Braukšanas kultūra uz ceļiem Sardīnijā


Ak, maģiskā Sardīnija! Katru dienu, braucot pie auto stūres (jo īpaši ārpus pilsētas), es ar vārdos neizsakāmi lielu prieku baudu šīs salas maģiju un skaistumu ar visdziļāko pateicību sirdī. Te debesis mijās ar kalnu ainavām, ar jūru visos iespējami zilajos toņos, ar ziedošiem krūmiem ceļmalās visa gada garumā, ar sauli un nereāli skaistiem saulrietiem. Un tas viss ir mana ikdiena. ❤️

Dažas dienas atpakaļ Instagram un FB Bella Sardīnija “storijos” ierunāju video par to, kā mēs šeit braucam pa Sardīnijas ceļiem un uzdevu jautāju: “Vai esi bijis Sardīnijā? Ja jā, vai braukšana pie stūres bija ‘esay’ vai tomēr stresaina?” un no šeit bijušajiem latviešiem, tikai 10% atbildēja, ka bija stresiņš. Tā ir taisnība. Šeit satiksmes plūsma ir ļoti vienkārša. Domāju, ka liela daļa pa Itāliju baidās braukt, jo ir saklausījušies ziloņmušas stāstus, ka te visi ir haotiski un karstasinīgie itāļi pīpina vienā laidā. Nezinu kā citur, bet Sardīnijā tā nav (man reizēm liekas, ka es pīpinu biežāk, jo mani kaitina, ja pa priekšu braucošie lūr telefonā, krāso lūpas, sarunājas, skatoties nevis uz ceļa, bet uz balkussēdētāju). Liela daļa te pie stūres brauc tieši tāpat kā dzīvo – totālā relaksā. Un jā, viņi brauc sava veida pašplūsmā, neievērojot noteikumus. Taču neskatoties uz freestyle braukšanas stilu, auto negadījumu skaits Sardīnijā statistiski ir daudz zemāks nekā Latvijā. Latvijā pagājušā gadā ceļu negadījumos bojā gāja 145 cilvēki, Sardīnijā 90.

Daži vērā ņemami fakti:

1. Sardīnijā nav maksas ceļu un ceļu satiksme, manā skatījumā, ir ļoti mierīga. Uz salas, kuras teritorija ir 24.090 km² un kur dzīvo ap 1,6 mlj. iedzīvotāju, ir trīs galvenās šosejas, kas savieno visus četrus salas krastus. Uz lielajām šosejām, kur katrā virzienā ir divas joslas, var braukt ar ātrumu 110 km/h. Vidēji uz lielajām šosejām visi brauc uz 120-130 km/h. Es braucējus iedalu 4 kategorijās: 1) 10% ir pensionētie un bailīgie (nesaprotu, kāpēc viņiem ļauj vadīt auto); 2) 70% ir normālie auto vadītāji; 3) 15% ir dinamiskie auto vadītāji, starp kuriem esmu iestarpināma arī es un 5% ir pārgalvīgie, tie, kam asinīs ir vajadzība pēc visu apdzīšanas.
2. Lielās fūres ir retums. Tās pārsvarā izmanto, lai nogādātu preci no/līdz ostai tepat salas ietvaros. Tātad, jūs varat iedomāties, cik ļoti atvieglota šeit ir satiksme. Atceros, ka Latvijā man baigi nepatika braukt aiz fūrēm un vienmēr, pirms to apdzīšanas, sanāca bik pastresot. Nezinu kā jums, bet man patīk braukt redzot sev priekšā ceļu. Katras fūres apdzīšana man prasīja mazu saņemšanos, jo braukt tai aizmugurē, un ja vēl bija lietus, šļūdonis, sniegs vai citi slapjie apstākļi, bija nedroši un nepatīkami. Sardīnija savējos saudzē, te tādas problēmas nav.
3. Sardi nestājas pie ceļazīmes STOP. Viņi it tā noskenē apkārtējo teritoriju, un brauc mierīgi tālāk. Ja redz, ka jāapstājas, protams, ka apstāsies. Tāpat arī bez vajadzības nepiebremzēs pie zīmes Dodiet Ceļu. Bieži mēģinās izšmaukt pirmais, kas vairumā gadījumu arī izdosies gana plūstoši, jo loģiski taču, ka tas, kas brauc pa galveno ceļu, zina, kā tūtlīt no tā līkuma var izbraukt kāds neuzmanīgais. Nu vienvārds sakot – visi brauc ar 5 acīm pierē…
4. Braucot pie stūres viņu uzmanība ir koncentrēta uz to, kas notiek apkārt. Izņēmums ir tie pirmie 10%. Gribiet pastāstīšu gadījumu no dzīves?
Netālu no mūsu mājas viendien redzu nodedzinātu auto. Izrādās, ka to auto nodedzināja viena 92 gadīga onkulīša bērni/mazbērni, jo viņi reāli nespēja vairs noskatīties kā večuks stūrēja. Viņš uz ceļa bija sabuktējis savu auto neskaitāmas reizes. Ne vairs labi redzēja, ne dzirdēja, bet tāpat katru dienu ņēma savu vāģīti un kaut kur brauca, aizķerot katru otro stabu un citus auto. Onka neklausīja bērnus, kad viņi ieteica un lūdza pārstāt braukt. Onkam gan jau likās, ka viņš ir mūžam jauns (nu, ko tie jaunieši piesienas? Galīgi neko nesaprot no dzīves? hahaha), ka vēl ir springs un izveicīgs uz ceļa! Bērni gan tā nedomāja, tāpēc paņēma un uztaisīja “nejaušu” negadījumu…
5. Sardīnijā gandrīz visas mašīnas ir viegli “sabučotas”. Parkojoties, daudzi nepievērš uzmanību priekšā un aizmugurē esošajiem auto. Atcerieties šo faktu, un kad esiet Sardīnijā paskatieties automašīnu aizmugurējos bamperus. Uz gandrīz visiem auto būs skrāpējumi. Uz mana auto protams arī ir. 🙂
6. Sardiem auto ir svarīgs pārvietošanās līdzeklis, jo uz salas bez auto dzīve ir ļoooooti limitēta. Auto neparāda cilvēka statusu. Ir tādi, kas mierīgi varētu atļauties jaunāko BMW, bet turpina braukt ar 1983.gada briesmīgi neglīto Pandu.
7. Uz ceļiem redzēsiet daudz AutoVelox – ķērājus uz ātrumu. Bet ziniet, ka 95% no tiem nav aktīvi. Piemēram, Cagliari uz viale Poetto ir uzstādīti apmēram 5 auto velox. Tas, kurš nezina kā viss notiek, kārtīgi ievēro ātrumiņu, bet patiesībā visu radaru “acs” jau pirmajās dienās tika nopūsta ar melno krāsu. Ir pat viens auto velox, kuru nodedzināja, jo uz tā uzķērās katrs trešais (vienreiz arī es). Nu nepatīk vietējiem acīmredzot tie sodi.
8. Lai izbrauktu laukā no šķērsielām vai, lai fleksibli pārvietotos aplī, ir jābūt nedaudz nekaunīgam un vienlaicīgi smaidīgam. Es braucot pie stūres iesaku būt smaidīgiem un ar acīm meklēt kontaktu ar tiem, kuriem it kā lūdz, lai tevi palaiž izbraukt no šķērsielas. Ja lielajās pilsētās gaidīsi kamēr ceļš būs brīvs un nebūs neviena auto, pienāks pusdienlaiks…
9. Braucot pa serpentīnu ceļiem, kur iespēja vienam otru apdzīt ir niecīga, ik pa laikam ieskaties spogulī. Ja redzi, ka aiz tevis sāk veidoties rinda, vienkārši paņem un apstājies jebkurā “kabatiņā” un palaid citus garām. Pārēji šoferīši būs ļoti laimīgi un pateicīgi par šo pieklājīgo žestu.

Smieklīgi gadījumi iz manas dzīves kamēr mācījos šoferēt pa Sardīniju! 

Man auto vadītāja tiesības ir jau 20 gadus un pie stūres braucu visus šos gadus. Kad nolēmu braukt pie auto stūres arī Sardīnijā, pirmo reizi darbinot motoru, manī bija neliels stresiņš. Tas bija otrajā vasarā, kad mani mans priekšnieks piesēdināja pie liela džipa stūres un teica: “Tagad brauksi Tu! Esmu par daudz vīna izdzēris…” Līdz tam es ar auto biju braukusi tikai pa Latviju, Lietuvu un Baltkrieviju, piedevām vēl, tētis mani vienmēr bija slavējis kā labāko sieviešu dzimtas šoferi, līdz ar to manā apziņā es biju “nu īsts zeta gabaliņš”.  Kā zinām, Latvijas lielkalns ir 313 metri. Tur esmu bijusi labi ja 3 reizes dzīvē, un ne nu pie stūres sēžot. Tātad šeit, pilnīgi negaidot, mani paņem un iesēdina džipā, lai nogādātu priekšnieku mājās Cagliari vecpilsētā!, kur ieliņas ir tik šauras, ka es vēl šodien nesparotu, kā ar lielām mašīnām tur var izbraukt cauri (bet ne velti visi mūri sabučoti). Tātad, priekšnieks man diktē ceļu un es braucu, līdz nonākam līdz vietai ar ļoti stāvu lenķi, kas ved augšup, taču jau 20 metrus tālāk priekšā baznīca, līdz ar to es nesaprotu – kur man jābrau, jātriecas iekšā baznīcā, vai? Izrādās, ka uzbraucot augšā, uzreiz būšot jāņem 90 grādu leņķis un jāgriež pa labi 10 cm no baznīcas trepēm. Pilns komplekts!, kuru apzinoties, es vienkārši izkāpju laukā no mašīnas un saku “Nē!” Mans priekšnieks par manu reakciju smējās tā it kā redzētu 20 gadsimta smiekīgāko komēdiju un teica, ka tā viņš pārbauda katru sievieti, cik labi viņa prot braukt ar auto un vai izjūt gabarītus. Es izkritu viņa eksāmenā, pat vēl to neuzsākusi. Bet varu saderēt, ka ne es pirmā, ne pēdējā.

Tā notiek parkošanās

Sākumā tādu gadījumu bija daudz, piemēram, viendien man vajadzēja ieparkoties starp divām mašīnām šaurā ieliņā 15 cm no ēkas mūra un ar 30 grādu lenķi ar mašīnas aizmuguri uz augšu. Vieta tur bija precīzi manam auto. Tur nebija variantu – vai nu to māki, vai nemāki. Tajā reizē aiz manis izveidojās korķis un sieviete man aizmugurē nejēgā  pīpināja…, ziniet kā bērns, kas atklāj, ka uz tēta auto stūres ir pīpināmais aparāts. Un tad to signālu spaida kā pasaules 9 brīnumu. Nu lūk, viņa darīja tāpat. Mani īpaši nevar sastresināt par tādām lietām un es parasti turpinu iesākto līdz sanāk, bet šoreiz nesanāca. Nekas cits man neatlika, kā izkāpt no mašīnas un meklēt, kas to izdarīs manā vietā. Skatījos visiem virsū un teicu: “Es neprotu! Nu neprotu un viss! Izdariet to, lūdzu, kāds manā vietā!” Tā sieviete nokaitinātu seju iesēdās manā autiņā un vienā piegājienā noparkojās tur, kur es 10 minūtes žonglēju šurpu-turpu-par tālu-par tuvu. Vīrieši pēc tam man garām braucot smaidīja kā jūlija saulītes, kamēr tā sieviete kā pūķis aiznesās, visticamāk cerībā mani vairs nekad neredzēt. 🙂

Kamēr man nebija savs auto, es ik pa laikam tos izīrēju no auto nomām. Arī tur bija kuriozi. Piemēram, ar draudzenīti aizbraucām uz salas otru galu un vienā no ciematiņiem gadījās tā, ka aizpļāpājušās uzbraucām pašā ciema virsotnē (Iztēlojies Maslova piramīdu. Iztēlojies? Nu lūk, un tagad iedomājieties manu auto pašā smailītē). Trakums sākās tajā mirklī, kad ieraudzīju, ka stāvleņķis, lai tiktu lejā ir stāvs kā klints (tagad pārspīlēju, protams nebija tik stāvs, bet toreiz man likās, ka ir visstāvākais visā pasaulē) un es sapratu, ka lejā nenobraukšu, jo man likās, ka mašīna noripos no kalna tā it kā nebūtu bremžu. Nu, kā tai dziesmā Ripoja akmens lējā no kalna. Ko darīt? Prasu draudzenītei: “Tu braukt māki?” viņa: “Nē, protams, tu ko – traka?” Ok, kāpju laukā no mašīnas, kas stāv Maslova smailes galā un eju meklēt kādu onkuli. Onkuli atradu, iestūmu viņu mūsu mašīnā un viņš mūs noveda lejā.

Ir bijušas kādas 2-3 reizes, kad es nakts vidū vilku Džo laukā no mājas, lai viņš mani apmāca kā uzsākt braukšanu, ja esmu spiesta apstāties stāva kalna vidū. Mamma mia. Pieļauju, ka liela daļa sieviešu ir piedzīvojušas šo “traumu”. Mums Cagliari ir viens luksofors, kuram bieži sanāk braukt garām. Tur stāvums bija un ir joprojām visnedraudzīgākais – tā teikt, luksafors ar riebīgu raksturu, jo tieši tad, kad es tam luksoforam tuvojos, vienmēr iedegas sarkanā gaisma. Joprojām ir tādas vietas, kur es skaļā balsī saku: “Kaut tikai tagada neviens gājējs neizdomātu iet pāri ielai. Ka tik tagad neviens auto te nešķērsotu ceļu”. Es nekādi nesaprotu, kāpēc kalnu galos ir jāsazīmē zebras?! Vai tie itāļi nav padomājuši, ka ir zemes kur 99% virsmas saucas LĪ-DZE-NUMS, un ka to zemju sievietēm nav tāda prakse – prast apstāties stāva kalna vidū ar uzrautu rokas bremzi…

Lai jums jauki ceļojas pa skaisto un brīnišķīgo Sardīniju! Smaidiet ik dienas, vienalga ko darot, vai stūrējot, vai strādājot vai vienkārši dzīvojot!

Citāts | Šis ieraksts tika publicēts AKTUĀLI SARDĪNIJĀ, DAŽĀDI, GRĀMATAS FRAGMENTI, INTERESANTI PAR ITĀLIJU ar birkām , , , , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

3 Responses to Braukšanas kultūra uz ceļiem Sardīnijā

  1. tastyitali saka:

    Paldies par interesanto un noderīgo rakstu, Olita! Lasu un smaidu par to, cik Itālija ir skaista, interesanta un arī tik dažāda!!! Es no Milānas esmu pārvākusies uz dzīvi Ligūrijā, un atceros, ka Milānā man bija liels stress uzsākot braukšanu, tieši pīpināšanas dēļ. Jāsaka, ka te no sākuma nesapratu, kādēļ viņi pīpina, bet izrādās, ka te viņi viens otru pasveicina un pasmaida garām braucot…Ligūrijas daļā, kurā, dzīvoju, man ir iespēja izvēlēties, vai braukt pa mierīgiem lauku celiņiem vai serpentīniem, kur paveras brīnišķīgie skati uz jūru, vai laist pa autostrādi… jāsaka, ka tā man nepatīk vēl joprojām, arī vienmēr ievelku elpu, kad tie jāapdzen 🙂 Par autoveloksiem šeit savukārt ir jābūt ļoti uzmanīgiem, bieži vien pat mūsu pilsētiņas vai skolas bērnu vecāku grupā kāds ieraksta par autoveloks-jaunumiem, jo tos uzstāda atkal un atkal un tie tiešām darbojas, un sodi nākot griezdamies, ja neivēro noteikumus.
    Atsauci man atmiņā dienu, kad pirmo reizi ar auto mēroju tālāku ceļu uz darba pārrunām!Līdz tam vienīgais garais gabals, ko biju braukusi ar auto Itālijā bija pārceļoties no Milānas uz Alassio, bet toreiz braucu “astē”, un tad jutos drošāk. Savukārt braucot uz darba pārrunām – sekoju google maps norādēm, kas mani uzveda stāvus kalnā, kur priekšā bija tāda kā viduslaiku iebrauktuves arka, un ceļš bija tieši tik plats, ka lai izbrauktu cauri tai arkai, attālums starp auto spogulīšiem un arkas malu katrā pusē bija apmēram 1 -2 cm. Izbraucu cauri un ceļš sāka stāvus vīties lejup….. ieraugu pretī mazu Itāļu auto un saprotu, ka viss… es vairs nekustēšu…. mugura slapja, pa labi kalns uz leju…Izkāpu no auto un saku tam šoferītim ka man bail kustināt auto un braukt pa labi 🙂 Viņš man toreiz palīdzēja, ierādīja kā kalnu celiņos samainīties ar pretīm braucošajiem, bet vēl joprojām pa nezināmiem ceļiem braucot, esmu piesardzīga 🙂

    Publicējis 1 person

    • Olita Supe saka:

      🙂 O, jā, Ligūrijā braucot uz villu es pirmos mēnešus braucu tikai un vienīgi ar automātisko ātrumkārbu. Kad jau labi tos ceļus pazinu,tikai tad sāku īrēt auto ar manuālo. Ligūrijas, patiesībā visas Itālijas kalnu ceļi, ir labs treniņš kāiegūt izcilas vadītāja prasmes. 🙂

      Publicējis 1 person

  2. Sandra saka:

    Kā vienmēr super interesants un noderīgs raksts. Lasot Jūsu mājas lapu, jau domās piefiksēju, ko jaunu uzzināju un kas nākošreiz būs jāņem vērā. Pateicoties jūs mājas lapai 2015.gadā pirmo reizi aizlidojām uz Sardīniju un atgriežamies katru gadu. Ļoti skaista sala.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.