Šorīt šķirstīju draugu Instagram profilus un apstājos pie šīs bildes. Skatos uz šo bildi un redzu, cik ļoti cilvēka poza raksturo mentalitāti.
Sardīnijā, kur cilvēki ir ļoti atvērti, ir praktiski neiespējami ieraudzīt sievieti, kas stāv vienlaikus ar sakrustotām kājām un rokām. Tādu noslēgtību un nepielaišanu pie sevis te tiešām neatrast… izņēmums ir, kad ir auksti, tad protams visi ir sarāvušies ar sakrustotām rociņām. Man pat grūti iedomāties sardu sievieti ar sakrustotām rokām. Vīrieši jā, klausoties viņi šat tad ieņem tādu pozu, bet arī salīdzinoši reti.
Ķermeņa valoda pasaka ļoti, ļoti daudz! Itāļu atvērtība, runāšana ar visiem un par visu ir kā plūstoša ūdens. Viņiem ir ļoti veselīga komunikācija savā starpā un vienmēr viens otru cenšas atbalstīt. Kad kādam ir grūti, visi “pieslēdzas” un dalās.

Pirmos 5 gadus man to bija grūti gan saprast, gan pieņemt, likās kaut kas nevajadzīgs, bet kad 2015.g. es pēc avārijas atrados slimnīcā 120 km no Cagliari (t.i. no vietas, kur dzīvoju) pie manis nevarēja katru dienu nākt draugi, tāpēc viņi sūtīja pie manis draugus no tuvākas apkārtnes. Es nevienu no viņiem nepazinu pirms tam, bet viņi brauca, sēdēja ar mani un runājās, brauca kopā ar mammām un man veltīja lūgšanas, lūdzās, lai man viss būtu labi, veda man visu nepieciešamo. Redzot, ka es slimnīcas spilvenu visu laiku stumju prom, jo man bija ļoti smagas galvas traumas un man tas bija par cietu, vieni man uzreiz atveda vietā mīkstu dūnu spilvenu, lai man būtu mīksts atbalsts galvai. Esmu vienmēr domājusi, kur viņi atrada tik mīkstu un perfektu dūnu spilvenu un kas viņiem to lika darīt? Meitenes man veda visādas slimnīcai nepieciešamās drēbes, palūdzu krāsojamos zīmuļus un, vēlāk atklāju, ka man atveda tādus, kas pārdodas speciālā mākslinieku veikalā un pa 70 eiro (to es bieži esmu domāju, kāpēc man neatveda zīmuļus, pa 5 eiro, kas ir jebkur un ko lieto visi bērni – kas lika cilvēkam atvest man labāko, ko var iedot?)!!! Par auguļiem, saldumiem, higēniskajām lietām nemaz nerunāsim. Tas viss manī pilnībā pamainīja skatījumu uz viņu cilvēcisko faktoru. Tas, kas man kādreiz likās vienkārši pieklājīga tarkšķēšana un viņu karstais temperaments, patiesībā ir patiesa vēlme mijiedarboties ar līdzcilvēkiem. Viņiem došana ir tik dabisks process, tāpat kā runāt 🙂 – viņi neko negaida pretī, jo zina, ka došana vienmēr notiek, plūst un satek, savijās un pārmijās.

Viņu kopības sajūta, mīlestība, rūpes, tuvība, draudzība, atbalsts ir tiešām kaut kas unikāls! Viena no lietām, ko nekad vairs negribētu pazaudēt – šo itāļu prasmi dalīties!
Latvieši ir ļoti ierāvušies savās “aliņās”. Tas tiešām tā ir. Es to varu apliecināt par visiem 100%. Mēs koncentrējamies tikai uz sevis radīto draugu un ģimene loku un viss pārējais mums ir vairāk vai mazāk vienaldzīgs. Tas nav slikti… bet daudz, daudz labāk ir būt un dzīvot pasaulē, kas ir atvērta un kur viens otram sniedz palīdzības roku (ja ne biznesā, tad cilvēciskajās attiecībās noteikti)!

Pazīstu pavisam drsuciņ, nu – pavisam, pavisam  maziņu kripatiņu latviešu cilvēku (var saskaitīt uz pus dūrītes), kas arī vienmēr sniegs palīdzības roku un veltīs laiku kādam svešiniekam, kādam, kuram sāp un nav blakus tuvunieku, kas atbalsta. Latvieši neaizdomājas par to, ka ar savu klātbūtni mēs vienmēr otram varam radīt to svarīgo sajūtu – ka otrs ir vajadzīgs un nozīmīgs šajā pasaulē, ka pasaule viņu mīl… ne tikai mamma, tētis, māsa un brāļi un tuvākie draugi…

Atvērsim savas sirdis pasaulei un cilvēkiem – dalīsimies ar jebkuru, kaut vai dāvinot visparastāko smaidu, kādu siltu vārdu, līdzjūtīgu un patiesu jautājumu – “Kā tev iet? Kāpēc esi tik skumjš un kā tev varu palīdzēt?” Un pats, pats galvenais, par ko domāju, skatoties uz šo bildi – nenoslēgsimies un neaizšķērsosim paši savus enerģijas kanālus, jo pa tik nobloķētu ķermeni nav kur plūst enerģijai…

Mūsu latviešu tautai ikdienā ir ļoti vajadzīgs praktizēt neitrālā prāta miera stāvokli. Tas ir ļoti vienkārši! Atrodiet dienā vismaz 11 minūtes laika (idāli būtu 20 minūtes) un vienalga, lai kur jūs būtu, apguļieties pozā Savasana. Itāliski to sauc “posizione di cadavere” (līķa poza). Atslābiniet visu ķermeni, atslābiniet prātu, pazūdiet laikā un telpā un tā pamazām, pamazām ķermenis sāks uzticēties Visuma enerģijai, ar laiku šie ķermeņa bloki sāks izzust, jo caur jums sāks plūst un cirkulēt skaista enerģija. Atvērtība ir ļoti svarīga lieta cilvēciskajā pasaulē!