdīti nedaudz straujāk… tā, ka pat iesāpas – cik ļoti man viņas pietrūkst. Šīs vasaras laikā no visas sirds iemīlēju šo zemi! /la terra della Sardegna/ 3 pasakaini mēneši ERASMUS praksē vienā no pasaules labākajiem kūrortiem. Nedomāju šeit aprakstīt savu prakses gaitu, tas vienkārši NAV iespējams. Pārāk daudz emociju, kuras nevar izteikt vārdos.

Ticu, ka kaut nedaudz jūs iedvesmošu ieplānot kādu ceļojumu tieši uz šo Dieva radīto zemi!  Sardīnija neizceļās ar grandiozu arhitektūru, tā neizceļas arī sakārtotību, kultūrvēsturiskajiem objektiem, bet tai ir kaut kas daudz, daudz, daudz vairāk – pavisam īpaša, vārdos neizsakāma aura – klimats, jūra, saule, palmas, karstumā izdegušās plantācijas, rozā flamingi, kas dziļdomīgi bradā pa rāmo lagūnu Sardīnijas galvaspilsētā – Cagliari, ak, Dievs – un CILVĒKI – sardi – tik sirsnīgi, kautrīgi, labestīgi, laipni, rotaļīgi un smaidīgi…

Daži fragmenti no manas dienasgrāmatas

14.jūnijs (lidostā pirms reisa Milano – Cagliari)

Esmu Itālijā. Tikko to sajutu īpaši skaidri, kad manu mācīšanos pārtrauc bišu spiets (t.i. – itāļu čalošana). Pasmaidu un saprotu, ka turpmāk tā būs mana dzīve. Tas, ko vienmēr esmu vēlējusies – dzīvot starp atvērtiem, sirsnīgiem, emocionāliem cilvēkiem. Pagaidām nekādas ilūzijas neloloju par Paradīzi zemes virsū, lai gan ja godīgi, tieši to es Sardīnijā vēlos piedzīvot – Paradīzi! Mainot vidi nekas nevar palikt kā bijis, jo katrai vietai ir sava aura, savs stāsts, savi saimnieki un es braucu pie viņiem ciemos.
Sākas iekāpšana lidmašīnā.

21.jūnijs – kaķītis vārdā Muritto

Pie mūsu bungalo mājiņas dzīvojas viens kaķis (kaķi šeit ir ļoti tievi, kā no bada malas nākuši, iespējams tas saistīts ar lielo karstumu vai kā, bet viņi visi ir tievi un izstīdzējuši). Nu vienvārd sakot – šis mūsējais ir totāli izslāpis pēc glāstiem un es to saprotu, jo neviens tādus koščejus īsti negrib rokām aiztikt. Es šat tad paglāstu, un manas itālietes (2 itāļu meitenes, ar kurām dzīvoju kopā) uz šo procedūru skatās sastingušas ar šausmām un katru reizi man atgādina – tikai nelaid viņu istabā, tikai nelaid viņu istabā. Reizēm Muritto cenšas ielavīties mūsu apartamentos, bet viņam neizdodas, jo viņš no laimes, ka ticis istabā tik skaļi sāk runāt, ka uzreiz tiek ieraudzīts un izvadīts pa durvīm.

Vienmēr nodomāju, ka tam kaķim (sauksim viņu par Muritto – tulkojumā no vārda Muris) vajag atnest no ēstuves gaļu, lai viņš pamielojas, bet kaut kā aizmirstās. Šodien iedevu viņam pagrauz krekeri, un kamēr manu meiteņu nav mājās viņš man ielīda klēpī (nē, nē, tas nenotika istabā)… mama mia…. man mugurā bija uzvilkts tiko Cagliari nopirktais jaunais baltais, mīkstais džemperītis un viņš i tā i šitā savas ķepas staipa, un nagus laiž ārā un es nevaru viņam tā īsti pieskarties, jo vienā rokā ābols un man joprojām nav īsti skaidrs, vai viņš patiešām tāds koščejs no dabas ir vai varbūt viņam kāda kaite?! Un tad viņš sāka mazgāt savu asti uz kuras aug 44 spalvas. Nesaprotu – kā kaķim var būt tāds dīvains apmatojums uz astes, ne ta īsti lokans kociņš, ne ta vilku vālīte. Muritto vispār ir tāda dīvaina izskata – lielas ķepas, kādas parasti mēdz būt tīģeriem vai sugas kaķiem, mazs rupītis, acis tādā pašā krāsā kā kažoks un tā aste…. ak, jā – un ļoti skaļa balss. Bet arī tas nav nekāds brīnums – jo Itālijā jāprot skaļi runāt, citādi tevi neviens nedzirdēs. Jo īpaši tas attiecas uz cilvēkiem..

22.jūnijs

Esmu laimīga. Grūti izskaidrot kāpēc?! Tāda neizsakāma miera un prieka sajūta sirdī. Itālija to prot – sēt cilvēku sirdīs prieku. Vienīgais par ko nedaudz skumstu, ka man nav labas itāļu valodas zināšanas, jo tik ļoti, ļoti gribas ātrāk visu saprast un galvenais prast sarunāties. Citādi, es brīžiem esmu kā no Marsa nokritusi, māju tik ar galvu un smaidu – si, si… Ar “Buongiorno, signora”, kā mēs ar draugiem Latvijā smējāmies, nebūt nepietiek.  Itāļi ir ĻOTI atsaucīgi un vienmēr visu izskaidro un palīdz apgūt ar lielāko prieku, tomēr viņu laipnība man  nepalīdz saprast nekad nedzirdētus vārdus! Strādājot kā administratorei, 5* Lux viesnīcā tas, nu dien, nav smieklīgi. Vienīgais kontingents ar ko varu sadarboties ir krievu tūristi – tas man nedaudz uzdzen nožēlu,  par savulaik neapgūtajām svešvalodām, bet katrai monētai ir arī otra puse – tas mani motivē steidzīgāk apgūt itāļu valodu. Oh, man tas nākas grūti! Nezinu, cik laiks būs vajadzīgs, lai varētu brīvi sarunāties?!

Šodien mani aizsūtīja padzert kafiju mūsu restorānā (vispār darbinieki nedrīkst iet klientu zonā, atskaitot līdz savam darbam un tā – te ir ļoti stingrs reglaments un ļoti daudz lietu, ko NEDRĪKST darīt), nu lūk, es ieeju restorānā (klientu tur nebija) un meklēju kā uztaisīt kafiju, Domājiet es kaut ko saprotu no kafijas aparātiem, ņemu tik un spiežu vienu no 2 pogām, uz kuras rakstīts picolla carafe (nu kaut kā tā). Sāk līt kafija! Mana krūze jau pilna, bet kafija tik līst un līst… kamēr attapu, ka karafe to arī nozīmē karafe, biju jau appludinājusi visu aparātu. Mani nesabāra. Hi,hi… jo tuvumā nebija neviena, kas redzētu manu mazo grēciņu.

Te ĻOTI labi baro, baidos, ka nepieņemos svarā par 5 kg mēnesī. (piebilde šodien – es pieņēmos svarā vismaz par 5 kg., kad rudenī atbraucu uz Latviju, savam draugam teicu: “Klau, tik forši, pirmo reizi dzīvē man liekas es esmu pieņēmusies svarā par kādiem 5 kg!” viņš uz manis tā skatās, skatās un saka: “Par 5 ? Par visiem 10 vismaz!” Taču tas bija tikai uz īsu laiku, jau sen kā esmu atpakļ savās no dabas dotajās 18-gadnieces formās)

26.jūnijs – nedaudz par cilvēkiem

Tas ir pats interesantākais – piedzīvot jaunus stāstus ar cilvēkiem. Jau sen kā nedusmojos uz apkārtējiem par to, ko viņi dara, atliek tikai kārtējo reizi secināt, cik cilvēki ir dažādi. Nekad agrāk savā dzīvē nebiju iekļuvusi tādā raibā vidē, kur IR jāsadzīvo ar dažādiem raksturiem. Man vienmēr likās, ka esmu ļoti atvērts cilvēks, bet tagad, esot Itālijā, saprotu, ka esmu kautrīga un es pat teiktu, noslēgta. Hi-hi. Nē, nē, Latvijai nē, bet itāļiem es liekos atturīga, nepieejama un cēla.

Vispār itāļu sievietes un jo īpaši meitenes, nav diez ko sievišķīgas un skaistas. Tas nu ir fakts. Kad man senāk to teica, es vienmēr iebildu, ka nē – viņas ir skaistas, jo ceļojot redzēju tikai to, ko gribēju saskatīt. Savukārt tagad, ikdienā esot ar viņam kopā – redzu realitāti. Meitenes lielākoties staigā biksēs, zemās kurpēs vai kedās, gaita neizteiksmīga, ļoti bieži viņas nevis sievišķīgi tipina, bet lāčo, daudzas no viņām lamājas, jokojas vulgāriem jociņiem, lielākā daļa pīpē. Protams, ir arī izsmalcinātas un skaistas sievietes, tomēr līdz šim vienmēr biju bijusi labākās domās par itālietēm. Par itāļu vīriešiem man grūti ko teikt, jo pret mani viņi visi lielākoties izturas ar īpašu uzmanību, līdz ar to es tā daudz viņus nevērtēju no malas. Viņi ir un ir labi! Varbūt salīdzinājumā ar latviešiem, itāļu vīrieši ir nedaudz primitīvāki – un vairāk ir nesteidzīgi dzīves baudītāji. Vizuāli man viņi šķiet simpātiski, tikai daļa no viņiem dikti mazi augumā, tas gan vairāk ir raksturīgs sardiem. Acis – 99,9% visiem ir brūnas – dažādos toņos. Tik ļoti pie tā esmu pieradusi, ka skatoties spogulī mani pārsteidz mans Latviijas zilganpelēkais standarts. Manās acīs viņi skatās kā jūrā.

Natasha un Noemi = meitenes, ar kurām dzīvoju kopā. Abām ir 17 gadi. Natasha izskatās uz 25, kamēr Noemi uz 12. Abas ir nenormāli skaļas (šodien pat nopirku tapi per gli orrechi – ausu aizbāžņus, lai varētu gulēt) un abas ļoti nekārtīgas. Gultu 5 nedēļu laikā viņas nesaklāja NEVIENU reizi. Kājas viena no viņām skuj sēžot gultā, taču ja jāskrien uz diskotēku visu noskūto bagātību atstāj turpat guļamistabā uz grīdas starp manu un savu gultu! Vēl man nekādi nav skaidrs, kāpēc Noemi ejot uz tualeti, NEKAD netaisa ciet durvis? Un kad viņas abas kopā runā – māte mīļā… kā var tik skaļi runāt? Kā??? Toč, rīt jāiet runāt, lai man iedot citu istabu. Neticēsiet, bet mani ausu aizbāžņi nelīdz. Viņas to pārkliedz vienā setā.

Manas mazās itālietes ir lieliskas “skolotājas”. Parādīja man, ka esot šādai es Itālijā tālu netikšu!!! Un tas ir fakts. Ja Latvijā esot es domāju, ka esmu ļoti tieša, cīnos par savām tiesībām un protu par sevi pastāvēt,  tad te es saprotu, ka tas tā ir tikai priekš mazās Latvijas! Itāļi vispār pēc savas dabas ir ļoti skaļi, bravurīgi un par sevi prot pastāvēt visos veidos, un uz viņu fona es izskatos pēc sīkas nevarīgas vāveres. Viņiem bļaustīšanās ir normāla parādība, kamēr mēs latvieši esam pieraduši visu nokārtot mierīgās sarunās. Ar mierīgām sarunām te neko nevar panākt. Kurš skaļāk bļauj, tas ir uzvarētājs!

Claudia – Claudia ir mana priekšniece (direktora asistente). Viņa ļoti mīļi runā un smejas, un ja jūs redzētu, cik koķeti viņa brauc savos mini svārkos uz velosipēda. Viņas garie, melnie, lokainie mati vējā plīvo, mugura stalta, dupsītis atšauts un ciao, vado via… viņa aizbrauc mājās. Pie sevis nodomāju – īsta itāliete!

Jana (praktikante no Maskavas) – inteliģences paraugs. Pabeigusi augstskolu ar sarkano diplomu. Pirmajās dienās sarunājās par Nīči, Z.Freidu u.tml., bet tad, ātrāk nekā gribētos, saprata, ka te nav neviena, kuru interesē kaut kas tml. Tiklīdz viņa atver savu inteliģences vācelīti,  pārējās krievu meitenes smejās tik skaļā balsī, ka šķiet drīz Jana aizmirsīs kas viņa ir un no kurienes nāk! Jana ir ļoti, ļoti tīra, naiva, cēlsirdīga, dvēselē skaista, taču te viņa nobrāzīs savus ceļgalus dikti spēcīgi. To es varu apgalvot pilnīgi droši.

Julja – pēc izskata ļoti parasta krieviete, ar lielām krūtīm un spēcīgiem augšstilbiem. Visu laiku domā par mīlestību, par seksu, par izklaidēm un nebeidz rimties, kāpēc itāļi grauž nagus. Katru dienu viņa atkal ievērojusi, kurš no personāla grauž nagus. Man ar Juļu ir ļoti tuvas attiecības. Brīnumainā kārtā. Jo principā es atturos no nervoziem cilvēkiem. Viņā iekšā ir nemitīga steiga, un nosēdēt 5 minūtes uz vietas viņai ir kā katastrofa. Visu laiku kaut kur skrien, pat ja neskrien. Skatos uz viņu kā viņa mokās mīlestībā, kuras patiesībā nemaz nav, malko katru vakaru (!) viskiju un gaida savu Leo (izbijušu brūtgānu, kurš pie viņas to 3 mēnešu laikā  tā arī neatbrauca)! Nabaga, meitēns!

5.jūlijs

Tikai ieskrēju pateikt, ka beidzot esmu te iedzīvojusies no papēžiem līdz matu galiņiem, un dzīve rit aizvien aizraujošāk, nav vairs laika kad rakstīt, lai gan notikumi seko viens aiz otra. Mmmm… kā es mīlu šo zemi, šo salu, šo darbu, cilvēkus, klientus, brīvos brīžus, pastaigas pa Cagliari un daudz, daudz ko citu.

2.septembris – nostaļģija

Ak, uznāca tāda kā nostaļģija par to, ka laiks iet tik ātri. Tūrisma sezona, šeit Sardīnijā, lēnām iet uz galu, lēnām visi brauc prom, un ne vien viesi, kuru dēļ viss, kas šeit notiek – notiek tik augstā kvalitātē, bet arī personāls. Garām manam baltajam namiņam ik dienas, šķetinot sīkos akmentiņus pret zemi, un cieši satverta plaukstā, aizslīd kārtējā ceļa soma. Brīnišķīgie restorāni, viens pēc otra, aizslēdz savas durvis. Skaļie kolēģu smiekli kļūst ar vien klusāki (jo troksni vienmēr sacēla ne jau skaļums, bet kopības sajūta), jūrā ūdens kļūst ar vien zilāks – neaprakstāmās krāsās – tāds kā dzidrs lillā tonis – ĀRPRĀTS cik skaists – patiešām skaistums ārpus prāta. Šodien pirmo reizi 3 mēnešu laikā redzēju lielus pelēkus viļņus – domāju, ah, izrādās arī te tādi ir. No jūnija vidus šeit lietus nebija lijis nevienu dienu! Nevienu dienu! Un mana mīļā Sardīnija man atgādina zemi no filmas “Vējiem līdzi”. Nezinu kāpēc tādas asociācijas, bet tieši tādas… sausums mijas ar mūžīgo ziedēšanu – kā tas iespējams? Pasakiet man kā? Šodien ejot gar tenisa kortiem pirmo ieraudzīju kā zied palmas – baltiem, lieliem ziediem! Interesanti, ka visu no augu pasaules, ko mēs pērkam savas mājas skaistumam, šeit es katru dienu redzu dabā – visu daudz sulīgāku, 10 un pat 100 reizes lielāku un arī patiesāku!

Palikušas tieši 14 dienas – 2 nedēļas! Baudīšu tās – strādājot, esot un dzīvojot! Cik skaisti skan vārdi – DZĪVOT! Te tie skan īpaši. Jo viss ir jauns un neierasts – tieši manam raksturam.

22.septembris

No Sardīnijas esmu jau prom (piebilde – pie pirmās iespējas te atgriezos uz palikšanu). Neliekuļojot varu teikt, ka šī bija manas dzīves skaistākā vasara!!! Kaut ko tādu nespēju iedomāties. Itāļu cilvēki, tieši sardi, ir brīnišķīgi cilvēki, ārkārtīgi viesmīlīgi, lepni par savu zemi, sirsnīgi, nedaudz kautrīgi, izpalīdzīgi, vienmēr nedaudz iemīlējušies (visbiežāk platoniski), vīrieši galanti (ok, ne visi protams, bet lielākoties), sievietes kā jau sievietes lielāko daļu laika pavada runājot par vīriešiem, kamēr vīrieši – par sievietēm. Sardīnija, domāju tāda ir visa Itālija, ir vieta, kurā atbrīvoties no dažādiem kompleksiem, ja tādi ir. Jo te valda neaprakstāma brīvības sajūta. Manā kūrortā strādāja ap 800 darbiniekiem – 99,9% itāļi, tā kā es atrados tipiskā īstā itāļu vidē.

Prom braucot atstāju dažas saskumušas sirdis, bet tāda ir dzīve! Visam ir sākums un visam ir gals. Un arī mana sirds nedaudz skumst… pēc siltajiem vakariem jūras krastā, pēc peldēm dievīgi zilajā jūrā, pastaigām pa Cagliari un šopingu, pēc garšīgās picas, jūras veltēm (garnelēm, astoņkājiem), pēc draugiem, pēc smiekliem un nesavtīgas mīlestības. Man pietrūkst daudzveidīgo amizanto personāžu, reizēm liekulības – tā ir  itaļiem raksturīgā vārdu spēle, kur abas puses runā vienu, bet skaidri zina zemtekstu, tāpat kā pietrūkst kādas sāļas asaras uz jūtīgas rētas. Uz mana trauslā kakla smalkā zelta ķēdītē draiskuļojas maza mīlestības zīme pret šo Dieva radīto salu – zeltā kalta miniatūriska Sardīnijas sala. Tik skaista! Tik mīļa! Un neaizmirstama!

Šis ieraksts tika publicēts GRĀMATAS FRAGMENTI, INTERESANTI PAR ITĀLIJU, MANI CEĻOJUMI ar birkām , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Sardīnija – dzīve kā pasakā

  1. Ak, Olitiņ, ir labi, ka atkal varu izlasīt šos Tavus sākuma rakstus par Sardīniju! Un izlasot teikumu…noteikti attapšos visa raksta beigās….nevar jau apstāties, jo es jau zinu, kas sekos un ar ko turpināsies un noteikti turpināsies….

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s