Sardīnija – Dieva pēdas nospiedums

Dievs radīja Visumu. Savu darbu viņš nolēma pabeigt radot Zemi, uz kuras dzīvos viņa bērni. Zemes radīšanai viņš izmantoja visu skaistāko, ko vien spēja iedomāties – zaļzaļu zemi, sniegotus kalnus, dzeltenus tuksnešus, dzidri zilus ūdeņus, brīnišķīgus augus, ziedus, kas veido krāsainus ornamentus, kokus un krūmus ar sulīgiem augļiem, rāmus dzīvniekus, kas cilvēkiem dod pienu, putnus, kas priecē ar savām dziesmām, kristāldzidrus strautus, upes un ezerus, kas ir bagātīgi ar zivīm un daudz ko citu.

Kad darbs pie Zemes radīšanas bija pabeigts, Dievs atskārta, ka pāri ir palikusi neliela saujiņa ar akmeņiem, ko viņš ar vieglu roku iemeta jūrā, tādējādi satracinot jūras viļņus. Jūra dusmās bangoja un mētāja akmeņus uz visām pusēm, saniknodamās ar vien vairāk. To redzot, Dievs apņēmās labot savu nolaidību. Viņš uzvilka vienā kājā sandeli un iebrida ar to ūdenī, cenzdamies saturēt vienuviet akmeņus, lai jūra tos nesvaida uz visām pusēm. Rimstot jūras viļņiem, Dievs atvieglojumā uzelpoja. Tad pacēla savu pēdu un ieraudzīja, ka akmeņi bija saspiedušies cieši kopā, izveidojot viņa sandeles formu. Pārsteigts par šo brīnumu, viņš iesaucas: “Ichnusa!” (latv. iknuza), un nosauca šo vietu vārdā “Ichnusa!” – pēdas nospiedums (leģendās vārds Ichnusa apzīmē Sardīniju).

Raugoties uz šo kailo akmens salu, Dievā parādījās melanholija un skumjas, jo viņš zināja, ka bez viņa līdzdalības šeit neizdīgs neviens zāles stiebrs un neizdzīvos neviena dzīva radība. Dievs domāja: “Es taču radīju tik bezgala skaistu Zemi, kā gan es varu šo pasaules nostūrīti atstāt nolemtībai?” un viņš ķērās pie darba. Uz Ichnusa salas viņš lika kopā no visa pa druskai – no kaut kurienes paņēma labākos augus, skaistākos ziedus, iestādīja augļu kokus, kas dod bagātu ražu ar saldiem un sulīgiem augļiem, atveda lopus, kas dod garšīgu pienu, radīja ganību laukus, strautus, upes un kristāldzidrus avotus, augstus kalnus, stāvas kraujas, ielejas, kanjonus un pakalnus, kurus pārklāja ar vīnogulājiem un olīvkokiem. Dieva dāsnums bija neizsmeļams, vēl izveidoja līdzenumus, sastādīja mežus, jūras krastos izkaisīja baltas smiltis, izgreba dažādu izmēra alas, uzgleznoja piejūras līcīšus un piepildīja jūru ar caurspīdīgu un tirkīzzilu ūdeni, bagātu ar daudzām zivju šķirnēm un sarkanajiem koraļļiem. Pieliekot visam punktu, Dievs atsūtīja uz salu 7 bezgala skaistas sievietes un 7 stiprus vīriešus. Rezultātā Sardīnijas sala iznāca krāsaināka un daudzveidīga par citām vietām uz zemes. Tā līdzinās mazam perfektam mikrokosmosam: maza pasaulīte lielajā pasaulē. Ar to Dievs savu darbu Zemes radīšanā bija beidzis, un ar patiesu lepnumu atgriezās debesīs, no kurienes viņš vienmēr turpināja un turpina vērot Zemi un savus bērnus.

Dažus gadsimtus vēlāk Dievs nolēma “iegriezties” Ichnusa salā, lai paskatītos, kas tur notiek, kā dzīvo cilvēki, kas ir nodalīti no apkārtējās pasaules, vai viņi ir pratuši rūpēties par savu brīnišķīgo zemi, saglabājot tās skaistumu un dabiskumu, un kādas attiecības ir izveidojušās starp cilvēkiem.

Kad Dievs nolaidās uz Sardīnijas zemes, viņš ieraudzīja netveramu skaistumu. Viss apkārt ziedēja, koku zari bija pilni ar nobriedušiem un sulīgiem augļiem, pļavās un uzkalnos redzēja kā rāmā mierā ganās aitas, kazas un govis, ik pa laikam pieiedamas pie avota padzerties kristāldzidro ūdeni, visapkārt vīteroja putni un valdīja harmoniska gaisotne. Dievs redzēja, ka cilvēki mīl un ciena savu zemi. Lai sastaptos vaigā ar vietējiem, viņš uzvilka klaidoņa drēbes un devās ceļā. Pēc pāris kilometriem viņš sastapa aitkopi, kas savā sētā slauca aitas. Ieraudzījis klaidoni, aitkopis mudīgi steidzās tam pretī, piedāvādams atvilkt elpu no tālā ceļa, atgulties viņu zaru būdā un ieturēt vakariņas kopā ar viņa ģimeni.

Priecājoties par cilvēku viesmīlību, Dievs jautāja:
“Kas šī ir par vietu, kur atrodos?”
“Šī ir Sandale!”, atbildēja gans.
“Cik dīvains nosaukums” iesaucās Dievs, slēpdams savu identitāti: “No kurienes tāds nosaukums?”
“Sensenos laikos šo vārdu salai iedeva kāds nezināms varonis. Viņš iznāca no jūras dzelmes un apgalvoja, ka redzējis šīs salas formu Sandales formā.”

Pateicībā par cilvēku viesmīlību, labestību, sirsnību un vienkāršību, Dievs nolēma pastāstīt patiesību par šīs salas izcelsmi: “Dievs radīja Visumu. Savu darbu viņš nolēma pabeigt radot Zemi, uz kuras dzīvos viņa bērni…” Aitu gans kopā ar saviem dēliem palika nomodā visu nakti, klausīdamies teiksmās par to, kā tika radīta zeme, cik tā ir skaista un daudzveidīga lielajā plašumā. Visinteresantākā bija beigu daļa, par to, kā tika radīta Sardīnijas sala. Aitu ganam un viņa dēliem no atklāsmes, cik īpaša ir viņu zeme, bira laimes asaras.

Austot saulei, viņi apkampās un atvadījās. Aitu gans ar dēliem devās dienas gaitās apstrādāt zemi un apkopt aitas, bet Dievs atgriezās savā debesu valstībā. Promejot viņš teica: “Ja Dievam būtu jāsalīdzina, kura vieta uz Zemes visvairāk līdzinās Paradīzei, viņš nešauboties teiktu – Sardīnija!” Aitu gans to uztvēra kā joku un nevērīgi pamāja ar galvu, pat nenojaušot, ka sarunājās ar pašu Radītāju. Kaut kas tomēr no šiem vārdiem viņus aizķēra, jo cauri gadsimtiem ejot, sardu cilvēku sirdis ir piepildītas ar patiesu lepnumu par savu zemi un savām saknēm. Viņi ir ļoti piesaistīti savai zemei, un tie, kas aiziet plašajā pasaulē, ar katru gadu arvien vairāk ilgojas atgriezties mājās – vietā, kur Dievs radīja Paradīzi Zemes Virsū!

Par pamatu ir izmantota sardu autora Gianmichele Lisai aprakstītā leģenda.