Kāpēc labāk teikt PATIESĪBU?


Manas attiecības ar patiesību ir ļoti īpašas. Tās ir par daudz intīmas un tuvas, esmu par daudz patiesa. Kā vecmāmiņas, nu jau gandrīz gadsimtu vecā Zinger šujmašīna, šuju patiesību ar stingriem zīda diegiem. Tas man līdzi nāk kopš agras bērnības, kad nācu mājās par kaut ko sūdzēdamās un tētis man vienmēr teica: „Kas noticis, meitiņ? Stāsti, bet stāsti man visu kā ir, jo tikai tad, ja zināšu patiesību varēšu tevi aizsargāt!” Ar šiem vārdiem es dzīvoju visu savu dzīvi, jo zinu, ka vienīgā lieta, kurā spēju sevi pa īstam nosargāt ir patiesība.

Ir labs aforisms Patiesības lāpa bieži apdedzina rokas tās nesējam! Šie vārdi ir ļoti pamatoti, jo daudzi no mums patiesību pārsvarā patur sevī, tāpēc, pēc patiesības pateikšanas, nereti jūtas kā apdedzinājušies. Bet ar patiesību ir tāpat kā ar jebkuru citu lietu – pie visa pierodam, un jo vairāk sakām patiesību, jo mazāk apdedzināmies. Ātri vien sākam izjust brīvību, labsajūtu, mieru un saskaņu pašiem ar sevi un apkārtējiem cilvēkiem.

Patiesība ir ļoti viltīga un arī ļoti pretrunīga.  Ikdienas situācijās, jo atklātāk runāju, jo cilvēki mazāk tam tic! Nevar taču nevar būt, ka viņa tik vienkārši atzīstas patiesībā. Jo īpaši tas ir novērojams Itālijā. Cilvēki ir pieraduši pie vārdu spēlēm, es savukārt esmu ļoti tieša. Man ir grūti saskatīt motīvus, lai slēptu, ko patiesībā redzu, domāju un jūtu. Kā smejas mani paziņas itāļi, ja gribi zināt kā ir – pajautā Olitai. Patiesību arī daudzi nesaprot, vienkārši neuztver, jo bieži vien ir pat nepiedienīgi lietas saukt īstajos vārdos. Vai arī ir pieņemts par lietām nerunāt atklāti kādā konkrētā situācijā, līdz ar to patiesības varbūtība pat tiek izslēgta.

Kas vispār ir patiesība?

Patiesība ir fakti, tā ir pasaule mums apkārt, tās ir acīmredzamas lietas vai sajūtas, ko rada apkārtējā vide, notikumi jeb cilvēki, un ko katrs no mums redz un uztver no savas pieredzes un dzīves prizmas. Jebkas, ko tu redzi un ietērp vārdos ir TAVA patiesība, kura nav un nevar būt nepareiza. Vienkārši vienmēr būs cilvēki, kas to uztvers līdzīgi un būs tie, kas nebūs saskaņā ar tavu teikto, jo dzīvo citā dimensijā.  

Neviena patiesība nav jāuztver graujoši, jo atšķirībā no meliem, tā ļauj būvēt patiesu dzīvi, patiesas attiecības ar līdzcilvēkiem, nevis būvēt maldu pilis. Klausieties ko saka citi, bet neietekmējieties no citu viedokļa. Izvērtējiet vienmēr, kas no teiktā ir vērtīgs, kas var noderēt, ko uzlabot, par ko pasmaidīt un ātri iemācieties atlaist nepatīkamo.

Kāpēc patiesība ir svarīga?

Cilvēks nespēj izaugt par personību maldos, patiesība ir vienīgā lieta, kas mums ļauj pilnveidoties un nodzīvot dzīvi saskaņā ar apkārtējo pasauli.  

Mans ceļš uz patieso SEVIS izzināšanu sākās dīvainā veidā. Apmēram 16 gadu vecumā manī radās zinātkāre, kāda es esmu patiesībā? Man nepietika ar komplimentiem vai ar to, ko saka „sejā” un es sāku jautāt cilvēkiem: „Pasaki, kādas ir manas sliktās īpašības? Kas manī ir slikts?” es patiesībai sāku pieiet no otras puses, no tās, kas mani iepļaukāja, taču lika apzināties un pieņemt manus defektus. Ar laiku turpināju uzdod šo pašu jautājumu, bet sāpīgo pļauku kļuva ar vien mazāk un mazāk. Un arī slikto īpašību saraksts ātri saruka. Izrādās mūsu zemapziņa neapzinātā veidā nepārtraukti strādā pie mūsu apzinātajiem trūkumiem cenšoties tos uzlabot, bet kā gan ar kaut ko uzlabot, ja nezini ko? Šis ir ļoti efektīvs veids sevis izzināšanai, sevis norūdīšanai un pilnveidošanai.

Runāt aplinkus vai melot, nozīmē maldināt cilvēku. Un tieši no tā rodas lielākā daļa maldu ikdienā un mūsu dzīvēs kopumā. Daudzi domā, ja nepateikšu patiesību, vismaz nesāpināšu otru vai lieki nesatraukšu. Jā, īstermiņa tas ir labi, taču ņemot vērā, ka mēs visu uztveram enerģētiskajā līmenī, arī tad, ja vārdi tiek nepateikti, cilvēkos iekšēji dzīvo satraukums, par kaut ko, ko viņi jūt, bet nevar izskaidrot. Attiecībās veidojas neuzticība un šaubas, starp draugiem zūd kāda uzticības stīga, starp kolēģiem sāc justies kaut kā nenovērtēts un tml. Patiesība ir ļoti svarīga, ja tā ir godīga, atklāta un pamatota (izrunāta), ja tā ir konstruktīva, tā vienmēr sniedz pozitīvus risinājumus nākotnē.     

Kā ļaut atvērties patiesībai?

Vienkārši esi, tas, kas tu esi! Ļauj, lai runā tava sirds. Kļūsti par starpnieku starp sirdi un lūpām. Sirds ceļš tevi vienmēr aizvedīs pareizajā virzienā pie cilvēkiem, kas tevi saprot. Ir ļoti būtiski saprast, ka tu esi unikāla un vērtīga personība, taču ir lieki gaidīt, ka patiksi un tevi atbalstīs visi. Ja kāds tevi nesaprot, vai saka – Nu, nerunā taču muļķības! Atsmaidi pretī un saki – Ok, tev sava, man mana patiesība!

Gadījums no ikdienas.

Viena mana draudzene, gozējoties pludmalē uz dvieļa, man jautā: „Olita, vai ne man ir mīksts un resns vēders?” es tā paskatos, nu jā, ir nedaudz mīksts, bet tā nekad nebūtu iedomājusies viņai to teikt, taču ja reiz man viņa prasa, godīgi atbildu: „Nu, jā, ir…” Ak, Dievs, tas bija tāds aizvainojums viņai – kā es atļaujos kaut ko tādu viņai teikt, ka neviena draudzene nekad otru nesāpinās?! Es atbildēju: „Bet tu taču man prasīji, vai tavs vēders ir mīksts? Un es tev atbildēju, jā ir! Kur ir problēma? Nesaprotu.” Tas bija ļoti sen, bet iemācīja man daudz. Tagad, kad man cilvēks prasa, lai pasaku savas domas par viņu, vai par kādu noteiktu situāciju, ko viņš ir piedzīvojis, ja redzu, ka cilvēks ir jūtīgs un viņš gaida jau kādu noteiktu atbildi, bet zinu, ka mans skatupunkts nesakritīs ar gaidīto, vienmēr pajautāju: „Esi pārliecināts, ka gribi dzirdēt manas domas? Teikšu tieši, bez aplinkus ceļiem.”

Kā sakot patiesību neaizvainot otru?

Empātija. Mēģini saprast, kādus vārdus šis cilvēks uztver un kādi viņu biedē. Ja redzi, ka patiesība viņu ir sāpinājusi, noteikti izskaidro ko tu ar to domā? Ar paskaidrojumiem reizēm var vēl dziļāk „iebraukt auzās” un tomēr labāk mēģināt paskaidrot. Manuprāt ļoti godīgs veids, kā uzsākt sarunu ir: „Tas ko tev tagad teikšu, nenozīmē, ka mīlu tevi mazāk, vai ka domāju par tevi ko sliktu, vai, ka esi man mazāk svarīga kā vakar, saku tev to tāpēc, ka iespējams tev tas noderēs…”

 Patiesība attiecībās starp cilvēkiem

Nelaipnā patiesība ir tā, ko bieži cilvēki saka daudz nedomājot. Tā ir rakstura nelaimīgajiem un ar dzīvi neapmierinātajiem. Ir noteikta cilvēku kategorija, kas, jūtoties slikti, omu atgūst tikai tad, ja ir pabojājuši garastāvokli apkārtējiem. Tie ir cilvēki, kas bez mazākās vainas sajūtas dzeļ citiem. Fuj, kas tev par nesmukām biksēm šodien uzģērbtas vai Ak, Dievs, kas tev uz galvas šodien? Šī bezmotīvu patiesība ir viena no nepatīkamākajām, kas diemžēl spēcīgi ietekmē apkārtējos.

Kā no tās neietekmēties?

Nepievērst uzmanību, vai pateikt kaut ko tādu, kas viņam nepatiks, bet liks aizdomāties, kā piemēram: „Nebubini uz apkārtējiem tikai tāpēc, ka pats jūties slikti. Pasaule ir skaista! Tā ir tikai tava problēma, ka nevēlies to saskatīt, tāpēc nevajag „kost” citiem!” Ieraksti šim cilvēkam filmu „The Secret” (tas ir tikai piemērs) un novēli jauku skatīšanos.

Vai zinājāt, ka patiesība vienmēr liek aizdomāties? Patiesību cilvēki jūt vienmēr. Esmu par to pārliecinājusies n-tās reizes. Man ir bijuši gadījumi, kad cilvēki pēc diviem gadiem saka: „Olita, tu man pirms diviem gadiem teici to un to. Es domāju, ko tu tur muldi, tā nemaz nav, un tikai tagad saprotu, ko tu domāji.” Es to lietu sen kā esmu aizmirsusi, bet izrādās cilvēki ar šo patiesību dzīvo gadiem ilgi, līdz to izprot. 

Jaukā patiesība ir tā, ko mēs sakām, kad paši esam saskaņā ar sevi un apkārtējo pasauli. Tie ir visu veidu komplimenti, kas nāk no sirds. Un arī tad, ja redzi, ka otram klājas grūti ir vērts atrast otrā kaut ko labu un to pateikt, piemēram Cik jauki redzēt kad tu smaidi! Tie ir vārdi, ko nevar samelot, jo ik viens cilvēks smaidot ir skaists. Atbalstu visus patiesos komplimentus, arī tos, kas tiek izteikti uzmundrinot otru bez noteikta motīva.

Nepieciešamā patiesība ir tā, ko vienkārši vajag pateikt, lai izvairītos no aprunāšanas aiz muguras.Patiesībai ne vienmēr jābūt pieklājīgai vai ļoti labi audzinātai. Patiesībai ir jābūt tieši tādai, kāds ir katrs cilvēks. Ir tādi, kas saprot delikātas norādes un ir tādi, kuri to nesaprot.

Patiesība partnerattiecībās

Visbiežāk jautājums: „Kāpēc tu man nevari pateikt patiesību?” vai lūgums: „Nu, pasaki man lūdzu patiesību!” izskan tieši partnerattiecībās. Lai arī cik dīvaini tas neliktos, tieši vidē, kurā būtu jābūt visgodīgākajām attiecībām ir visvairāk melu. Lai pasargātu, lai nesāpinātu, lai neliktos izvirtis, lai citi neko sliktu nepadomātu, aiz bailēm, aiz pieraduma, aiz apātijas, dēļ lielākā sevis ienaidnieka „ego” un nerealizētās dzīves. Bieži vien patiesība ir kā maza slepkava, kas nogalina otra cilvēka sapņus, cerības un ilūzijas, patiesība pat nogalina iekāri. Patiesība var būt ļoti nežēlīga, un tomēr mēs visi pēc tās tiecamies.

Ko teikt un ko neteikt partnerim?

Saki visu pozitīvo. Visu, ko redzi un ko jūti, viss, kas tev otrā patīk, visu, ko otrs dara labi un ar ko lepojies!

Nestāsti neko par mazajiem grēciņiem, ka ik pa laikam, piemēram, sapņo par kādu citu, ar ko nesen vienojies kaislīgā skūpstā. Iespējams šī kaisle un fantāzijas ātri vien pāries, tāpēc nav vērts otru satraukt. Runāt visu, kas uz mēles nav prāta darbs. Tomēr, ja zini, ka vēlies attiecības pārtraukt, un ātrāk vai vēlāk to arī izdarīsi – saņemies drosmi un uzsāc šo sarunu pēc iespējas ātrāk, lai „nemarinētu” otri cilvēku gadiem ilgi.

Runā patiesību tad, kad otrs tev to lūdz, jo viņa zemapziņa jau mēnešiem un varbūt gadiem jūt, ka attiecībās ir ienācis trešais. Ātrāk vai vēlāk tāpat tas nāks gaismā, un vilšanās, ka liki tam otram cilvēkam tērēt savus gadus dzīvojot attiecībās bez mīlestības, būs vēl sāpīgāka, nekā, ja laikus būtu devis iespēju  arī otram uzsākt jaunu dzīvi!

Kāpēc ļoti bieži dzīvē ir tā, ka mēs patīkam tiem vīriešiem (un otrādi), pret kuriem mums nav dziļas intereses. Tāpēc, ka mēs pret viņiem esam patiesas, runājam visu, kas ienāk prātā, smejamies skaļus, dzirkstošus smieklus, sakām visu ko domājam, esam neatkarīgas un brīvas. Mums nav intereses, un viņi sajutuši šo nepiespiesto uzvedību tiecas to iekarot. Kad mums NAV intereses pret pretējo objektu, mēs atbrīvojamies, elpojam patiesi, izstiepjam savas slaidās kājas zem šaurajiem kafejnīcas galdiņiem patiesi, mēs dungojam savas bērnības dziesmiņas patiesi, mēs viņiem sakām, ka nekad viņiem nepiederēsim un tas viss ir patiesi. Patiesība dod brīvības sajūtu. Vienmēr!

 Medicīniskās diagnozes 

Tavam tētim ir vēzis! To piedzīvo daudzi cilvēki un gandrīz visi, tāpat kā tas notika mūsu ģimenē, ir apjukuši. Šī ir viena no sāpīgākajām patiesībām, ko nespējam nekādi ietekmēt. Visskumjākais ir tas, ka tu nezini kā lai palīdz. Zinot, ka nāve ir tepat tuvumā ir ļoti grūti atrast patiesus vārdus, kas uzmundrinātu. No sākuma visi saka – Viss būs labi, turies! Izārstēsies! un šie vārdi ļoti palīdz, taču iet laiks un tu saproti, ka entuziasma saukļi, kas no sākuma spēcināja pamazām zaudē savu ietekmi.

Par cik vēzis ir slimība, kas tevi var grauzt gadiem ilgi, cilvēkam ir nepieciešams īpašs spēks uzturēt savu garu modru un nesalūzt. Šajā laikā pirmo reizi saskāros ar jēdzienu Nāve jeb kā to sagaidīt? Tā ir drausmīga sajūta – nespēt palīdzēt cilvēkam, ko mīli un ar kuru ir saistītas tavas dzīves skaistākās un spilgtākās atmiņas un emocijas. Es ik vienam cilvēkam iesaku izlasīt Maikla Ņūtona grāmatu „Dvēseļu lidojums”, tā ļoti palīdz izprast, kas iespējams notiek ar mums kad nomirstam. Manī šī grāmata izmainīja ļoti daudz ko, un zinu, ka arī manam tētim, izlasot šo grāmatu, iestājās miers. Fantastisks pētījums un ieguldījums cilvēces personīgajā un garīgajā attīstībā.

Zinu, ka ir cilvēki, kas saka – nu kā ārsts var pateikt, jums palicis 1,5 mēnesis, vai arī tūkstošiem citu versiju, kas katram no mums varētu šķist cietsirdīgas, un tomēr, būtiski ir zināt patiesību, lai kāda tā būtu. Gadās arī, ka arī ārsti kļūdās ar diagnozēm. Būt ārstam ir milzīga atbildība, iespējams viena no lielākajām, jo ārsts ir tas, no kura prasa vislielāko patiesību & ilūziju vienlaikus un vismilzīgākās cerības! Un kad šīs cerības sabrūk, jo neviens ārsts nav burvis, un nespēj ietekmēt neviena slimnieka likteni, ir cilvēki, kas nolād un vaino ārstu.

Es pieturos pie tā, ka katram cilvēkam ir sava noteikta stunda, kad aiziet no šīs pasaules, un viņš aizies tik un tā. Kā vienmēr teica mans tētis – kam lemts nomirt no pistoles stobra, upē nenoslīks. Tas man ar patiku liek domāt, ka katram no mums ir sava noteikta stunda un veids kā atvadīties no šīs pasaules. Viens to piedzīvo ātri un viegli, kamēr citi tam iziet cauri ar lielām mokām un pārdomām par savu dzīvi. Ufff… smagi. Iespējams šajā brīdī ir lietderīgi piebilst, cik vērtīgi ir censties dzīvot tādu dzīvi, kas mūs dara laimīgus, lai šo skaisto atmiņu būtu vairāk nekā vilšanos dzīvē, ko nerealizējām savas gļēvulības, baiļu vai iedomātās atbildības dēļ.

Attiecībā uz slimībām gribētu ietikt palasīt V.Siņeļņikova grāmatu „Izproti savu slimību”.

Patiesība Darba vidē

Nevajadzīgā patiesība ir liekas norādes uz cilvēka profesionālajiem trūkumiem. Piemēram kolēģi nav apmierināti ar cita kolēģa darba kvalitāti, bet nenorāda to tieši, savukārt var dienām ilgi apspriest ar pārējiem kāds tas ir nepraša. Vai nebūtu daudz godīgāk aprunāties ar pašu cilvēku, par to, kā uzlabot darba kvalitāti, vai arī pavisam vienkārši izrunāties, ka šis darbs nav atbilstošs konkrētam cilvēkam. Mēs visi zinām, ka mums katram ir savi talanti (es gribu cerēt, ka lēnām cilvēki sāk izprast savas stiprās puses), nav vērts no darba roku darītāja gaidīt, ka viņš būs perfekts attiecībās ar klientiem. Tāpat kā introverts nekļūs par aktīvu ekstravertu.

Vajadzīgā patiesība ir atzinība. Pavisam vienkārši – tie ir vārdi, kuri ļoti bieži pietrūkst darot darbu. Cilvēks strādā, cenšas, bet nedzird no vadības, no apkārtējiem vai tas, ko viņš dara ir ļoti labi.

 Patiesība pašam pret sevi

Savā ziņā patiesība ir vistiešākais ceļš uz atbildību! Teikt patiesību, nozīmē ATBILDĒT PAR SAVIEM VĀRDIEM. Un tā ir ļoti viegli dzīvot, jo nav iespējas sapīties melos. Nav jāatceras ko un kam tu teici. Viss ir vienkārši. Dzīvojiet patiesībā, sakot otram cilvēkam mīļus, patiesus vārdus, tai pat laikā, ja kaut ko tiešām nevēlaties – atsakiet, nekautrēdamies paskaidrot kāpēc. Cilvēki nav muļķi – visu saprot.

Pats svarīgākais uzdevums šajā dzīvē ir realizēt savus sapņus. Ir lietas, ko nav iespējams realizēt, jo piemēram mazs resns klibiķītis nevarēs kļūt par baletdejotāju, tāpat kā par modeli nekad nekļūs meitene ar augumu 1,48 m., tāpēc nedzīvojiet ilūzijā. Izvērtējiet savus talantus, savas spējas, iedvesmojoties no līdzcilvēku pieredzes, trenējiet savu pašapziņu, meklējiet atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem. Neklausieties, ko par jums sliktu runā apkārtējie, ja vien nejautājiet to kādam paši, kā to mēdzu darīt es. Taču, ja jautājiet, tad esiet gatavi saņemt atbildes! Esiet pateicīgi par visu labo, ko saņemiet no cilvēkiem ikdienā, dodiet, negaidot neko pretī. Neskaudiet, nedusmojieties, jo tāpat mēs nekad nevarēsim iegūt to, kas pieder otram. Netērējiet savu enerģiju, cenšoties kādu apsteigt, pārsteigt bez iemesla. Esiet jūs paši! Pasaulē valda pārpilnības likums. Kā teikts filmā „The Secret” – visi cilvēki nepirks nekad vienas un tās pašas drēbes, visi cilvēki neizvēlēsies vienmēr vienu un to pašu sievieti, vīrieti… katrs izvēlas savu! Un pilnīgi noteikti katram no mums ir savi sapņi! Tāpēc realizējiet tos, kas zina, varbūt tieši jūsējais no pārējiem miljons sapņiem atšķiras ar kādu mazu odziņu, kas ļaus iemantot pasaules bagātības, nokļūt slavas virsotnēs vai iekarot kāda īpaša cilvēka sirdi!

Mīliet sevi un esiet patiesi pret šo brīnišķīgo pasauli!

Šis ieraksts tika publicēts PERSONĪBAS IZAUGSMEI ar birkām , , , , , , , , , , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.