„Tad, kad mēs mīlam sevi, atzīstam par labu savu rīcību un paliekam mēs paši, mūsu dzīve kļūst tik brīnišķīga, ka vārdiem neizteikt. Visapkārt mazi brīnumiņi. Veselība uzlabojas, nauda pati dodas rokās, attiecības ar cilvēkiem uzplaukst, un mūsu personība sāk izpausties radoši. Un tas viss notiek bez mazākās piepūles no mūsu puses. Kad mēs no sirds mīlam un cienām sevi un atzīstam par labu savu rīcību, mēs noteiktā veidā organizējam savu prātu. Tam seko – brīnišķīgas attiecības ar apkārtējiem, jauns darbs, mēs pat tievējam un nonākam līdz savam ideālajam svaram. Mīlēt sevi – nozīmē svinēt pašu savas personības esamības faktu un pateikties Dievam par dzīves dāvanu!” /Luīze Heija/

Kad cilvēks sevi mīl, viņš ap sevi rada mīlestības lauku, kas sāk mainīt visu apkārt esošo. Mīlēt sevi – nozīmē atbrīvoties no jebkura veida agresijas pret sevi. Tas ir atbrīvoties no vainas izjūtas, paškritikas, neapmierinātības ar sevi, naida un žēluma pret sevi. Mīlēt sevi – nozīmē vispirms cienīt savu personību, mīlēt un pieņemt sevi tādu, kāds esi. Ja jūs kaut retumis lamājat vai vainojat sevi par kādu rīcību, tad jūs jau sevi nemīlat. Vajag pieņemt sevi tādu, kāds esat patiesībā – kā unikālu Visuma daļiņu. Kad jūs mīlat sevi kā Dieva daļiņu, jūs dzīvojat mierā un harmonijā.

Diemžēl es ik pa laikam sevī nesu kādu aizvainojumu (visticamāk kā katrs no mums). Manā gadījumā visbiežāk tas ir saistīts ar mīlestību, un tieši ar to cilvēku, kuru visvairāk mīlu. Kaut arī apzinos, ka VIŅŠ man dod bezgala daudz un esmu viņam pateicīga par mīlestību, ko saņemu katru dienu, es nesaprotu kāpēc mans Ego reizēm mani rausta aiz svārku malas čukstot, ka viņaprāt esmu pelnījusi vairāk. Tieši šie četri vārdi ka esmu pelnījusi vairāk man lika meklēt atbildes – kāpēc manī ik pa laikam rodas aizvainojums, kas man ļoti nepatīk un traucē baudīt ikdienišķus prieka mirkļus? Aizvainojumā dzimušām domām bieži ir pārdabisks spēks, un ne vienmēr ir viegli no tām atbrīvoties. Aizvainota cilvēka Ego ik pa laikam, paraduma dzīts, labprātīgi iesēžas savu pārmetošo domu karuselī, un atkal un atkal griežas uz apli tik ātrā ritmā, līdz paliek nelaba dūša…

Lūk arī atbilde – aizvainojumu rada sevis nemīlēšana, bet aizvainojums – tas ir dziļš apspiests niknums. Aizvainojums ir briesmīgs veids, kā mainīt pret sevi apkārtējo attieksmi. Šīs emocijas nes sevī slēptu nāves vēlējumu tam cilvēkam, kurš ir (it kā jūs) aizvainojis. Un šī uz citu cilvēku vērstā agresija pēc tam pavēršas pret pašu autoru un pārvēršas pašiznīcināšanas programmā. Cilvēks, kurš aizvainojas, nekādi nevar saprast un pieņemt faktu, ka pats pievelk savai dzīvei pāridarītāju. Pievelk to tieši ar savu attieksmi pret sevi!

P.S. Vairāk par to, kā mūsu dzīvi gan mentālajā gan fiziskajā ķermenī ietekmē mūsu jūtas, tādas kā kritika, lepnība, egoisms, nicinājums, antipātija, naids, aizkaitinājums, niknums, dusmas, atriebība, vilšanās, ļaunas valodas, lielība, vaina izjūta un sevis sodīšana, paššaustīšana, bailes, nemiers, šaubas, pārliecības trūkums, žēlums pret citiem, līdzcietība, skumjas, tieksme labi paēst, skopums, skaudība, liekulība, meli, krāpšana, glaimi, greizsirdība, netiklība, laulības pārkāpšana un tml., kā arī par to, kādi ir šo iezīmju pozitīvie aspekti un kā prast atbrīvoties no šīm īpašībām sevī – lasiet V.Siņeļņikova grāmatā „Izproti savu slimību”.

No manas puses gribu Jums ieteikt vienu brīnišķīgu paņēmienu, kā jebkurā dzīves situācijā palikt mīlestības oreolā! Lai kas notiktu un, lai kā tev būtu jāreaģē uz noteiktu situāciju, uzdod pie sevis jautājumu – Kā šajā situācijā rīkotos MĪLESTĪBA? Un dari tieši tā, kā darītu Mīlestība. Redzēsiet cik tā ir skaisti dzīvot, jo mīlestība vienmēr rīkojas cēlsirdīgi un nedara nevienam pāri!