Amerikāņu Svamī autobiogrāfija “Ceļš uz mājām” ir bezgala skaists, aizraujošs, drosmīgs, izzinošs un mīlestības pilns dzīves stāsts. Tas ir stāsts par to, kā Dievs vadīja 19 gadīgu zēnu nezināmā ceļojumā, un viņš mērķtiecīgi sekoja savai sirdsbalsij. Lasot šo grāmatu, manī radās ļoti daudzas atklāsmes un vislielākā no tām, ka patiešām, lai nonāktu GalaMērķī, katram no mums ir jāiziet cauri, es pat teiktu, pamatīgi lielām ciešanām, jāuzveic sevī mežonīgas bailes, nav izvēles – ir jāuzticas pilnīgi svešiem cilvēkiem, Augstākajiem spēkiem, un pats, pats galvenais ir TICĒT (skaidri zināt), ka izvēlētais ceļš, pa kuru iet tava sirds, ved uz vietu, ko sauc par Mājām!

Par cik es pati esmu cilvēks, kas seko savai sirdij, izjutu katru viņa rakstīto vārdu. Un nupat, pabeidzot lasīt grāmatu, ļoti gribās padalīties vērtīgajās dzīves atziņās arī ar Jums. Ja ir iespēja – izlasiet kādreiz šo aizraujošo dzīves stāstu pilnajā versijā. Tas paplašinās jūsu dvēleses horizontus.

Mani nekad nav saistījusi Indija kā zeme, taču Svāmi to aprakstīja tikpat skaisti, kā es jūsmoju par Sardīniju! Un man nav ne mazāko šaubu, ka tieši tāda tā arī ir, skatīta ar acīm, ko sauc par sirdi.

• Cilvēku nevar apgaismot neviena organizācija, ticība, dogma, priesteris vai rituāls, ne filozofiskas zināšanas vai psiholoģiska tehnika. Viņam apgaismība jārod sevī, izprotot paša prātu. Apgaismība atnāk apceres un iekšējo vērojumu, nevis intelektuālas analīzes vai loģiska secinājuma dēļ.
• Prāta dabā ir skaidrot nebūtiskas lietas kā būtiskas. Prāts rada mākslīgas vajadzības, ticot, ka bez tām dzīvot nav iespējams. Šādā veidā mēs nesam lielu pieķeršanās nastu visu savu dzīvi. Pieķeršanās pati par sevi ir liela nasta mūsu prātos. Mēs varam nesaprast par nastas esamību, līdz brīdim, kad mēs no tās tiekam atbrīvoti. Kad cilvēks rod prieku sevī, viņš var sākt dzīvot vienkāršu dzīvi, brīvu no nebeidzamiem sarežģījumiem.
• Lai sekotu savam sirds aicinājumam, ir nepieciešama pacietība un nelokāmība!
• Nabadzība ir ne tikai apģērba gabala trūkums, bet cilvēka cieņas un skaistais tīrības tikuma trūkums. Nabadzība ir cieņas trūkums vienam pret otru. /Māte Terēze/
• Jogas un reliģijas būtība ir ļaut mums atgūt mūsu aizmirsto dabu kā garam. Joga ir pilnības atgūšanas process. Mēs pārvaram prāta savtīgi vērstās noslieces, lai apzinātos savu būtību, dabisko stāvokli. Visām rūpēm un raizēm ir tikai viens cēlonis. Savtīgums. /Svamī Satčitānanda/
• Ja mēs iemācamies nepieķerties mūsu egoismam, prāta, jutekļu un mums apkārt esošās pasaules nemieram, bet gan raudzīties uz dzīvi ar skaidru skatu, mēs iegūstam dzīves gudrību.
• Viss ķermenī esošais ir prātā. Prāta kontrole pār matēriju attīstāma, ja kontrolējam apziņu. Nav jāzina daudz kas, bet noteikti jāpraktizē tas, ko zināt.
• Nekad nezaudējiet cerības, piedzīvojot neveiksmi, lai arī kāda tā būtu, ja vien esat darījuši, cik vien labi spējāt.
• Galvenais garīgās attīstības ceļā ir biedrošanās ar svētajiem. Viedo cilvēku svētības pārnes pāri visiem ceļā esošajiem šķēršļiem.
• Ikviena persona ir savā attīstības līmenī. Pat starp praktizētājiem mēs nevaram gaidīt, ka visi būs nevainojami. Ja mēs tiesājam citus pēc viņu trūkumiem, mēs iekrītam lamatās.
• Visas šīs pasaules skaistās formas un parādības ir pārejošas. Šeit nav nekā pastāvīga un stabila, katru mirkli mūsu realitāte mainās. Viss, ko mēs šajā pasaulē uzskatām par vērtīgu, nepielūdzami mainās. Mums neizdodas neko saglābāt vienmēr, bet, ja mēs spēsim novērtēt patiesības dziļās straumes skaistumu, tad zem virspusē trakojošajiem prieka un bēdu viļņiem atklāsies cita realitāte.
• Transcendentālā meditācija māca, ka dzīve savā būtībā ir svētlaime, ka mēs savā būtībā esam svētlaimīgas būtnes, un ka caur meditāciju mēs saplūstam ar šo svētlaimīgo esības stāvokli. Transcendentālās meditācijas laikā kopā saplūst prāta dabiskā tieksme meklēt laimi ar mūsu būtībā jau iedzimto esošo laimi. To sauc arī par saknes laistīšanu (meditācijas process) un augļu baudīšana. /Mahāriši Mahēša Jogs/
• Dievs ir visur. Ja tu viņu sauksi patiesi, viņš tev sevi atklās. Dievs tevi redz no sirds, nevis no ārpuses. Kad tu viņu iemācīsies redzēt, tu ieraudzīsi, ka viņš ir visur.
• Suns atpazīst savu saimnieku, lai arī kādā veidā viņš ģērbtos. Saimnieks var ģērbties mantijā, uzvalkā un kaklasaitē vai pat stāvēt kails, bet suns vienmēr atpazīs savu saimnieku. Ja mēs nespējam atpazīt Dievu, mūsu iemīļoto saimnieku, kad viņš ierodas citas reliģijas ietērpā, tad mēs esam daudz sliktāki par suni.
• Ja stāsimies pretī kaut kam par mums daudz spēcīgākam, mūsu pūles būs veltīgas. Tas ir kā peldēt pret upes straumi. Šādos apstākļos iedarbīgāk ir atrast veidu, kas prasa mazāku pretestību – tā netieši iespējams sasniegt vēlamo mērķi.
• Mantras skaitīšana ir garīgais spēks. Kļūstiet atkarīgi no savas mantras vēl vairāk kā alkaholiķis no liķiera. Nekad to neaizmirstiet.
• Pieķēru sevi domās kritizējam bijušos draugus, kuri skūpstījās, grābstījās viens gar otru, dzirdēju dārdam rokenrolu un redzēju, kā atklāti tiek lietotas narkotikas. Man nepatika nosodījums, ko jutu sevī, tā it kā es būtu par viņiem pārāks. Tas liecināja par manu augstprātību. Lūdzos tikt attīrīts no vainas meklēšanas piesārņojuma, bet tas bija tik grūti! Dzīvot kopā ar dzīvniekiem džungļos bija daudz vieglāk, nekā starp cilvēkiem, jo tie tik izteikti neparādīja manis paša trūkumus.
• Patiess garīgums nozīmē zināt, ka esam pārāki par savu ķermeni, prātu un ego, kā arī apzināties sevi kā dvēseli un dievišķu būtni. 
• Dari, ko vari, bet kad vien tu barosi savu ego vai mēģināsi ko paveikt savtīgi, tev neizdosies. Mana svētība tev ir, ka ikreiz, kad vēlēsies būt nesavtīgs, mīlošs un bez viltus ego ietekmes, tu sevī atradīsi lielu spēku, kas tevi vadīs, un tev vienmēr izdosies sasniegt kaut ko labu.
• Mīlestība ir mūžīgā piedošana. Gudrība ir redzēt visu saistībā ar veselumu. Ja saprotat, ka viss pieder Viņam, nevis jums, jūs atbrīvosieties no visa veida nastas. Visas bēdas rodas no “es un mans” priekšstatiem.
• Cilvēki rada elli, jo kritizē viens otru un cīnās viens ar otru. Nekad netiesā citus un neļauj izpausties savam egoismam.
• Bet pasaule ir iekārtota tā: ja vieni mūs aizvien vairāk ciena un mīl, citi aizvien vairāk ienīst.
• Vajag rūpēties par savu drošību, bet pārmērīga piesardzība un bailes var kļūt par šķērsli dzīves ceļā un ievilkt prātu nemiera atvarā. Savas mātes rokās mazulis nebaidās ne no kā. Viņš tic, ka šeit viņam nekas nedraud. Uzticēšanās vienmēr rod mieru gan prātā, gan sirdī.
• Ceļojuma laikā uzzināju, ko nozīmē jogas būtība – vienkārši būt iegrimušam domās par Augstāko.
• Par visu labo dzīve pienākas maksāt, bieži vien ar lielākām grūtībām.
• Pamatprincips dzīves apstākļiem ir tas, ka mums ir vispārēja tieksme kādu mīlēt. Neviens nevar dzīvot nemīlot. Šī tieksme piemīt visām dzīvajām būtnēm. Jautājums tikai tas, uz ko mums vērst mūsu mīlestību, lai laimīgi būtu visi? Ja mēs apgūstam mīlēt Krišnu (lasīt Dievu), tad ir viegli mīlēt katru dzīvo būtni. Tas ir kā liet ūdeni uz koka saknēm – tiek apgādātas visa koka daļas. Vai nodrošinot ēdienu kunģim, tiek pabarots viss ķermenis. Kad atrodamies šādā stāvoklī, varam baudīt svētlaimīgu dzīvi.
• Būt par labadarības devēju ir brīnumu brīnums. 
• Saka, ka svēta personība var būt maigāka par rozes ziedlapiņām un spēcīgāka par zibeņa spērienu. Šrīla Prabhupāda (tas ir viens no pasaules valdošajiem guru) varēja būt ļoti ass, lai uzsvērtu, ka cilvēkam ir nepieciešams mainīties, ja viņš redzēja, ka otrs dara ko nepieņemamu. Kā skalpelis lietpratīga ķirurga rokās spēcīgie vārdi grieza tikai tāpēc, lai dziedinātu. Garīgajam skolotājam jābūt drosmei kā britu ģenerālim un sirdij kā bengāļu mātei.
• Atklāsmes brīdī redzēju katru savas dzīves posmu kā brīnišķīgu svētību. Atskatījos uz priekiem un bēdām, lepnuma un kauna brīžiem, panākumiem un kļūdu situācijām, uz cilvēkiem, kas mani mīlēja un kas vēlējās iznīcināt. Tas viss spēlēja savas lomas brīnišķīgajā drāmā, uzrakstītā ar neredzamā radītāja roku. Kā upes ūdens visbeidzot atrod ceļu jūrā, raudot pateicības asaras, es atradu savu aicinājumu.
• Uzturēt mīlošas attiecības šajā pasaulē prasa daudz piedošanas, iecietības, pacietības, pateicības un pazemības. Būtiski ir pieņemt citus, tādi, kādi viņi ir, par spīti atšķirībām. Tieksme kritizēt bieži ir nedrošības, nenobrieduša rakstura vai savtīguma pazīmes, un es ļoti vēlējos tam apcelties pāri. Ik viens ir Dieva bērns. Dievs mīl visus savus bērnus. Ja es vēlos mīlēt Dievu, man jāiemācās mīlēt tos, kurus mīl viņš.
• Ja vien mēs pieturēsimies pie mums svētiem ideāliem, ja mūs nenovērš ne veiksme, ne neveiksme, mēs varam atrast tās apbrīnojamās spējas, kas pārākas par mūsējām; ciešanas ir domātas, lai mūs pārbaudītu, aizsrgātu un apveltītu.
• Mūsu patiesās mājas, kur mūžīgi valda mierīga gaisotne, mūs gaida sarežģītā dzīves ceļojuma beigās. Cerība atgriezties mājās mūžīgi aicina mūs un palīdz pārvarēt visas grūtības mūsu ceļā – ceļā, kurš ved mūs tur, kur gaida kādreiz zaudētā mīlestība.

Rādhanātha Svāmī ir ievērojams garīgais līderis, lektors un grāmatu autors. Uzstājies pat Lielbritānijas parlamentā, tādos uzņēmumos kā Ford, HSBC, Hārvardas un Oksfordas universitātēs. Viņš katru gadu apceļo Indiju, Eiropu un Ziemeļameriku, daloties garīgās kalpošanas (Bhakti jogas) mācībā, un viņa lekcijas klausās tūkstošiem garīgo meklētāju visā pasaulē.