Fragments no manas topošās grāmatas.

Sardīnijā es ieradīšos kā Erasmus Change studente. Vārds studente 33 gadu vecumā, raugoties manās acīs un nedaudz nobriedušajos sejas pantos, liek pasmaidīt ne vien man, bet iespējams arī citiem, taču ir cilvēki, kam vienkārši patīk studēt. Bez komentāriem. Es esmu viena no viņiem. Tas, ko atrodu studijās ir grūti atrodams citās vietās – dinamika, atklājumi, jaunība, kustība, zinātkāre, atbildes un iespēja jautāt. Un ja pavisam godīgi, varbūt arī iespēja izvairīties no garlaicīgās ikdienas rutīnas, ko sniedz darbs bez īpašas motivācijas.

Tas bija laiks, kurā es beidzot sāku saprast, kā tas ir būt pašai ar sevi, jo līdz 32 gada vecumam es nekad nebiju dzīvojusi viena, 12 gadus visās dzīves situācijās pārlaimīgi lietoju vārdus “mums”, “ar mums”, “pie mums”, “mēs” u.t.t. un man pat prātā nebūtu nācis, ka sieviete var justies laimīga arī dzīvojot viena. Man tas tik ļoti iepatikās – eksperimentēt ar dzīves izaicinājumiem, ka sāku to darīt ar lietām, kas līdz šim likās nereālas. Itālija bija viens no maniem reāli nereālajiem sapņiem.

Itālija, kā studiju un prakses vieta nebūs nejaušība, drīzāk gan tā ir pat ļoti apzināta izvēle. Jo tieši Itālija, precīzāk Roma, bija tā vieta, kurā iemīlējos līdz sirds dziļumiem no pirmā skatiena, kādā saulainā oktobra dienā, pirms vairākiem gadiem. Pirmais ceļojums uz Romu, kas vēlāk mainīs visu manu dzīvi, bija mana dāvana dzimšanas dienā, ko man uzdāvināja mana jaunības dienu mīlestība.

Ar Itāliju izrādās ir gluži tāpat kā ar labu parfīmu. Es dievinu parfīmus! Dievinu vienu, tad pēc laika, atklāju jaunu un dievinu to, tad atkal jaunu… dievinu viņus visus! Tieši tāpat ir ar Itāliju. Es sāku to apmeklēt ar vien biežāk, un katra vieta, kurā nokļuvu bija un ir joprojām sajūsmas, apbrīnas un gandrīz vai dievināšanas vērta.

Roma bija pirmā vieta, kurā es līdz sirds dziļumiem ieelpoju šo reibinošo eliksīru, kas mani turpmākos dzīves gadus turēs savā atkarībā un varā. Toreiz, braucot no Romas prom, es gribēju raudāt. Starp slāpētām asarām, stāvot rindā, lai sēstos lidmašīnā es domās skricelēju čukstus manai jaunajai mīlestībai! Es atkal biju atradusi kādu, ko dievināt : „ROMA! Sajūtot tevi kļuvu atkarīga – un gribu tevi baudīt vēl un vēl!  Esmu iemīlējusies kā pirmo reizi dzīvē. Braucot no tevis prom, liekas, ka pametu savu mīļoto vīrieti – romantisku, kvēlu un kaislīgu. Atvadu skūpsts ar tevi bija tik īss, un mana sirds, piesātināta ar mīlestību, nebeidz skumt!”

Un man nemaz nav kauns, ka runāju ar viņu un par viņu, kā par dzīvu būtni, tieši tāpat, kā man nav kauns būt atkarīgai. Tas gan ir pretrunā tam, ko citēju saviem draugiem: Atkarība ir briesmīga padarīšana! Tāpēc nekļūstiet atkarīgi no “da jebkā”…, no kafijas, cigaretēm, alkohola, narkotikām, cilvēkiem, seksa, naudas pelnīšanas, mīlestības. Atkarība sasien tavas rokas un kājas un ir gandrīz neiespējami iet!, šoreiz es ne vien atļaujos tāda būt, bet pat izbaudu atkarību pret Romu. Man patīk dievināt, mīlēt un just. Un Itālija to zina! Viņa ir tieši tāda pati kā es – piesātināta ar mīlestību un piebriedusi no pozitīvām emocijām, kā karstā tējā izmērcēta Ziemassvētku piparkūka.

Ja uz pasaules ir kāda zeme, kurai es būtu gatava veltīt savu dzīvi, tad tā ir Itālija. Ir pienācis laiks jauniem dzīves izaicinājumiem, jaunas pasaules iepazīšanai, jaunu attiecību veidošanai, jaunai mīlestībai, jaunas valodas apguvei, jaunas antīkas kultūras iepazīšanai, jaunu mērķu realizēšanai un jaunai dzīvei. Tagad tikai jāizdomā kā to dabūt gatavu, no kura gala ķerties klāt un kas varētu būt tas, kas mani saistīs ar Itāliju.